Uz ko cerēt – uz dievpalīgu vai deputātu saprātu?

Artis Eglītis © Ģirts Ozoliņš/F64

„Pirms ķeramies klāt celtnei, mums ir jāsaprot, cik tā ir svarīga ne tikai kā ēka: mums ir jāzina tās vēsturiskā, sakrālā, arhitektoniskā, izglītojošā nozīme,” teic mācītājs Artis Eglītis. „Ķerties klāt” – tas nozīmē vispirms saglābt to, kas glābjams, respektīvi, izdarīt pašu nepieciešamāko, tālāk jau saprast, ko darīt, lai celtni atjaunotu tiktāl, ka vairs nebūtu jābaidās, ka tā sabruks zem gadsimtu skaita.

Nauda no gaisa krīt tikai partijām

Artis Eglītis ir Rubenes evaņģēliski luteriskās draudzes mācītājs. Draudze viņa vadībā pēdējo divu gadu laikā ir izdarījusi milzīgu darbu, lai atjaunotu Rubenes baznīcu. Kocēnu novada dome sadarbojas ar Rubenes baznīcas draudzi, piesaistot valsts un ES programmu līdzekļus, iespēju robežās palīdz labiekārtot gan baznīcu, gan tās apkārtni, tomēr Eglītis atzīst, ka līdzekļu arvien trūkst, nemaz nerunājot par vēsturisko izpēti.

Turklāt liela daļa baznīcā nācēju vēlas vien atnākt uz dievkalpojumu vai kādu dievnamā rīkotu pasākumu, bet, ja viņiem kāds teiktu - vajag savākt 100 000 eiro, lai restaurētu baznīcu, tad viņi „visticamāk, vairs nenāks uz baznīcu”. Un tas ir saprotami: šodien nevienam nauda nekrīt no debesīm. Ja nu vienīgi politiskajām partijām un valdošajiem pietuvinātām personām, kuras realizē „projektus”.

Bet kā ar Eiropas finansējumu dažādiem projektiem? „Eiropas projekti, lai arī mēs tos izmantojam, mums īsti neder,” teic Eglītis, „tur viss saistās ar konkrētiem termiņiem un apjomiem. Tiklīdz sākam restaurēt vai rakt un kad parādās pirmie kauli vai citi artefakti, kuri jāpēta un jādokumentē, tad mums visi datumi „aizbrauc” nebūtībā. Mums jāveic arheoloģiskā izpēte, viss iekavējas un, protams, ievērojami sadārdzinās, tad celtnieki teic - viss, mēs stalažas vedam prom, jo mēs tās esam noīrējuši, un tas maksā naudu. Rubenes baznīcas renovācijā es pats stāvēju klāt un rūpīgi uzmanīju, lai neierokas par dziļu un neatrod vēl kādus lielākus apbedījumus vai citus dārgumus. Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes cilvēki, protams, teic, ka viņi nevar atļauties maksāt par kavēšanos. Viņu uzdevums ir kontrolēt, kā atradēji apietas ar atrasto, nevis nodrošināt līdzekļus.”

Baznīcām nav vajadzīgās kapacitātes

Rubenes baznīca / Kaspars Krafts/F64

Rubenes baznīcā un tās apkārtnē pēdējo trīs gadu laikā ir ticis izdarīts daudz: lietus ūdeņi vairs neko nebojā, arī iekšpusē ir radīts pareizais „klimats”, lai tur varētu atrasties ne tikai dievlūdzēji, bet dažādu baznīcas priekšmetu ekspozīcija. Ir jau izpētīts un rūpīgi aprakstīts kāds kubikmetrs kaulu, kas tika izrakti pie dievnama ārsienas, kā arī, mainot baznīcas grīdu. „Ja mēs vēlamies ar cieņu runāt par Latvijas vēsturisko ēku mantojumu, tad mums jāiedarbina pilnīgi cits process,” uzskata Artis Eglītis, „un piemērs mums ir Gotlandes sala, kurā ir aptuveni 120 dievnami, kas no vēsturiskā mantojuma viedokļa ir precīzi saglabāti. Tie ir ievietoti konkrētā ķēdē, un tie 40 līdz 50 gadu laikā iegūst pilnu restaurācijas ciklu. Būtu ideāli, ja pie mums celtnieki spētu kāpt pāri saviem grafikiem. Taču tā visbiežāk nav... Kāds būvdarbu vadītājs tā arī pateica: mums te nekāds „vāreklis” nesanāk, jūs par daudz un par ilgu kasāties.”

Artim Eglītim ir daudz piemēru. Teiksim, ir izveidota tāme ar vecās grīdas laušanu un jaunās ielikšanu. Artis rosina saglabāt tos vecos dēļus, kurus vēl var izmantot. Meistars saka: par to ir atsevišķa samaksa. Vai arī - vecos logus ņem ārā, liks jaunus. Artis saka: saglabāsim vecos logus, tie noderēs. Meistars atkal saka - tas maksā! „Mums ir izdevies par visu vienoties, un daudz kas saglabāts, bet, protams, vieglāk un ātrāk ir uzreiz visu sazāģēt, nevis rūpīgi celt ārā vecos materiālus. Tas ir veids, kā nevēsturiskos objektos aprēķina darbu izmaksas.”

„Visas problēmas parādās tad, kad ķeramies klāt vecajām ēkām,” saka Eglītis, „baznīcai nav vajadzīgās kapacitātes nedz finanšu, nedz cilvēkresursu ziņā, lai visu varētu izdarīt un nokontrolēt. Mūsu - Rubenes baznīcas - gadījumā Kocēnu pašvaldība bija ieinteresēta visu saglabāt un atjaunot. Ja tā visa nav, tad celtniekiem tas ir tikai kārtējais objekts. Iepriekšējas varbūt bija skola, stacija vai rūpnīca. Eiropas projektos ir iekļauta celtnieku alga, un katra viņu darba stunda tiek sociāli nodrošināta un apmaksāta. Tas ir pareizi. Bet celtnieki nekad nebūs ieinteresēti uz mēnesi apturēt darbus, ja mēs baznīcā būsim atraduši kaut ko tādu, kas prasīs izpēti. Un tā no celtnieku puses nebūs nekāda ļaunprātība, jo viņiem ir kvadrātmetru izmaksas, viņiem ir konkrēts laika grafiks, kurā viss ir jāpabeidz.”

Mūsu sabiedrība - ar kristīgām saknēm

Eglītis uzskata, ka visas šīs lietas - laika grafiki un to neelastība, iespējas saglabāt vecos celtniecības materiālus utt. - netiek koordinētas. Kaut gan vajadzētu. „Koordinācijai jābūt starp visām organizācijām, kuras ir ieinteresētas saglabāt un restaurēt sakrālās celtnes,” viņš domā.

Artis Eglītis / Ģirts Ozoliņš/F64

„Pirmām kārtām - īpašnieks, proti, draudze. Cilvēki, kuri nāk uz dievkalpojumu, ir ieradušies baznīcā, lai koptu savu garīgo dzīvi. Un no viņiem tas viss, ko tagad stāstu, ir stipri attālināts. Mēs, aicinādami cilvēkus uz baznīcu, sākotnēji negatavojam viņus vēsturisko ēku saglabāšanas misijai. Cilvēki nāk un tiek aicināti veidot savu garīgo dzīvi. Es taču neiešu uz mājām pie saviem draudzes locekļiem un neteikšu: noziedo kādus 200 eiro - mums jāizpēta tie izraktie vēsturiskie zobi! Varbūt tam draudzes loceklim pašam zobu nav mutē... Draudzei ir vajadzīga silta, ērta telpa, lai cilvēki dzirdētu dievvārdus, viņiem vajadzīgs garīdznieks, kurš varētu izpildīt sakramentu. Tā ir kopīga nacionāla interese: saglabāt un atjaunot sakrālās celtnes. Tā nav tikai dažu cilvēku iegriba, tā ir mūsu vēsture. Tā ir visas Latvijas interese, jo mūsu sabiedrība tomēr ir ar kristīgām saknēm.”

Nākamgad - būs vai nebūs finansējums?

Latvijā ir ap 800 baznīcām, un ikviena ir savā - īpašajā - novecošanas stadijā. Daudzi dievnami diemžēl vairs nav atjaunojami, un to sabrukums jau ir nenovēršams. Tomēr daudz vairāk ir to, kuros jāiegulda nepavisam ne astronomiskas summas, lai tos saglābtu un iekonservētu vislabākajā skatā, kāds vien šobrīd iespējams. Jāmaina grīdas un jumti, jāsiltina sienas, jāatjauno freskas, jānostiprina torņi, jārestaurē mākslas darbi...

Jā, atrodas arī gaudotāji, kuri netiek vaļā no apnicīgā rečitatīva, ka, raugi, baznīca ir atdalīta no valsts, tāpēc lai tiek galā pati. Baznīcai un draudzēm nekad nebūs tik daudz līdzekļu, lai spētu restaurēt brīnišķīgas, gadsimtiem senas celtnes, kas ir mūsu vēstures liecinieces un arhitektūras pieminekļi. Bet Latvijas sakrālais mantojums ir daļa no valsts aizsargājamajiem arhitektūras pieminekļiem, tāpēc Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde glābj Latvijas dievnamus. Valstiski aizsargājami šobrīd ir 375 dievnami. 2017. gadā Saeima pieņēma Sakrālā mantojuma saglabāšanas finansēšanas likumu, ar kura palīdzību jānodrošina vēsturisko ēku saglabāšana. Lai to izdarītu, ik gadu valsts budžetā vajadzētu paredzēt vismaz četrus miljonus eiro.

Trīs reizes drīkst minēt: vai likumdevēji paredz budžetā tos četrus miljonus? Uzminējāt: neparedz. Sakrālā mantojuma saglabāšanas programmai tika piešķirts... pusotrs miljons eiro. Lai līdz galam nesabruktu 50 baznīcas. Nākamgad ar gariem zobiem tiek solīts pusmiljons eiro. Bet iespējams, ka finansējums neatradīsies vispār. Toties atradīsies politpulciņu finansēšanai - aptuveni pieci miljoni eiro. Un gan jau bešā nepaliks arī dižpētnieki, kuriem vajadzēs „apgūt” miljonus, lai - tāpat kā šogad - pētītu iedzīvotāju noskaņojumu kovidkrīzes laikā. Bet dievnami tostarp sabrūk. Cerēt vien uz dievpalīgu nav racionāli. Tāpēc jācer uz Saeimas deputātu saprātu: viņu rokās ir nākamā gada budžets.

Fakti

  • Rubenes baznīca glabājas Livonijas Indriķa pierakstos, tur 1795. gadā izdota pirmā pavārgrāmata latviešu valodā, izdota arī aritmētikas grāmata, Vidzemes kalendārs, likumi latviešu zemniekiem un vēl daudz kas cits.
  • Dievkalpojumus regulāri apmeklē vairāk nekā 30 draudzes locekļu. Spriežot pēc Livonijas Indriķa hronikā rakstītā, Rubenes baznīcā ir vecākā kristīgā draudze Latvijā.
  • Rubenes draudzē visilgāk kalpojis mācītājs Kristofs Harders (1772 - 1817), viņš rakstīja, tulkoja un izdeva grāmatas, tostarp arī minēto pavārgrāmatu latviešu valodā. Viņš izglītoja latviešu zemniekus. Hardera izdotajos Vidzemes kalendāros tika publicēti mācītāja izdomātie vīriešu un sieviešu vārdi.

„Tā pirmā pavāru grāmata”, izdota 1795. gadā, atkārtots izdevums šogad, izdevējs - Kocēnu pagasta dome / Elita Veidemane/Neatkarīgā

Svarīgākais