Satiksmes ministrs Teodors Hermanovskis vakar kļuva par ceturto no Latvijas Republikas pirmās valdības locekļiem, par kuriem atgādina ne tikai viņu kapu kopiņas, ja viņi vispār pie tādam tikuši un ja tās vēl saglabājušās.
Piemineklis T. Hermanovskim atklāts (1883-1964) viņa dzimtajā Jaunjelgavā. Piemineklim piemeklēta vieta atbilstoši tam T. Hermanovska garās dzīves posmam, bez kura publisku pieminekli viņam laikam gan neceltu. Kad piemineklis vēl bija tapšanas stadijā, tā cēlēji norādīja, ka “piemineklis atradīsies vienā no svarīgākajiem Jaunjelgavas satiksmes mezgliem - Jelgavas un Pārceltuves ielas krustojumā pie Jaunjelgavas centrālās autobusu pieturas”. Jāsamierinās, ka autobusa pietura nav satiksmes mezgls, ko varētu pamanīt pasaules vai tikai Eiropas kartē.
Pat Latvijas kartē būs grūti atrast Jaunjelgavas mērogā “centrālo” pieturu, jo ne visi un ne uzreiz atradīs Latvijas kartē Jaunjelgavu nebūt ne pie Lielupes, bet pie likteņupes Daugavas. Lai gan pilsētas tiesības Jaunjelgava bauda jau kopš 1647. gada un Krievijas impērijas Kurzemes guberņā tai bijis apriņķa centra statuss, tas viss izbija kopš pēc Rīgas-Daugavpils dzelzceļa līnijas atklāšanas 1861. gadā, kad Daugavas ūdensceļa piestātne un preču noliktavas ātri vien zaudēja savu nozīmi. Iedzīvotāju skaits pilsētā un tās apkārtnē tomēr turpināja augt līdz lūzumam, kādu izraisīja Pirmais pasaules karš. Arī no Jaunjelgavas cēlušies cilvēki metās šajā karā, kas lokalizējās par Latvijas valsts brīvības cīņām. Lai nu kā gājis simts gados kopš Latvijas Republikas pasludināšanas un faktiskās neatkarības izcīnīšanas, šodien valsts pastāv un satiksme ir obligāts priekšnoteikums valsts turpmākai pastāvēšanai.
Visu cieņu cilvēkiem, kuri 1918. gada novembrī apņēmās būt par Latvijas valdību, jo tā bija apņemšanās nevis izmantot, bet izcīnīt varu. Tajā brīdī viņiem nebija valsts, t.i., nebija valsts pārvaldes aparāta, kas vismaz izliktos un atskatītos, ka pilda viņu lēmumus, rīkojumus un uzdevumus. Vēl skarbāk sakot, vispār nekā viņiem nebija. Cīņa par varu nozīmēja arī cīņu par to, lai nākamajā dienā būtu, kur sapulcēties un ko ēst. Sekmes cīņā par varu nozīmēja risku tikt nošautiem, nosistiem vai vismaz apsūdzētiem un notiesātiem, bet sekmju trūkums draudēja ar izsmieklu par nodošanos bezjēdzīgām idejām un aizmirstību. Tādā veidā viena pret otru un vēl citiem pretiniekiem sitās trīs dažādas pašpasludinājušās Latvijas valdības. Šīs trīs dažādās valdības jāatšķir no tām trijām Pagaidu valdībām, kuras visas ar atsauci uz vienu un to pašu Tautas padomi vadīja Kārlis Ulmanis (1877-1942) un kurās visās K. Hermanovskis bija satiksmes un darba lietu ministrs. K. Ulmaņa trešā Pagaidu valdība savu pastāvēšanu izbeidza tad, kad pašpasludināšanās ceļā izveidotās valdības nomainīja tautas ievēlētā Satversmes sapulce, kas pilnvaroja nākamās valdības. Līdz ar to Satversmes sapulces valdībām vairs nevajadzēja veikt savus pienākumus ar atrunu, ka tā tikai pagaidu valdība līdz īstajai valdībai. Liela daļa Tautas padomes valdību ministru ar K. Ulmani priekšgalā pārsēdās vispirms Satversmes sapulces un pēc tam Saeimas valdību ministru krēslos, bet T. Hermanovska starp viņiem nebija.
T. Hermanovskis ir ceturtais no K. Ulmaņa pirmo valdību ministriem, sākot ar pašu K. Ulmani (viņš regulāri uzņēmās arī nozaru ministru pienākumus), kuram tagad savs piemineklis ārpus kapa vietām tiem, kuri, atšķirībā no K. Ulmaņa, vispār tikuši līdz atzīmētām kapa vietām. Daudzi K. Ulmaņa pirmo un nākamo valdību ministri pēc Latvijas 1940. gada okupācijas tika nogalināti bez tiesībām uz kapa vietu galvenokārt par to, ka bijuši ministri K. Ulmaņa valdībās.
K. Ulmaņa kapa meklētāju rosība pagājuša gadsimta 90. gados beidzās ne ar ko. Toties jau 1988. gadā tika atjaunota piemiņas plāksne tagadējā Lubānas un Gulbenes novada robežasvietā, kur viņš laimīgi pārcieta atentātu 1920. gadā. Kopš 1989. gadā un 1997. gada pastāva piemiņas zīmes viņa rosībai Priekuļos. 1993. gadā tika iekārtota piemiņas vieta dzimtajās mājās “Pikšas” Dobeles novada Bērzes pagastā. Viņa deportācijas 63. gadadienā 2003. gada 22. jūlijā viņam tika atklāts piemineklis iepretim Latvijas Ārlietu ministrijas ēkai, kas ilgus gadus bija viņa darbavieta.
Ārlietu ministrs K. Ulmaņa valdībās un pēc tam veiksmīgs konkurents K. Ulmanim cīņā par Ministru prezidenta amatu bija Zigfrīds Anna Meierovics (1887-1925). Jau 1926. gadā piemiņas akmens tika uzstādīts viņa bojā ejas vietā netālu no Tukuma. Tagad šī piemiņas vieta atkal labi sakopta. Meža kapos piemineklis viņam un viņa sievai tika atklāts 1929. gadā, bet padomju okupācijas laikā tas nozīmēja kaut ko vairāk nekā tikai kapa pieminekli. Padomju vara to nenojauca, bet aizsedza ar atkritumu kaudzi un uzmanīja, vai kāds neizrāda par šo kaudzi pārāk lielu interesi. 1980. gadā it kā nejauši sakrita šis kaudzes aizvākšana un Brīvības pieminekļa restaurācija, iesākot varas nomaiņu Latvijas PSR.
Iekšlietu ministram Miķelim Valteram (1874-1968) piemiņas zīme tagadējā Iekšlietu ministrijas ēkā tika atklāta 2009. gadā, pieskaņojot notikumu viņa 135. dzimšanas dienai. Pavisam svaigs notikums ir viņa pārapbedīšana no Nīcas Francijā uz Meža kapiem Rīgā 23. septembrī. Savukārt viņa Nīcas kapa plāksne atdota Liepājai (vakar arī tur notika attiecīgā ministra godināšanas pasākums), kur viņš dzimis. Šo pasākumu galvenā virzītāja bija Ārlietu ministrija, kuras sastāvā M. Valters ir strādājis ilgus gadus.
T. Hermanovskim veltītā pieminekļa celšanā savus spēkus kopā likušas Satiksmes ministrija ar Jaunjelgavas novada domi un T. Hermanovska pēctečiem. Pieminekļa autors ir tēlnieks Kristaps Gulbis, kura mākslinieciskā ideja - tēraudā atveidots Teodora Hermanovska pirksta nospiedums - guva visaugstāko vērtējumu Jaunjelgavas novada domes rīkotajā metu konkursā. Pirksta nospiedums nav fantāzija, bet kopija no visnopietnākā dokumenta - no Latvijas pilsoņa pases, kurās pagājuša gadsimta 30. gados bija ieviesta šāda cilvēku identifikācijas zīme.
To labo darbu sarakstu, ko T. Hermanovskis paveicis satiksmes ministra amatā, ir sagatavojis Rihards Treijs (1931-2013) un arī elektroniski pieejamā versijā publicējis “Latvijas Vēstnesis” Latvijas republikas 80. gadadienas kontekstā: “Latvijas valsts pasludināšanas laikā dzelzceļš un pārējie satiksmes līdzekļi atradās vācu okupācijas varas pārziņā un vācu militāro dzelzceļu direkciju pārvaldībā (tās atradās Šauļos un Tērbatā). Pirmo apspriedi ar okupācijas iestāžu pārstāvjiem Hermanovskis organizēja jau desmitajā dienā pēc stāšanās amatā 1918. gada 29. novembrī. Vācu puse ar nodomu vilcinājās un radīja visādus šķēršļus un grūtības dzelzceļu nodošanā Latvijas Satiksmes ministrijai, lai iegūtu vairāk laika ritošā inventāra un citu vērtīgu dzelzceļu piederumu, kā arī pārtikas produktu, koku un citu materiālu izvešanai uz Vāciju” utt. par dienu pēc dienas nepilnu divu gadu garumā, kamēr T. Hermanovskis atradās amatā.
Ārpus savas publikācijas R. Treijs atstājis to, ka visi T. Hermanovska labie darbi ministra amatā tika aizsegti ar skandālu, ko vainagoja T. Hermanovski notiesājošs, lai gan neizpildīts spriedums. Ja kāds par T. Hermanovski vispār vairs kaut ko zina, tad zina, ka tāds skandāls un spriedums ir bijuši. Šeit iespēja kaut īsumā atreferēt, kā labie nodomi izrādījās ceļš uz elli tajās maigajās formās, kādas tika piekoptas demokrātiskajā Latvijas Republikā. No pašas piespriestā pusgadu ilgā cietumsoda tiesa T. Hermanovski atbrīvoja ar ekvilibristiku par lietas noilgumu un no pienākuma segt valstij nodarītos zaudējumus 450 000 ASV dolāru = 2 340 000 latu = 117 000 000 rubļu apmērā (pēc toreizējā kursa) viņš izgrozījās ar maksātnespējas procesu.
Savu vainu T. Hermanovskis nekad nav atzinis. Centienus attaisnot savu labo vārdu viņš turpināja līdz savai nāvei un nodeva to mantojumā bērniem un bērnubērniem. Vārds vārdā piepildījās humora žurnālā “Svari” 1924. gada 7. novembrī publicētais nākotnes paredzējums, ka “T. Hermanovskis vienīgais paturēs skaidru prātu un labu atmiņu no Ulmaņa laikiem un vēl saviem bērnu bērniem skaidri un gaiši pateiks: “Internēšen Korporēšen 450.000 dolāri””. Firmas “International Corporation” nosaukuma kropļošana bija joks, kas netraucēja paredzējumam piepildīties 1978. gada 21. jūlijā, kad “Londonas Avīze” nodrukāja 104. turpinājumu T. Hermanovska dēla Egīla (1918-1992) un Latvijas Republikas laika avīzes “Pēdējā Brīdī” galvenā redaktora Oļģerta Liepiņa (1906-1983) kopdarbam “Pieci Hermanovski. Romāns par laimes un brīvības sapņiem”. Tajā dēls ievietojis tēva tiešrunu, ka “kaut gan man manas prāvas dokumentu oriģināli kara laikos ir gājuši bojā, laimīgā kārtā pēc piezīmēm esmu spējīgs atjaunot daudzus datumus un datus, kas ir tik svarīgi, ka nododu tos sava dēla rokās, kas apsolījies rakstīt manas dzīves romānu, lai rehabilitētu mani - savu tēvu - un apgaismotu laikmetu, kurā es dzīvoju. Kaut gan daudzi vēl tagad manu vārdu saista ar kādu sodāmu vai vismaz vieglprātīgu rīcību un ar neatminamiem sarežģījumiem, patiesība ir ārkārtīgi vienkārša, katram saprotama. (...) Tur nebija nekādas ne “aktīvas bezdarbības”, ne neesošas firmas, ne defektīvu materiālu, bet formālā kārtībā pareizi nopirktas Amerikas valdības mantas, ar Latvijas valdības lēmumu, pārsūtot iemaksu trijos paņēmienos, kopā 450.000 dolāru. Tālākos maksājumus cita valdība atteicās kārtot, nedz arī sūtīt komisiju jau piegādāto materiālu pieņemšanai. To taču zināja katrs lauksaimnieks, kas kādreiz piedalījies mežu izsolēs, ka drošības nauda iemaksāta, materiāls nosolīts, bet ja solītājs no tā atsakās, tad iemaksa iet zudumā.”
Šī taisnošanās un notikumu atspoguļojums Latvijas presē pašu notikumu laikā ļauj neveiksmīgo darījumu aprakstīt tā, Latvijas valdību T. Hermanovska personā uzrunājuši starpnieki, kas apsolījušies nopirkt Latvijas vajadzībām lokomotīves, vagonus un varbūt arī sliedes. Pēc Pasaules kara beigām ASV valdība izpārdeva militāri rūpnieciskajam kompleksam vairs nevajadzīgās mantas, ko varot dabūt izsolēs par zemu cenu. Latviju iekārdināja iespēja ne tikai vienā rāvienā aizpildīt kara un juku laiku izsistos robus Latvijas dzelzceļa saimniecībā, bet piedevām nopelnīt, pašiem kļūstot par starpniekiem un pārdodot materiālu pārpalikumus Krievijai. Ir vērts ielūkoties Aivara Strangas grāmatā “Latvijas un Padomju Krievijas miera līgums 1920. gada augustā”, kur aprakstītas šī līguma raisītās ilūzijas par Latvijas iespējām pelnīt ar Krievijas izcelsmes kravu tranzītpārvadājumiem, kam vajadzētu daudz lokomotīvju un vagonu. Šādas cerība cēlās un plaka, jo ik pa laikam uzpeldēja liecības, ka nekādu izcilu saimniecisko sakaru starp Latviju un Padomju Krieviju tomēr nebūs. Latvijas apmaksātie, bet nedabūtie dzelzceļa transporta līdzekļi ievēlās vienā no šīm cerību bedrēm, kuras katrs savā labā izmantot centās vietējie politiķi. Latviešu Zemnieku savienības valdība K. Ulmaņa vadībā par transporta līdzekļiem samaksāja un LZS valdība Z. A. Meierovica vadībā pirkumu izgāza, visiem pārējiem politisko spēļu dalībniekiem gavilējot. “International Corporation” kļuva par vienu no pleķiem uz jaunizveidotās demokrātijas mundiera, ko Latvija bez sabiedrības sašutuma novilka 1934. gadā un pavisam atdeva okupantiem 1940. gadā.
Arī pēc Latvijas okupācijas skandāls ap nenopirktajiem transporta līdzekļiem tika izmantots. 1949. gada 19. februārī “Cīņa” aicināja visus balsstiesīgos vēlēt par tautas tiesnešiem, kas noteikti nepieļaušot, lai būtu tā, kā bijis, ka iepriekš, kad “satiksmes ministrs Hermanovskis ar veiklu roku paķēra no valsts kases 250 miljonus rubļu”. No divu okupācijas režīmu dauzītās publikas nevarēja prasīt, lai tā pirms vairāk nekā 25 gadiem sacelto skandālu atcerētos tik labi, lai saprastu, ka “Cīņas” apgalvojums ir bez pamata. Daudz labāk to visu atcerējās Andrejs Upīts (1877-1970), kurš 1964. gada 28. janvārī turpat “Cīņā” rakstīja visai samiernieciski, ka jā - ekonomiskie noziegumi buržuju Latvijā tiešām bijuši, bet par tiem “vismazāk vainīgajam, bet neveiklajam Izglītības ministram Ziemelim bij jāiet cietumā (gluži tāpat kā inženierim Teodoram Hermanovskim par fiktīvo dzelzceļa lokomotīvju pirkumu Amerikā)”.
1963. gadā “Cīņa” pieminēta T. Hermanovski gandrīz vai ar labu vārdu ne parastā, bet svētku - 21. jūlija numurā, jo okupanti par galvenajiem svētkiem Latvijas PSR mērogā bija noteikuši 1940. gada 21. jūlijā notikušo Latvijas PSR pasludināšanas atceri. Svētkos pienācās pārskaitīt uzvaras, tai skaitā darba uzvaras, par kādu jāatzīst dzelzceļa līniju elektrifikācija. Šīs konkrētās uzvaras svara celšanai “Cīņa” pārkāpa komunistiskā režīma noteikumus, ka Latvijas Republiku vislabāk nepieminēt vispār un dažkārt pieminēt kā absolūtu ļaunumu. Konkrētajā gadījumā “Cīņa” tomēr uzņēmās paspilgtināt dzelzceļa elektrifikācijas pozitīvo tēlu ar norādi uz žurnāla “Ekonomists” 1921. gada 5. numuru, kurā bijušais satiksmes ministrs T. Hermanovskis ieteicis pievērsties dzelzceļa elektrifikācijai. 1963. gadā tas vēl nebija paredzams, ka Latvijas PSR laikā reāli iekustinātā elektrifikācija tās pašas Latvijas PSR laikā arī apstāsies pēc ne visu pasažieru vilcēnu līniju elektrifikācijas un pat nesākot dzelzceļa kravu pārvadājumu elektrifikāciju. Vistrakākajos murgos neviens nevarēja paredzēt Latvijas Republikas atjaunošanu un to, ka nelaimes ar vilcienu sastāvu pirkšanu Latvijas Republikai turpināsies līdz šai baltai dienai.
Hermanovsku ģimene Neatkarīgajā ir pieminēta nesenajā 5. jūlija publikācijā “Vingrinājumi apgāžamo pieminekļu izvēlē”, par kuras galveno varoni gribot negribot kļuva T. Hermanovska dēls Gunārs (1914-1969). Viņš nebija tēlnieks, kura veidotos pieminekļus varētu apgāzt šo vārdu burtiskajā nozīmē, bet mākslinieks viņš bija un par to iekūlās vēl lielākās nepatikšanās nekā tēvs ar lokomotīvēm un vagoniem. Par vienu un to pašu gleznu, kuras reprodukcija iekļauta 5. jūlija publikācijā, G. Hermanovskis 1942. gadā saņēma nosodošu atsauksmi vācu okupācijas laika vācu presē un 1949. gadā tika notiesāts uz 15 gadiem Sibīrijas spaidu darbu nometnē, kur reāli pavadīja astoņus gadus.
“Londonas Avīzes” plašā publikācija “Pieci Hermanovski” attiecas uz tēvu ar četriem dēliem. Visus dēlus un viņu māti pieminēt un uzslavēt bija pacenties Anšlavs Eglītis (1906-1993) vācu okupācijas laika latviešu pašpārvaldes galvenajā izdevumā “Tēvijā” publikācijā “Hermanovsku ģimenes izstāde”. Tajā izstādīti bija ne vien Gunāra darbi. Pēc viņa, kuram “visvairāk darbu”, A. Eglīšaa uzskaitījumā sekoja “plakātiskais Askolds” (1912-1967), “viens no veiksmīgākajiem pielietojamās grafikas producētājiem”, arī šeit jau pieminētais Egīls un “vecāko brāļu ēnā” palikušais Vidvarts (1922-1990). No Paulas Hermanovskas (1884-1980) lietišķās mākslas darinājumiem A. Eglītim vislabāk patikuši “lielie merkanti ornamentētie šķīvji”, bet arī “ādas izstrādājumi teicami”.
1942. gadā publikai vēl bija prātā gan brāļu tēvs un Paulas vīrs T. Hermanovskis kā ministrs K. Ulmaņa (viņš arī Egīla krusttēvs) pirmajās valdībās, bet vēlāk izdevējs un arhitekts, gan Paulas māsa Tonija vai Antonija Lūkinu kā rakstniece Ivande Kaija (1876-1942) un kā K. Ulmaņa palīdze, kura neskaitījās valdībā, bet tik un tā rādīja visiem piemēru, kā viņu atbalstīt. Var domāt arī tā, ka dot kaut maigu, bet skaļu pliķi šīm aprindām vācieši bija ieinteresēti vēl vairāk, nekā labot Gunāra māksliniecisko nesavaldību, ko noliegt nav iespējams.
Tiešas represijas Hermanovsku ģimeni skārušas mazāk, nekā tas varēja atbilst viņu atpazīstamībai, bet slimības vismaz dažus no viņiem ir skārušas ļoti smagi. Vispirms ar insultu jau 1921. gadā beidzās I. Kaijas vētrainā darbošanās, bet viņas nāves tiešais cēlonis bija pakļūšana zem automašīnas. Pēc tam insulti mocīja Gunāru. Vieglāk par vieglu būtu Gunāra slimību atzīt par čekistu sarīkoto mocību sekām, ka vien nebūtu tā, ka Gunārs nomira tādā pašā vecumā kā iepriekš Askolds, kaut viņu mūža gājums bija ekstrēmi pretējs. Askolds nekādiem čekistiem rokās nedevās. Vispirms viņš pārstāvēja Latviju kā kalnu slēpotājs olimpiskajās spēlēs, pēc tam burāja nevis pa Ķīšezeru, bet pa okeāniem, līdz piestāja Bermudu salās un dzīvoja tur tik ilgi, līdz kamēr arī viņu ķēra smaga slimība. Viņa nekrologā 1967. gada 26. augustā avīze “Laiks” šo slimību nenosauca, bet aprakstīja tā, ka “slimība bija viņu fiziski novājinājusi līdz nepazīšanai, no 180 mērc. ķermeņa svara atņemot gandrīz pusi, bet radītāja dzirksts viņa garā bija dzīva līdz pēdējam brīdim”; turpat sk. Askolda fotoattēlu, ko neilgi pirms viņa nāves uzņēmis Egīls.
Teodors Hermanovskis ir vairākkārt raustījis likteni aiz ūsām, uz ko liktenis atbildējis rāmi un 81 gadu nodzīvot ļāvis. Vispirms T. Hermanovskis manīts starp 1905. gada revolūcijas taisītājiem. Kad revolūcija neizdevās, T. Hermanovskis paviesojies Šveicē, bet drīz vien atgriezies cariskajā Krievijā, kur nevienam nebija iebildumu, ka viņš 1911. gadā pabeidzis pabeidzis Rīgas Politehnisko institūtu, sācis strādāt Rīgas-Orlas dzelzceļa līnijas pārvaldē un Pirmā pasaules kara laikā kļuvis par 12. armijas štāba ceļu pārvaldes priekšnieku. Līdz ar Latvijas Republikas pasludināšanu iekļāvies draugu un radu pulciņā ap K. Ulmani, kas tik tiešām spēja izveidot valsti savai valdībai.
No ministra augstumiem T. Hermanovskis pārcēlās uz tobrīd lielu un ietekmīgu laikrakstus “Latvijas Sargs” kā tā līdzīpašnieks un dažos brīžos galvenais redaktors, taču attīstīt šo projektu neizdevās. Latvijas avīžniecības galvgalī izvirzījās “Jaunākās Ziņas”. “International Corporation” skandāla sakarā rodas jautājums, vai to vairāk virzīja politiķi, izmantojot presi, jeb prese, izmantojot politiķus. Pēc zaudējuma šajās frontēs T. Hermanovskis pievērsās tikai arhitektūrai. Latvijā virs simta skaitāmas pēc viņa projektiem uzceltās un varbūt pat saglabājušas ēkas. Baigais 1940. gads šo ģimeni tiešā veidā neskāra. 1944. gadā vecāki ar trijiem bērniem devās uz Vāciju, vēlāk uz ASV. Gunāra liktenis apliecināja viņu izvēles pareizību. ASV par arhitektiem kļuva viņa dēli, ar kuriem kopā viņš strādāja līdz mūža galam.
