Krievijas raķešu uzbrukumā Ukrainas ziemeļu pilsētas Čerņihivas centrā sestdienas rītā septiņi cilvēki nogalināti un 144 ievainoti, tostarp 15 bērni. Bojā gājusi ir burvīga sešus gadus veca meitenīte Sofija.
Okupantu raķete trāpīja pilsētas centrālajā laukumā Tarasa Ševčenko Čerņihivas reģionālajam akadēmiskajam mūzikas un drāmas teātrim tieši tajā brīdī, kad daudz cilvēku gāja ārā no baznīcas Kristus Apskaidrošanās svētkos. Briesmīgais sprādziens sabojāja un iznīcināja arī apkārtējās ēkas un automašīnas. Atkal kārtējais Krievijas noziegums pret cilvēci - zemisks un ļauns.
Pagājušajā gadā vairākus mēnešus man kaimiņos dzīvoja ukraiņu bēgles - vecmāmiņa, mamma un divas meitenes - četrus un 12 gadus vecas. Es viņām šad tad izpalīdzēju, aizvedot ar auto uz iestādēm, kurās viņām bija kas kārtojams; viņas savukārt par visu vari centās mani uzbarot ar boršču un citiem Ukrainas virtuves gardumiem.
Ģimenes vīrietis daudzus mēnešus bija Krievijas gūstā - viņš kā Ukrainas Nacionālās gvardes kareivis bija pildījis pavēli no augšas nolikt ieročus un padoties. Viņš apsargāja Čornobiļas atomelektrostaciju, bet virspavēlniecība uzskatīja, ka tajā objektā nebūs iespējams aizstāvēties pret krieviem, jo var izcelties kodolkatastrofa. Gūstā viņš tika spīdzināts un sakropļots, bet vēlāk tomēr tika apmainīts pret Krievijas karagūstekņiem Ukrainā. Tagad ģimene ir laimīgi apvienojusies un man regulāri sūta fotogrāfijas ar ziedošu Čerņihivu un mīlīgu mājdzīvnieku - kaķēnu. Mazo Viku (4) es dažkārt mēdzu dēvēt par “čeburašku”, bet viņa mani sauca par “ģaģa Maris”.
Okupanti tika sasisti, un frontes līnija aizvirzījās gana tālu no Čerņihivas, tāpēc ģimene nolēma braukt uz dzimteni, kur tai ir kara neskarta māja. Šiem cilvēkiem šķita, ka mājās būs droši...
Taču necik droši nav. Bieži atskan gaisa trauksmes sirēnas. Bet tik baisu sprādzienu kā sestdien pašā pilsētas centrā neviens nebija gaidījis.
Uzzinot, kas noticis Čerņihivā, sazinājos ar viņām. “Tas bija kā pērkona grāviens, tikai kādas desmit reizes skaļāk,” pastāstīja mana paziņa Ukrainā Natālija Šutčenko. “Mēs tobrīd bijām mājās un posāmies doties uz centru. Bija taču brīvdiena. Mūsu māja atrodas divu autobusa pieturu attālumā no notikuma vietas - apmēram tikpat tālu kā Rīgā Āgenskalna tirgus no degvielas uzpildes stacijas Mārupes ielas galā pie līkā tilta. Visa pilsēta tika sadrebināta. Abas meitenes pārbijās. Mazā Vika gan ātri nomierinājās un lietišķā tonī vaicāja, vai tagad nevajadzētu iet un slēpties pagrabā.”
Sprādziens bija izsitis visus logus tuvējās ielās un vairākām mājām sagrāvis arī sienas. Kāda automašīna bija lidojusi vairākus metrus pa gaisu un ietriekusies restorāna skatlogā. Uz jautājumu, vai ir bojā gājuši un ievainoti kādi paziņas vai tuvinieki, Natālija atbildēja, ka pirmajā brīdī to vēl nevar zināt, jo visi jau vēl nav atrasti. Bet viens viņas ģimenei tuvs cilvēks ir palicis bez dzīvokļa - sprādzienā tas ir iznīcināts. Viņš pats burtiski 20 minūtes pirms raķetes atlidošanas izgājis ārā. Ja viņš būtu aizkavējies, nav šaubu, ka būtu gājis bojā vai ticis ievainots.
“Visa pilsēta ir šokā un joprojām nevar attapties. Mēs jau bijām nodomājušas, ka karš ir aizvirzījies projām, bet izrādās, ka tas ir tepat,” saka Natālija. Viņa arī atsūtīja fotogrāfiju no sestdienas notikuma vietas, kurā redzams teātris, kam sagrauts jumts. Tuvāk neesot bijis iespējams piekļūt, jo tur strādā brīvprātīgie un varas iestādes.
Uz jautājumu, vai nav bail un vai nav doma braukt uz Rīgu, kur ģimenei joprojām ir rezervēts īres dzīvoklis, Natālija atzinās, ka šāda doma tiešām ir. “Rīga ir brīnišķīga pilsēta. Latvijā ir tik daudz lielisku cilvēku, kuri mums palīdzēja, kad tur uzturējāmies. Mēs pat iemācījāmies šo to pateikt latviski. Tomēr pēc tam atkal nāk prātā citas domas, ka vislabāk ir būt savā zemē. Es nezinu... Mēs domāsim, ko darīt, skatīsimies, kas notiks turpmāk,” svārstās Natālija Šutčenko.
Jautāta par to, kā viņa vērtē Krievijas armijas rīcību, Natālija izteicās lakoniski: “Kad šiem orkiem beidzot sitīs viņu stunda?”