Oktobra revolūcijas svētki kā liekulības manifestācijas

PIRMĀ LIELĀ Oktobra revolūcijas gadadienai veltītā demonstrācija Latvijā notika 1940. gadā 7. novembrī Rīgā, Daugavmalā. Oficiāli tajā saskaitīti 275 tūkstoši cilvēku. Demonstrācijas Latvijā notikušas visās kaut cik pamanāmās apdzīvotās vietās. Pēc vācu okupācija laika demonstrācijas Rīgā atsākās 1944. gadā Uzvaras laukumā Pārdaugavā, 1956. gadā tika pārliktas atpakaļ uz Daugavmalu un 1991. gadā atkal nonāca Uzvaras laukumā © No arhīva materiāliem

Oktobra revolūcijas svētku gājienu dalībnieku skaita sarukums Latvijā no vairāk nekā 100 tūkstošiem cilvēku 1989. gadā līdz mazāk nekā 100 cilvēkiem 1992. gadā saskan ar Jēzus paredzējumu Bībelē, ka “pirms gailis dziedās, tu Mani trīs reizes aizliegsi”.

Pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā vēl nebija zudušas atmiņas par daudzu cilvēku līdzdalību komunistiskā režīma uzturēšanā. Bija arī gribētāji viņiem to atgādināt. Novembrī, piemēram, pienāca izdevīgs brīdis pajautāt, vai viņi ies jeb kāpēc ne vairs paši ies, ne citus dzīs uz Oktobra svētku demonstrācijām. Tādos gadījumos nav labākas atbildes par Mateja evanģēlija vārdiem, kurus dažādās variācijās apliecina arī citi apustuļi: “Es nesaprotu, ko tu runā.”

Šajā publikācijā noslēdzas pirms nedēļas sāktais stāsts, “kā Latvijā tika saķēpāts sociālisma vārds”. Stāsta iesākums 7. novembrī bija pieskaņots revolūcijas 103 gadadienai. Pirmajā brīdī mulsinošo neatbilstību ar oktobra vārdā nosauktā notikuma gadadienas atzīmēšanu novembrī var izskaidrot ar pāris teikumiem, toties revolūcijas cēloņu un rezultātu aptveršanai nepieciešamais zināšanu apjoms nav izsmeļams. Vēl ir iespējami tādi pavērsieni nākotnē, kuru dēļ ar Oktobra revolūciju saistīto pagātni nāksies pārvērtēt. Šādu pieļāvumu pārskatīšana lai paliek citām reizēm. Šeit uzmanība koncentrēta uz Oktobra revolūcijas svinēšanas vēsturi vai, vēl pieticīgāk sakot, uz šīs svinēšanas pēdām latviešu presē. Stāsta pirmā daļa attiecās uz laiku no 1917. līdz 1934. gadam, bet tagad izsekosim šīm pēdām līdz pagājuša gadsimta 90. gadu sākumam.

Dzīve māca atšķirt vārdus no darbiem

1940. gada 7. novembrī Latvijā notika pirmā īstā Oktobra revolūcijas gadadienas svinēšana. Bija piepildījies tās priekšnoteikums - Latvijas Republika jau bija pārvērsta par Latvijas PSR. Vietējo komunistu galvenais izdevums “Cīņa” tikai un vienīgi Oktobra revolūcijas gadadienai todien veltīja šai jubilejai visas publikācijas uz avīzes 12 lappusēm. Vienas lappuses garums ir rakstam “Biedrs Staļins - oktobra sacelšanās organizators”. Starp Staļina organizatoriskā darba sasniegumiem atzīmēts arī tas, ka viņš, “noteikti uzstādamies pret nodevējiem Kameņevu, Trocki un Rikovu, izglāba Ļeņina dārgo dzīvību, ar ko izdarīja milzīgu pakalpojumu pasaules proletariātam”.

Savu pirmo pēcsvētku numuru 10. novembrī cīņa iesāka ar kvantitatīvu rādītāju, ka “simtiem tūkstošu Padomju Latvijas darba ļaužu manifestē zem Lielās Oktobra revolūcijas uzvaras karogiem”.

1940. gada 7. novembra “Cīņā” 1917. gada 7. novembra notikumu apraksts, cik lielā mērā tas vispār attiecas uz notikumus, nevis uz Staļina personu jeb personību, atgādina 1917. gada 10. un 11. novembra publikācijas “Baltijas Vēstnesī” (datējumi pēc jaunā stila) ar tādu starpību, ka Staļina vārds ierakstīts tur, kur īstenībā jābūt Trocka vārdam (“Trockis kara revolucionārās komitejas vārdā ziņojis”; “priekšnieks Trockis savā atklāšanas runā”; “Trockis griezies pie Centrālās izpildu komitejas”). Latvijas iedzīvotājiem nācās iegaumēt 1940. gada “Cīņā” nodrukāto Oktobra revolūcijas aprakstu uz gadiem piecpadsmit, t.i., līdz Staļina nāvei. Drīz pēc tās revolūcijas aprakstu vienkāršoja. Ārpus šaura vēsturnieku loka pietiekamas zināšanas vēsturē skaitījās tādas, ka visus revolucionāros notikumus ir izdomājis, iedvesmojis un vadījis viens pats Ļeņins. Ar tik ērtu izpratni par Oktobra revolūciju Latvijas iedzīvotāji iztika līdz pagājuša gadsimta 90. gadu sākumam, kad Latvijas PSR vietā atgriezās Latvijas Republika.

Izņēmums bija trīs gadi vācu okupācijā. Jau 1944. gadā, kad daļa Kurzemes vēl bija vāciešu varā, “Cīņa” 7. novembra svētku numuru uz astoņām lielām lappusēm iesāka Staļina runa “Lielās Oktobra Sociālistiskas Revolūcijas 27. gadadienā”, ar kādu viņš 6. novembrī bija uzstājies Maskavā Komunistiskās partijas un valsts vadošo darbinieku izlases priekšā.

GRAFISKAIS IETVARS Padomju Savienības valdnieka Staļina 1944. gada novembra runas publikācijai latviešu valodā palielināja spēku viņa teiktajiem vārdiem, ka “PSRS tautas ciena citu zemju tautu tiesības un neatkarību un vienmēr izrādījušas gatavību dzīvot mierā un draudzīgi ar kaimiņu valstīm”

Protams, ka karā laikā katra runa bija jāsāk par karu, kas 1944. gada vēlā rudenī Krievijai nozīmēja uzvaru uzskaitījumu. Saprotama ir arī Staļina vēlēšanās izvērst šo patīkamo tēmu iespējami detalizēti. Tādas aktualitātes nāca un gāja, bet palika komunistiskās ideoloģijas šabloni, kas tīrā veidā sarindoti vienā no Staļina 1944. gada runas rindkopām: “Padomju patriotisma spēks ir tas, ka tā pamats nav rasu vai nacionāli aizspriedumi, bet dziļa tautas uzticība savai padomju Dzimtenei, brālīga visu mūsu zemes nāciju darba ļaužu draudzība. Padomju patriotismā harmoniski apvienotas tautu nacionālās tradīcijas un kopējās visu Padomju Savienības darba ļaužu dzīvības intereses. Padomju patriotisms nesaskalda, bet, tieši otrādi, sakausē visas mūsu zemes tautas un tautības vienotā, brālīgā saimē. Šis apstāklis ir Padomju Savienības tautu nesagraujamās un arvienu vairāk pieaugošās draudzības pamatā. Tai pašā laikā PSRS tautas ciena citu zemju tautu tiesības un neatkarību un vienmēr izrādījušas gatavību dzīvot mierā un draudzīgi ar kaimiņu valstīm. Šis apstāklis ir pamatā mūsu valsts attiecībām ar brīvību mīlētājām tautām, kas paplašinās un nostiprinās.”

Šajā Staļina citējumā nav neviena teikuma, frāzes vai zilbes, ko nebūtu dzirdējuši un daudzi paši teikuši visi, kuri vien apzinīgā vecumā piedzīvojuši Latvijas PSR ilgi pēc Staļina nāves. Laika gaitā šos pašus teikumus vai frāzes no šiem teikumiem visās iespējamās secībās atkārtoja jebkurš no nākamajiem Padomju Savienības valsts un Komunistiskās partijas vadītājiem un tālāk pa instancēm - visi, kas vien tika laisti pie publiskas izteikšanās kā partijas organizāciju sekretāri un sekretāriņi, kā tautas skatuves mākslinieki, marksistiski ļeņiniskie filozofi vai nopelniem bagāti cūkkopji. Lai cik liela bija atšķirība starp Staļina darbiem un pēdējā Padomju Savienības un Padomju Savienības Komunistiskās partijas vadītāja Mihaila Gorbačova (1931, partijas CK ģenerālsekretārs no 1985. līdz 1991. gadam) darbiem, amats uzlika viņiem par pienākumu teikt pilnīgi vienus un tos pašus vārdus.

Valsts uztur rituālus, bet rituāli - valsti

Visu Padomju Savienības iedzīvotāju pienākums bija vismaz uz 7. novembri noklausīties ik gadu vienas un tās pašas runas klausītāju rangiem atbilstošu runātāju izpildījumā un aplaudēt, tai skaitā pareizos brīžos vētraini aplaudēt. Nākamā prasība bija doties 7. novembra demonstrācijās, kas nozīmēja, ka demonstranti dzirdēs ja ne runas, tad vismaz uzrunas, un atbildēs uz tām gan ar aplausiem, gan ar “urrā!” saucieniem. Latvijas iedzīvotāji jau 1940. gadā gandrīz paguva apgūt šos sociālās izdzīvošanas paņēmienus, kas 40. gadu otrajā pusē tika pilnībā noslīpēti un vairs nemainījās līdz pat PSRS sabrukumam.

Pēdējā valsts jeb valstī valdošas Komunistiskās partijas organizētā 7. novembra demonstrācija par godu kārtējai Oktobra revolūcijas gadadienai Latvijā notika 1989. gadā. Par šādu pasākumu beigām jau iepriekš brīdināja fakts, ka 1988. gada demonstrācijā ar savu izkārtni piedalījās Latvijas Tautas fronte, ko “Cīņa” apliecināja ar fotoattēlu 8. novembra avīzes 3. lpp.

Gadu vēlāk, 1989. gada 8. novembra “Cīņā” tikai 1. lpp. ir noformēta tāpat, kā gadu desmitiem iepriekš. Tātad lappuses augšdaļā Padomju Savienības līmeņa komunistu vadoņu grupas portrets uz Ļeņina mauzoleja jumta un apraksts par demonstrāciju gar mauzoleju, bet lapas apakšdaļā analogs sižets ar Latvijas PSR līmeņa vadītājiem un demonstrantiem Rīgā, Komjaunatnes krastmalā. Tālāk gan atklājas būtiskas atšķirības no iepriekšējiem gadiem. Pirmkārt, reportāžas no abām demonstrācijām aizpildīja lielāko daļu avīzes, bet tomēr nebija vienīgās tēmas, kam attiecīgais avīzes numurs pievērsās. Otrkārt, uz 4. jeb pēdējo lpp. pārnestajā Maskavas reportāžas nobeigumā atklājās, ka mauzoleja jumts izmantos kā vieta preses konferencei. Vārdā nenosaukts “korespondents” uzdevis M. Gorbačovam jautājumu, “ko jūs gribētu novēlēt šodien, Oktobra 72. gadadienā?”, un ko M. Gorbačovs atbildēja vispirms ar norādi, ka “starp citu, arī tas ir pirmo reizi, raksturīgi pārbūvei, ka intervija notiek mauzoleja tribīnē”. Demonstrāciju M. Gorbačovs raksturoja tā, ka “nav pompozuma. Cilvēki ieradušies labā noskaņojumā. Tas pirmkārt. Otrkārt: palūkojieties, cilvēki apstājušies pie tribīnes, grib vienkārši paskatīties Viņi jūtas mierīgi. Viņus neviens nebiksta, vārdu sakot - demokrātija.”

Ar vienu tādu reizi pietika, lai nākamās reizes vairs nebūtu. Oktobra revolūcijas godināšanas rituāls nespēja aizturēt tādus pārveidojumus un saglabāt kaut vai tikai pats sevi, nemaz nerunājot par valsti, kas uz šādiem rituāliem bija noturējusies jau mazliet vairāk nekā 70 gadus. Tas nenozīmē, ka cilvēki tagad vispār vairs nesvin Oktobra revolūcijas gadadienas, tai skaitā nerīko gadadienai par godu demonstrācijas. Tas nozīmē, ka šiem cilvēkiem nav varas un viņi to nespēj atgūt ne ar pietiekami lielu skaitu vēlētāju balsu, ne ar enerģisku rīcību kā 1917. gada 7. novembrī.

1990. gada 7. novembrī Padomju Savienības faktiski vairs nebija, bet nebija arī izšķirts jautājums, kas nāks tās vietā jeb kā tiks sadalīta tās teritorija. 1/6 daļa no zemeslodes sauszemes, ar kādu iepriekš lepojās PSRS, tajā brīdī jau bija sašķelta vēl daudz smalkāk, nekā tikai republikas un tām pakārtotas administratīvās vienības. Avīze “Rīgas Balss” 1990. gada 8. novembrī nekādus Oktobra svētkus nepieminēja, toties sniedza fotofaktu, ka “attēlā redzamais PSRS sarkanais karogs vakar plīvoja virs Preses nama. To, uzlauzuši durvis, kas ved uz jumtu, uzvilka “melnās beretes”. Zinot, cik “populārs” šis karogs ir Preses nama ļaužu vidū, to, drošs paliek drošs, visu dienu apsargāja vairāki ar automātiem bruņoti puiši.” PSRS uz brīdi bija sašķelta arī tā, ka vienā un tajā pašā mājā vieni puiši ar automātiem, rungām vai līdzīgiem argumentiem varēja uzturēt vienu kārtību, bet pagrabā citi puiši - pavisam citu kārtību.

CĪŅA PAR KATRU KVADRĀTMETRU. 1990. gada rudenī Padomju Savienība bija cīņas lauks, uz kura daudzi izmēģināja savus spēkus nākamo valstu robežu vilkšanā. Attēls apliecina, ka daži apbruņoti vīri kaut uz vienu dienu 1990. gada 7. novembrī bija ieņēmuši teritoriju Preses nama jumta lielumā. Pēc pāris mēnešiem viņi sagrāba visu Preses namu no jumta līdz pagrabam, taču noturēties tajā spēja tikai līdz 1991. gada augustam

PSRS karoga izkāršana uz Preses nama jumta tieši 1990. gada 7. novembrī nebija nejaušība, bet sveiciens cilvēkiem Daugavas pretējā krastā. Atbilstoši Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas 1. sekretāra Alfrēda Rubika uzrunai 7. novembrī Komjaunatnes krastmalā sanākušā mītiņa dalībniekiem, “šogad Padomju Latvijas teritorijā Oktobra gadadienu mēs atzīmējam aizlieguma apstākļos, kad Augstākā Padome Tautas frontes un citu nacionālistiski noskaņotu organizāciju spiediena rezultātā atcēlusi šos svētkus, pasludinājušas tos par darba dienu. Kungi ir pasteigušies! Centrālās Komitejas un Rīgas pilsētas komitejas birojs, Latvijas Augstākās Padomes frakcija “Līdztiesība” neatkāpās un turpināja svētku pasākumu sagatavošanu. Mūs atbalstīja visas republikas darba kolektīvi, mūs atbalstījāt jūs, kas šodien esat pulcējušies šajā laukumā. Paldies jums par to!” Nākamajā dienā šī runa tika publicēta avīzē “Cīņa” (lūdzu, nesajaukt ar citu avīzi “Neatkarīgā Cīņa”) kopā ar pasākuma aprakstu ar norādi uz to “darba kolektīvu”, kura dēļ pasākums varēja notikt: “Daugavas krastmalā noteiktajā stundā un kārtībā parādes gatavībā stāvēja Baltijas kara apgabala un Sarkankarogotās jūras kara flotes apakšvienības”, kam Latvijas Republikas Augstākā padome un valdība neko aizliegt nevarēja. Diviem savstarpēji naidīgiem spēkiem bija iespējas Latvijā demonstrēt valsts varu. Divvaldības likteni Latvijā izšķīra tas, ar ko beidzās cīņa par varu 1991. augustā Maskavā.

7. novembris nepiesaista nelatviešus

1991. gada 8. novembrī “Cīņa” jau bija slēgta, bet “Neatkarīgā Cīņa” nelielā reportāžā “Naida agonija” ziņoja par notikumiem 7. novembrī pie Uzvaras pieminekļa, kur norisinājusies Rīgas pilsētas varas iestāžu neatļauta manifestācija jeb mītiņš. “Pēcpusdienā policija manifestācijas dalībniekiem atgādināja, ka mītiņš nav oficiāli atļauts,” un padomju jeb Krievijas armijas daļu tuvumā nebija, bet mītiņš tik un tā notika: “Oratori savās runās skāra gan 1917., gan 1991. gada notikumus. Oktobra revolūcija visai pasaulei, Krievijai un Latvijai esot atnesusi “neizmērojamu laimi”, tikai pašreizējie Kremļa līderi visu izpostījuši. Militārais pučs esot sācies nevis 19. augustā Maskavā, bet gan dažas dienas vēlāk Rīgā. Tautas fronte piemānījusi visus latviešus. Latvijā tiekot celti cietumi, lai tur ieslodzītu tos, kas neprot latviešu valodu. Krieviem esot nepieciešams organizēties un uzsākt pretoties LR valdībai. Cīņa būšot grūta, bet sociālisma idejas atkal uzvarēšot. Bez migrantu palīdzības Latvijas ekonomika sagrūšot pāris nedēļās. Armijas izvešanu nedrīkstot steidzināt, pirms Latvija virsniekiem Krievijā nav uzcēlusi dzīvojamās mājas. Rubiku cietumā varot nogalināt. To pašu tagad gribot izdarīt ar nevainīgajiem un miermīlīgajiem omoniešiem... Brīžiem, kad runātāji un publika (apmēram nepilns tūkstotis cilvēku) sacentās skaļumā, likās, ka viss laukums pārvērties naida agonijā. Saucienus “Brīvību Rubikam!” noslāpēja cits aicinājums “Nāvi Gorbačovam!”.

ATGĀDINĀJUMS 1917 jebkurai valsts varai un cilvēkam, ka var uzrasties bruņoti ļaudis un uzspiest daudziem citiem savu varu

Uz šo brīdi viss labi beidzies, jo gan Rubiks (1935), gan Gorbačovs, gan bijušie omonieši ir brīvi un dzīvi. Krievijas armija Latviju atstājusi kopā ar lielu skaitu bijušo padomju militāri rūpnieciskā kompleksa darbinieku un Latvijas ekonomika nav tāpēc sabrukusi, bet ģenerēt pietiekami daudz naudas kaut viena jauna cietuma uzcelšanai ekonomika nespēj.

Turpmākajos gados 7. novembrī pie Uzvaras pieminekļa ir pulcējies tikai desmitos skaitāms cilvēku pulciņš. Latvijas Republikas likumi vismaz līdz pašām pēdējām Covid-19 nestajām pārgrozībām šādus pasākumus ne tikai neaizliedza, bet arī neprasīja no rīkotājiem, lai viņi saņem atļaujas vai tikai piesaka privāti organizētus pasākumus, ja tie netraucē ne citu cilvēku pārvietošanos, ne naktsmieru.

7. novembra izkrišana no Latvijas iedzīvotāju uzmanības loka nenozīmē, ka neviens šeit vairs neprāto par kapitālistiskās iekārtas trūkumiem un alternatīvām. Padomju Savienības sabrukums samazināja 7. novembri no šādas alternatīvas simbola līdz pieļāvumiem, ka alternatīva ir bijusi un varbūt būtu šobaltdien, ja vien nebūtu noticis tas, tas un vēl šitas. Cik skaļi un kaismīgi šādus pieļāvumus aizstāv vieni, tik pārliecināti par pretējo ir citi. Piemēram, Rīgas pašvaldība 1991. gadā jau minēto pasākumu oficiāli neatļāva ar pamatojumu, ka “1917. gada oktobra apvērsums Krievijā (..) bija prettiesisks un noziedzīgs akts, kas ievadīja plašas sarkanā terora akcijas, vēlāk arī genocīdu pret latviešu tautu”.

Nelatviešu masa Latvijā un tieši Rīgā nepiešķir lielu vērtību argumentiem par latviešu ciešanām, tomēr Oktobra revolūcijas fanu pulciņš Latvijā ir palicis ļoti ierobežots. Nav Latvijā nelatviešu tik ļoti daudz, lai viņu masa ģenerētu paškustību. Lielākā daļa no Latvijas nelatviešiem dzīvo Krievijas valsts uzturētā informācijas telpā, kas sniedzas pāri šīs valsts starptautiski atzītajām robežām. Attiecībā pret Oktobra revolūciju Krievija nespēj ieņemt viennozīmīgu jeb skaidru pozīciju. No vienas puses, Krievijai ir jāatzīst revolūcija kā likumīgs pamats Padomju Savienībai, no kuras Krievija ieguvusi kodolieročus starptautiski atzītas mantošanas ceļā. Bez šādiem ieročiem Krievijas valsts vairs nepastāvētu, bet tikai ar ieročiem bez to iegūšanas pamatojuma tiktu pielīdzināta Ziemeļkorejai. No otras puses, norādījumus slavināt Oktobra revolūciju tagadējā Krievijas valsts, t.i., tās valdnieks Vladimirs Putins (1952) nedod, jo nevēlas popularizēt precedentu vardarbīgai valsts varas sagrābšanai Krievijā.

2004. gadā V. Putins atrada veidu, kā 7. novembri saglabāt Krievijas svētku kalendārā bez brīvdienas, bet ar tādu karaspēka parādi, kas veltīta nevis Oktobra revolūcijai, bet 1941. gada 7. novembra parādei, kas bija veltīta Oktobra revolūcijai. Šogad parāde nenotika Covid-19 dēļ. 1941. gads šajā konstrukcijā vēlreiz apliecina, ka “Krievijā pašlaik dominējošā valsts reliģija ir nevis pareizticība, bet gan ateistiska reliģija - Ticība Lielajai Uzvarai” pār Vāciju 1941.-1945. gada karā. Krievija ir spējusi noorganizēt šīs uzvaras rituālu Rīgā pie Uzvaras pieminekļa maijā, ziedojot tam mazāk nozīmīgo 7. novembra rituālu.