Krievija kopš plaša mēroga iebrukuma pagājušā gada 24. februārī ir visādos veidos centusies traucēt Ukrainas graudu eksportu caur Melnās jūras ostām uz Āfrikas un Āzijas valstīm, bloķējot ostas, apšaudot infrastruktūru un iznīcinot graudu krājumus.
Pagājušā gada augustā ar Turcijas starpniecību tika noslēgts “graudu līgums”, kas Ukrainai palīdzēja eksportēt 33 miljonus tonnu graudu un citu pārtikas produktu, taču šogad 17. jūlijā Krievija apturēja dalību līgumā par labības eksportu un ir sākusi mērķēt uz Ukrainas galvenajiem alternatīvajiem eksporta ceļiem gar Donavu.
Tā kā Krievija šobrīd faktiski ir bloķējusi Ukrainas Melnās jūras ostas, eksperti saka, ka tai būs ļoti jāpaļaujas uz savām ostām pie Donavas, lai eksportētu graudus uz kaimiņvalsti Rumāniju. No turienes to var transportēt tālāk, jo Rumānijas ostas joprojām ir atvērtas. Taču Krievija tagad ir vērsusi savas raķetes un dronus pret Donavas ostām.
Krievija divas reizes ir uzbrukusi Reni ostai Ukrainā, raķetēm un bezpilota lidaparātiem trāpot aptuveni 200 metru attālumā no robežas ar Rumāniju, kas ir otrā upes krastā un ir NATO dalībvalsts. Plaši postījumi infrastruktūrai nodarīti arī Čornomorskas, Odesas un Izmailas ostās. Cietis arī Zatokas tilts, kas ir galvenais posms, kas ļauj graudu pārvadātājiem iebraukt Izmailā.
"Tā kā graudu darījums ir beidzies, Ukrainas graudu eksports pie maksimālās eksporta jaudas pa upēm, kravas automašīnām un dzelzceļu sasniegs aptuveni 2,5 miljonus tonnu mēnesī," intervijā BBC saka Kijivas Ekonomikas augstskolas lauksaimniecības politikas eksperte Marija Bogonosa. 2,5 miljoni ir labi, taču tie nav desmiti miljonu. Gan Maskava, gan Kijiva ir draudējušas izturēties pret dažiem tirdzniecības kuģiem kā pret militāriem mērķiem, kas ir palielinājis spriedzi kuģniecības nozarē.
Jūras analītikas nodrošinātāja “Marine Traffic” mājaslapā var apskatīt karti, kā pašlaik izskatās Melnā jūra, cik daudz kuģu kādos virzienos dodas.
Redzams, ka ļoti daudz kuģu iet šķērsām Melnajai jūrai no Dardaneļu šauruma uz Krievijas Novosibirskas ostu un uz ostām Azovas jūrā. Daudz mazāk kuģu redzams dodamies Ukrainas virzienā, bet Donavā ir liels kuģu sastrēgums.
Ir arī sauszemes ceļi, pa kuriem graudus var vest ar kravas automašīnām vai vilcieniem, taču izmaksas ir daudz lielākas nekā ar kuģiem no Melnās jūras ostām. Pastāv iespēja, ka Krievija uzbruks arī šiem eksporta virzieniem un centīsies bombardēt dzelzceļa infrastruktūru.
Daļa labības un pārtikas produktu no Ukrainas tiek eksportēta caur Slovākiju un Poliju uz Polijas ostām. “Polijai tika lūgta palīdzība preču, galvenokārt graudu, eksportā no Ukrainas. Mēs saņemam līdzekļus no ES, lai palielinātu ostu jaudu un uzlabotu infrastruktūru. Polija būs neatkarīgās Ukrainas ekonomiskais centrs,” pagājušajā vasarā sacīja premjerministrs Mateušs Moraveckis.
Taču vēlāk izcēlās liels skandāls un “graudu krīze”.
Šogad aprīlī Polija aizliedza Ukrainas graudu importu Polijā, uz ko reaģēja Eiropas Komisija. Pēc tam kontrolēta graudu vešana tika atsākta. Polijas portāls “ONET Wiadomošci” aprīlī rakstīja, ka 2022. gada vasarā, kad Polija kļuva par Ukrainas "ekonomikas centru", lauksaimnieki jau bija brīdinājuši, ka Ukrainas graudu transportēšana caur Poliju būtiski ietekmēs viņu biznesu. Lauksaimnieku protesti noveda pie lauksaimniecības un lauku attīstības ministra Henrika Kovaļčika atkāpšanās. 2023. gada aprīlī mediji izplatīja informāciju, ka tā saucamie tehniskie graudi no Ukrainas tika pārdoti kā Polijas pārtikas graudi lielākajiem miltu ražotājiem valstī. Prokuratūra par notikušo sāka izmeklēšanu. Par Ukrainas graudiem pagājušajā vasarā runāja arī partijas “Pilsoniskā platforma” vadītājs Donalds Tusks. “Mēs visi gribam palīdzēt Ukrainai, tā ir neapstrīdama lieta, bet arī tā ir jāorganizē tā, lai palīdzība Ukrainai Polijas lauksaimniekiem neradītu ļoti smagus zaudējumus. Varas iestādēm ir jārēķinās ar šo negaidīto problēmu, jo mēs vēlamies palīdzēt, taču mums ir arī jārūpējas par saviem cilvēkiem,” viņš brīdināja. 2022. gada jūlijā bijušais zemkopības ministrs Jans K. Ardanovskis Polijas Radio 3. kanālā pauda, ka Ukrainas graudi, kuriem bija paredzēts tikai braukt cauri valstij, paliek Polijā un ka šo procesu nav iespējams pārraudzīt.
Kad zemnieki sāka publiskot Ukrainas graudu problēmu, plašsaziņas līdzekļos tika izplatīts termins "tehniskie graudi". Grūti bija atbildēt uz jautājumu, kas tas īsti ir, jo iepriekš šis termins neeksistēja. “Šajā nozarē strādāju 35 gadus. Un es nekad agrāk nebiju dzirdējis terminu "tehniskie graudi". Visticamāk, to izdomāja uzņēmumi, kas šādus graudus importē mirkļa iespaidā, lai izvairītos no pārbaudēm un gaidīšanas uz Polijas un Ukrainas robežas,” intervijā izdevumam “Business” sacīja Polijas Graudu un malšanas rūpniecības darba devēju asociācijas prezidents Kšištofs Gvjazda.
Ukrainas "tehniskie graudi" nav pienācīgi pārbaudīti, tāpēc nedrīkst tos ēst vai izbarot dzīvniekiem. Tos bija paredzēts izmantot degvielas vai dažādu veidu rūpniecisko izstrādājumu ražošanai. Taču 2023. gada 11. aprīlī laikraksts "Rzeczpospolita" atklāja, ka tehniskie graudi no Ukrainas pārdoti kā Polijas pārtikas graudi lielākajiem miltu ražotājiem valstī. Izmeklēšanu par "lielu apmēru krāpšanu" pēc tam uzsāka Zamosčas apgabala prokuratūra. Eksperti un zemnieki norāda, ka graudiem no Ukrainas nav jāatbilst ES standartiem. Tas cita starpā nozīmē, ka lauksaimnieki var izmantot daudz vairāk pesticīdu. Problēma var būt arī pelējums, kas var veidoties uz graudiem, ilgstoši uzglabājot nepiemērotos vagonos. Saskaņā ar Zemkopības ministrijas sniegto informāciju, Polijā atrodas aptuveni četri miljoni tonnu Ukrainas graudu.
Žurnālists Imants Liepiņš TV24 raidījumā “Globuss” izteica versiju, ka Polija ir “iešāvusi sev kājā”, jo poļu muita graudiem, kurus paredzēts vest tranzītā uz Maroku, pieprasījusi ES standartiem atbilstīgus labības sertifikātus. Bet, ja jau uzņēmējs ir dabūjis ES sertifikātu, tad viņam zūd motivācija vest graudus uz Āfriku, jo tos visnotaļ pat legāli un daudz izdevīgāk var pārdot Eiropā un Polijā.
Polijas lauksaimnieku neapmierinātība ir saprotama, jo kuram gan patiks zaudēt naudu. Uz šīs neapmierinātības viļņa aizvien lielāku popularitāti iegūst populistiskā, lai neteiktu antiukrainiskā, partija “Konfederāti”, kas reitingos jau ir trešajā vietā un Seima vēlēšanās rudenī var cerēt kāpināt savu politisko ietekmi.
“Graudu krīzes” tēma vēl turpinās drebināt un tricināt Polijas iekšpolitisko vidi, jo nav līdz galam skaidrs, kuri politiķi ir bijuši par krīzi atbildīgi vai pat to ir tīšām veicinājuši. Tāpat tiek publiski nosaukti uzņēmumi, kas pirkuši ukraiņu graudus, no kuriem ne visi ir nešķīsti spekulanti - ir, piemēram, bez vainas vainīgi putnkopības uzņēmumi, kas ukraiņu kukurūzu un tritikāli saskaņā ar ilgtermiņa līgumiem pirkuši jau ilgi pirms kara, bet tagad tiek kaunināti un izmeklēti uz to skarbāko.
Pēdējā pusgada laikā caur Rīgas ostu eksportēti aptuveni 40 tūkstoši tonnu Ukrainas lauksaimniecības produkcijas, kas ir piliens jūrā salīdzinājumā ar desmitiem miljonu tonnu, ko ražo Ukraina. Par iespējām atbalstīt Ukrainu alternatīvu eksporta maršrutu izveidē ir spriedis Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs, zemkopības ministrs Didzis Šmits un citas amatpersonas. Teorētiski Latvijas ostu kapacitāte ļautu pārkraut 15 miljonus tonnu, un arī Lietuvā Klaipēdas osta nāktu palīgā.
Taču eksportam no Ukrainas traucē tas, ka gan Latvijai, gan arī Ukrainai nav vienāds sliežu platums ar Poliju. Tātad riteņi jāmaina divreiz. Tas ir ilgi un dārgi.
Arī Latvijas lauksaimnieki ir pauduši bažas, ka Ukrainas graudi var nodarīt viņiem pāri, ja nevirzīsies uz ostām, bet paliks Latvijā. Taču šīs bažas nav apstiprinājušās, jo graudus uz Latviju nerentējas vest. Cita lieta ir olas no Ukrainas, kas rentējas un Latvijas uzņēmumiem jau sen rada problēmas.
Latvija saražo daudz vairāk graudaugu nekā nepieciešams pašu patēriņam un eksportē tos uz daudzām pasaules valstīm - uz Ziemeļāfriku un Tuvajiem Austrumiem. Šogad varbūt nebūs rekordraža kā 2020. gadā, kad tika saražoti 3,5 miljoni tonnu graudaugu, tomēr arī par spīti sausumam vasaras sākumā un nesenajai krusai ražas vislielākā daļa būs paredzēta eksportam.
Varētu domāt, ka, ja Latvijai tik daudz graudaugu paliek pāri, kāpēc pārtikas produktu cenas turpina nemitīgi kāpt debesīs? Taču šīs cenas nosaka daudzi dažādi faktori - graudaugiem ir ļoti augsta cena pasaules biržās, un zemkopjiem tā ir izdevīga eksportprece, bet starp lielveikaliem pietrūkst konkurences, tāpēc tie var atļauties uzlikt lielu uzcenojumu. Pēdējā gada laikā tikai piena produktiem un dažiem maizes veidiem cena ir nedaudz mazinājusies, bet gandrīz visām pārtikas precēm tā ir augusi augumā.
