Latvijas Valsts prezidents Egils Levits līdzinās pavāram, pēc kura domām ēdiena porciju iespējams palielināt, ja tajā ietilpstošo gaļas gabalu pirms likšanas uz galda sagriež divos vai trijos gabaliņos.
Savu pastāvēšanu Latvijas Republika skaita kopš 1918. gada 18. novembra, kad pašpasludinājusies Tautas padome sanāca uz sēdi un izplatīja uzsaukumu “Latvijas pilsoņiem! Latvijas Tautas Padome, atzīdama sevi par vienīgo augstākās varas nesēju Latvijas valstī, pasludina, ka: 1) Latvija, apvienota etnogrāfiskās robežās (Kurzeme, Vidzeme un Latgale), ir patstāvīga, neatkarīga, demokrātiski-republikāniska valsts”. Šajā brīdī aktuāls ir likumprojekts, kas sākas ar vārdiem “Latvijas Republika 1918. gada 18. novembrī ir izveidota, apvienojot latviešu vēsturiskās zemes - Vidzemi, Latgali, Zemgali un Sēliju”. Tas nenozīmē, ka Latvija tikai nupat kā būtu iekarojumu jeb kādā citā veidā būtu paplašinājusi savu teritoriju ar Zemgali un Sēliju un tagad censtos legalizēt savus ieguvumus ar valsts varas uzturētu stāstu par šo teritoriju piederību Latvijai kopš senseniem laikiem. Valsts teritoriālo sastāvdaļu saraksta pagarināšana ir mēģinājums labāk saprast un tādējādi arī labāk apsaimniekot teritoriju, ko Latvijai izdevās izkarot līdz 1920. gadam un nosargāt līdz šim laikam.
E. Levita rīcībai jau ir solīds precedents. 1918. gada 18. novembra uzsaukumā solītā Satversmes sapulce tik tiešām sāka savu darbu 1920. gada 1. maijā, izstrādāja valsts Satversmi un 1922. gada 7. novembrī atdeva varu Satversmē paredzētajai Saeimai. Satversmes teksts bija gatavs jau 1922. gada februārī un pirmo reizi publicēts valsts oficiālajā izdevumā “Valdības Vēstnesis” tas tika tā paša gada 30. jūnijā. Satversmes 3. pants kopš tā laika līdz šim laikam nosaka, ka “Latvijas valsts teritoriju starptautiskos līgumos noteiktās robežās sastāda Vidzeme, Latgale, Kurzeme un Zemgale.” Arī tajā gadījumā Zemgale nebija Latvijas jaunieguvums, bet rezultāts iespējai rūpīgāk izpētīt jau 1918. gadā domāto teritoriju gan no vēstures, gan no jaunveidojamā pārvaldes aparāta ērtību viedokļiem. Rezultātā toreiz Kurzeme tika sašķelta divās daļās Kurzemē un Zemgalē, bet tagad tas pats tiek atkārtots, izbrīvējot vietu Sēlijai uz triju Latvijas novadu Zemgales, Latgales un Vidzemes rēķina.
Savu starptautiski atzīto ārējo robežu iekšpusē Latvija bauda pilnīgu brīvību, kā sadalīt šo teritoriju atbilstoši pašvaldību un citu pārvaldes iestāžu jaudai, iedzīvotāju skaitam vai nacionālajam sastāvam, saimniekošanas specifikai, dabas apstākļiem vai vēsturiskajām tradīcijām. Jaunajam priekšlikumam dots “Latviešu vēsturisko zemju likuma” nosaukums un tam vajadzētu vainagot tādu izpratni par Latviju un latviešu tautu, kādu tagad jau māca Latvijas skolās.
Viegli atrodama ir vidusskolas 10. klasei domāta Latvijas vēstures grāmatas elektroniskā versija, pēc kuras “latviešu tauta veidojās 13.-16. gs., saplūstot četrām baltu tautām: kuršiem, zemgaļiem, sēļiem, latgaļiem". Mīļā miera jeb apmierinošu atzīmju dēļ jau daudzi no Latvijā tagad dzīvojošajiem cilvēkiem šādu formulu noskaitījuši, neapgrūtinot ne sevi, ne savus skolotājus ar jautājumu, kāds reiz tika iztirzāts Neatkarīgajā. Proti, kā varēja notikt tā, ka “tagadējās Liepājas vietā dzīvojošais kursis, lūk, mierīgi saplūda vienā tautā ar Daugavpils latgali, bet ne viens, ne otrs nesaplūda ar turpat blakus dzīvojošo vācieti vai krievu. Vēl jo grūtāk tagadējiem un bijušajiem skolēniem, t.i., jau pieaugušajiem ķerties pie pārbaudes, uz kāda faktu materiālu pamata viņiem tiek mācīts par kuršu, zemgaļu, sēļu un latgaļu eksistenci. Tagad Latvijas kartē (mierīgāk sakot, tikai vienā kartes versijā ar pagaidām nesaprotamu nozīmi) iezīmētā Sēlija beidzot tomēr provocē šos faktus pārlūkot. Drīz vien rodas aizdomas, ka vēsturnieki centušies iegrozīties tā, lai viņiem nenāktos galvot par sēļiem un Sēliju, par ko viņi paši nav īsti pārliecināti.
Joprojām paliek spēkā tas, ko Latvijas Nacionālā vēstures muzeja 2005. gadā izdotās grāmatas “Sēļi un Sēlija” priekšvārdā rakstīja muzeja direktors Arnis Radiņš, ka “neskatoties uz vairāk nekā 160 gadu ilgo Sēlijas pieminekļu arheoloģiskās pētniecības vēsturi, joprojām turpinās diskusija par sēļu un latgaļu materiālās kultūras līdzību, meklējot minēto baltu etnisko vienību atšķirības. Un tas nebūt nav vienīgais noskaidrojamais vai precizējamais jautājums sēļu vēsturē. Šāds stāvoklis izskaidrojams ne tikai ar avotu, bet arī jaunu teorētisko nostādņu trūkumu.”
Nekādas jaunas nostādnes kopš 2005. gada atradušās nav. Priekšvārdā 2017. gadā izdotajai grāmatai “Ceļā uz latviešu tautu” A. Radiņam nācās attiecināt uz latviešiem gandrīz to pašu, kas iepriekš tika rakstīts par sēļiem: “Latviešu tautas veidošanās ir sarežģīta un maz aplūkota tēma Latvijas vēsturē, ar salīdzinoši daudz neatbildētiem jautājumiem, kas skar latviešu etnoģenēzes priekšnosacījumus, apstākļus un gaitu”; grāmata nav atrodama digitālā versijā.
Sēļus daži redz un daži neredz
Sēļu un Sēlija vēsturiskās eksistences problēma ir tāda, ka pirmajos vācu krustnešu rakstu darbos par tagadējo Latviju vārdi “Zelonie”, “Selonia” un “Selen” (ne tikai ļaužu, bet arī vietas nozīmē) parādās kaut īsu laiku, bet tik bieži, lai tos nevarētu uzskatīt par pārpratumu vai hroniku pārrakstīšanas gaitā radušos kļūdu. Kolektīvajā darbā “Sēļi un Sēlija” atzīts arī tas, ka “pat senkrievu hroniku autori sēļus nav varējuši atšķirt no latgaļiem”.
“Tomēr kādām atšķirībām bija jābūt, jo hronists Indriķis atšķir sēļus no latgaļiem un raksta, ka Koknesē dzīvojuši gan latgaļi, gan sēļi.” Citiem vārdiem sakot, vēsturnieki zina, ka jāmeklē liecības par sēļiem, bet nezina, kur meklēt un kas tieši jāatrod, lai saprastu, ka tas tiešām no sēļiem.
Vēsturnieku parastā prakse ir vārda burtiskā nozīmē atrakt hronikās rakstītajam apstiprinājumu (vai precizējumu, vai noliegumu) arheoloģiskajos izrakumos. Par šo izrakumu rezultātiem kolektīvais darbs “Sēļi un Sēlija” vēsta, ka “piemēram, arheologs Francis Balodis (1882-1947; dzīves gadi šeit un turpmāk pievienoti tikai šajā publikācijā) , veidojot etniskās rekonstrukcijas Latvijas aizvēsturē, 20. gadsimta 30. gados uzsvēra, ka “Sēlija ir latgaļu zeme” un nav uzskatāma par “kādas citas patstāvīgi īpatnējas latviešu cilts teritoriju”. Tajā pašā laikā cits, ne mazāk ievērojams Latvijas senākās vēstures pētnieks Eduards Šturms (1895-1959) agrā dzelzs laikmeta uzkalniņu kapulaukus, kas izvietoti abos Daugavas krastos, saistīja ar sēļu cilti un sēlisko izlokšņu izplatības areālu.” Tajā grāmatas vietā apgalvots, ka E. Šturma “viedokli vēlāk zinātniski pamatoja pēckara gados veiktie plašie pētījumi Latvijas arheoloģijā, valodniecībā, dialektoloģijā, antropoloģijā”. Tomēr citās tās pašas grāmatas sadaļās rakstīts pavisam kas cits, ka jā - pētījumi bijuši gan (jo īpaši arheologi izmantojuši resursus, kādi viņiem tika piešķirti Pļaviņu HES appludināmās teritorijas izpētei), bet nekādus viennozīmīgus rezultātus tie nav devuši. Jau nākamās paaudzes arheologs Vladislavs Urtāns (1921-1989) “visumā ir pievienojies uzskatam, ka sēļi ir dzīvojuši kopā ar latgaļiem arī Daugavas labajā krastā, bet materiālās kultūras līdzības dēļ tos nevar atšķirt.”
Spriedumi par kaut jel kādā izpratnē par tautu (tautību, cilti) saucamas cilvēku kopības pastāvēšanu un tās robežām telpā un laikā veidojas, saliekot kopā pēc iespējas daudzos pētniecības veidos iegūta atziņas. “Sēļi un Sēlija” atsaucas uz latviešu valodniecības zīmola lomu pildošo Jāni Endzelīnu (1873-1961), “ka Vidzemes dienvidaustrumu izloksnes pēc vairākām savām īpatnībām atgādina izloksnes, kas ir izplatītas dienvidos, Daugavas kreisajā krastā. Tāpēc viņš izteica domu, ka abos Daugavas krastos kādreiz dzīvojusi tā pati cilts (sēļi?)”. Tajā pašā grāmatā atbilstoši J. Endzelīna un viņa mācekļu pētījumu rezultātiem uz kartes parādīta sēliskās izrunas izplatība lielākajā daļā Vidzemes. Arī tādā veidā var noformēt versiju par to sēļu un latgaļu identitāti, jo Vidzemē nedzīvoja nekādi ”vidzemji”, kas būtu priekšteči tagadējiem vidzemniekiem pēc tās pašas shēmas, pēc kādas kurzemnieku priekšteči ir kurši jeb kūri. Tagadējā Vidzeme iznira vēsturiski pārskatāmā laikā kā kara lauks, pa kuru latgaļi dzina un galu galā ar krustnešu palīdzību iedzina jūrā lībiešus. Līdz ar to saprotams, ka abos Daugavas krastos cilvēki runāja vienādā valodā ar tādu piebildi, ka pirms nacionālo valstu un literāro valodu izveidošanās, kā arī vispārējās pamatizglītības ieviešanas cilvēki katrā ciemā (sētā, pilī, draudzē, pagastā) runāja savādāk, nekā kaimiņos.
Grāmatā “Sēļi un Sēlija” publicēto sēlisko izlokšņu izplatība karti grūti salikt kopā ar tās pašas grāmatas tekstu, ka “latgaliskajām un sēliskajām izloksnēm salīdzinājumā ar zemgaliskajām un Vidzemes vidus izloksnēm, kas ir latviešu literārās valodas pamatā, ir pavisam cita fonētiskā un fonoloģiskā sistēma. Daudz atšķirību no zemgaliskajām un Vidzemes vidus izloksnēm ir latgalisko izlokšņu morfoloģijā un leksikā. Tas liecina par citādu izcelsmi.” Proti, grūti saprast, kur šādu apgalvojumu autori saskata Vidzemes vidu ar izloksnēm ar “pavisam citu fonētisko un fonoloģisko sistēmu” nekā latgaliskajām un sēliskajām izloksnēm, ja Vidzemes lielākā daļa un noteikti tās centrālā daļa kartē atdota sēliskajām izloksnēm.
Vēl citu ceļu cilvēku kopību noteikšanai paver antropoloģija tajā šī vārda izpratnē, kas apzīmē cilvēku ķermeņu pētīšanu. Attiecībā uz vēsturiskām kopībām gandrīz vienmēr jāsamierinās tikai ar apbedījumu vietās atrasto cilvēku kaulu izpēti (ārkārtēji retumi ir ledājos vai purvos mumuficējušies cilvēku ķermeņi), pēc kuriem šī antropoloģijas virziena izveidotāja Latvijā Raisa Deņisova (1930-2019) formulējusi, “ka sēļiem ir samērā gracils antropoloģiskais tips, kuru raksturo vidēji galvaskausa izmēri, samērā šaura un izteikti profilēta seja”. Viņas darbu pašlaik turpinošais LU Vēstures institūta Bioarheoloģijas nodaļas vadītājs Guntis Gerhards norādījis, ka līdz šim veiktā izpēte kapulaukos iespējamā sēļu teritorijā nav pietiekama nopietnu secinājumu izdarīšanai. Būtu nepieciešama mūsdienīgu metožu (DNS analīzes, radioaktīvā oglekļa datējumi, kaulu mikroelementu sastāva noteikšana) lietošana. Ar tādām metodēm varētu pārliecināties, ka sēļi patiešām bijuši uz monoetnisku ģimeņu bāzes pastāvējusi cilvēku kopība, nevis tāda sociālā grupa kā krīvi ar vaidelotēm pie pagāniem vai klosteri un bruņinieku ordeņi pie kristiešiem.
