«Mūsu senči ir teikuši, ka cilvēkam nav jācenšas apgaismot visu pasauli – pietiks, ja viņš pats kļūs mazlietiņ gaišāks. Un es tam pilnībā piekrītu,» saka Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra (RKT) aktieris Leonīds Lencs. Pirmdien, 23. novembrī, Eduarda Smiļģa dzimšanas dienā, viņš saņems balvu «Par mūža ieguldījumu teātra mākslā».
«Spēlmaņu nakts» balvas šogad tiks pasniegtas 27. reizi, un otru balvu «Par mūža ieguldījumu teātra mākslā» saņems režisore Māra Ķimele. Viņu godinām šīs nedēļas žurnālā «Vakara Ziņas», kur režisore atskatās uz radošajā mūžā paveikto un nosauc 15 sev visnozīmīgākās izrādes.
*23. novembrī pulksten 21.10 LTV1 tiešraidē no Liepājas raidījumā «Gada balva teātrī «Spēlmaņu nakts»» tiks atklāti 2019./2020. teātra sezonas «Spēlmaņu nakts» balvas laureāti un godināti arī balvas «Par mūža ieguldījumu teātra mākslā» saņēmēji.
«Man ir liels gods saņemt šo balvu,» saka «Spēlmaņu nakts» balvas «Par mūža ieguldījumu teātra mākslā» saņēmējs Leonīds Lencs. Viņš uzskata, ka šī ir īstā reize, lai pateiktu lielu paldies saviem skolotājiem - Arkādijam Kacam, Verai Baļunai, Leonīdam Beļavskim un Aleksejam Borodinam. «Es pateicos arī savai ģimenei, kolēģiem un jums, dārgie draugi. Sirsnīgs paldies visiem teātra skatītājiem un radio klausītājiem!» saka aktieris, kurš jau daudzus gadus ir arī «Latvijas Radio 4» literatūras programmu autors.
«Lai ar ko mēs katrs dzīvē nodarbotos, daļu laika vajadzētu veltīt būtiskākajam - vairot sevī labestību. Jo bez labestības viss pārējais kļūst bezjēdzīgs, vēl vairāk - var būt kaitīgs un pat noziedzīgs,» uzskata Leonīds Lencs.
«Dzīves notikumu virpulī, priekšnojaušot tās neizbēgamo iznākumu, cilvēks cenšas pilnveidot savu personību, lai nākamajām paaudzēm viņa dvēseles skaistākās vibrācijas paliktu iecirstas akmenī, iemūžinātas skaņā un vārdos,» viņš saka, uzsverot, ka cilvēka dzīves galvenais aicinājums ir attaisnot sevi Dieva priekšā vai - vismaz saglabāt tīru sirdsapziņu, ja ceļu pie Dieva viņš vēl nav atradis.
«Leonīds Lencs ir viens no tiem kultūras cilvēkiem, kas vārda tiešā nozīmē bruģē garīguma, sapratnes un iejūtības tiltu starp cilvēkiem un nācijām,» uzskata teātra zinātniece Edīte Tišheizere.
«Dzimis Sibīrijā, kur izsūtījumā satikušies viņa vecāki, Leonīds Lencs ar saknēm daudzu paaudžu garumā ieaudzis Latvijas zemē. Ar dziļu dažādu kultūru un valodu izpratni aktieris ir radījis tēlus, kas skar ikvienu - jo tie vispirms un galvenokārt ir sarežģītas, pretrunīgas un interesantas cilvēciskas būtnes. Leonīda Lenca aktiera dabā veiksmīgi apvienojušās harisma un drosme, jūtība un prāts. Studējis Latvijas Valsts konservatorijas Teātra fakultātē Arkādija Kaca kursā, viņš piesavinājies šā režisora formas precizitāti, analītisko attieksmi pret tēlu un izrādi kopumā un apvienojis to ar bezbailīgu iegremdēšanos cilvēka jūtu slēptākajās dzīlēs. Ar viņu strādājuši visdažādāko mākslas principu režisori, sākot ar mūsdienu teātra klasiķiem Pēteru Šteinu, Oļģertu Kroderu, Romānu Kozaku un beidzot ar daudz jaunākām režijas paaudzēm, ko pārstāv Viesturs Kairišs un Elmārs Seņkovs. Jo ir skaidrs, ka Leonīda Lenca dzelžainā profesionalitāte nepievils, viņš jebkuram režijas uzdevumam atradīs savu personisko atslēgu un garīgo piepildījumu. Tieši garīgā dimensija, ētiskais kodols bieži vien izvirzījis viņa spēlētos tēlus izrādes centrā, kaut arī Leonīds Lencs, būdams cieņpilns un iejūtīgs partneris, nekad nav izcēlis savu varoni pāri citiem,» stāsta Edīte Tišheizere, atzīstot, ka Leonīda Lenca aktierdarbos viņu piesaista mugurkauls un vīrišķīgā stāja, «taču aiz viņa tēlu stipruma nereti nojaušams jūtīgums, apjukums, vājums». «Skatuves māksla ir gaistoša. Spēcīgs var būt nospiedums, ko tā atstāj skatītāja prātā un sirdī. Leonīds Lencs ir no tiem talantiem, kam lemts cilvēkus ietekmēt un varbūt pat mainīt uz labu,» viņa domā.
«Leonīds Lencs ir ārkārtas talanta un psiholoģiskā spēka aktieris, kas iedvesmo gan kolēģus, gan skatītājus. Viņš ir viens no tiem unikāli apdāvinātājiem māksliniekiem, kuriem pateicoties publika ar aizturētu elpu vēro uz skatuves notiekošo - nevis sižeta, bet arī aktiera personības jaudas dēļ,» savu kolēģi raksturo aktrise un RKT direktore Dana Bjorka. Viņa uzsver, ka Leonīds Lencs vienmēr spēlē no visas sirds, pilnībā ieguldot sevi darbā, ar daudzpusīgu meistarību jebkurā darbā radot krāsainus un izteiksmīgus tēlus - gan klasikas, gan mūsdienu dramaturģijas iestudējumos.
«Savos varoņos viņš lieliski spēj apvienot intensīvu iekšējo dzīvi un psiholoģismu ar spilgtu ārējo formu. Spēcīga enerģētika, zema balss, milzīgas zināšanas un plaša talantu palete sniedz viņam apbrīnojamas radošās iespējas. Leonīds Lencs tiešām prot ar vienu vārdu, vienu žestu likt smieties vai raudāt - kā arī just līdzi,» stāsta Dana Bjorka, norādot, ka RKT aktieris ir nospēlējis vairāk nekā 130 lomu, tai skaitā latviešu autoru darbu iestudējumos.
Aktuālajā repertuārā Leonīdu Lencu var redzēt trīs izrādēs: «Skrandaiņi un augstmaņi», «Tango ar Stroku» un «Karalis Līrs», kurās viņam ir absolūti atšķirīgi tēli, taču katrs no tiem ir dzīvs, aizraujoši izveidots un uzrunā skatītāju.
«Leonīds Lencs ir ne tikai talantīgs aktieris, bet arī šarmants, inteliģents vīrietis ar smalku humora izjūtu. Cilvēks, uz kuru vienmēr var paļauties. Džentlmenis. Stipra personība. Jūtos lepna, ka esmu pazīstama ar Leonīdu Lencu un ka liktenis ir lēmis man strādāt kopā ar viņu zem viena teātra jumta!» uzsver RKT direktore.
«Leonīds ir brīnišķīgs partneris - smalks, gudrs, ironisks. Viņš māk mīlēt uz skatuves!» saka RKT aktrise Gaļina Rosijska. Viņa uzskata: ne katram ir dots šis talants - paust jūtas tā, lai sievietes zālē iemīlētos viņa varonī. «Un jāsaka, ka aktierī Leonīdā Lencā iemīlējās. Viņš viegli iekaroja sieviešu sirdis! Turklāt viņš ir izcils improvizators - arī tā ir reta dabas dāvana, un viņš to pārvalda virtuozi,» apgalvo Gaļina Rosijska, kā piemēru minot izrādi «Skrandaiņi un augstmaņi», kurā ir skats, uz kuru aizkulisēs sapulcējas visi brīvie aktieri, lai tikai redzētu Leonīda Lenca virtuozo improvizāciju, izbaudītu meistarklasi. Viņa saka paldies kolēģim par partnerību un laimi būt blakus uz skatuves. «No visas sirds apsveicu un priecājos par tevi! Tu esi nopelnījis šo brīnišķīgo balvu.»
«Leonīds Lencs ir ĪSTS. Īsts vīrietis. Īsts aktieris. Īsts partneris un cilvēks! Par viņu es varētu runāt ilgi un jūsmīgi. Visas viņa lomas - bez izņēmuma! - ir spožas, vienalga, vai tas ir galvenais varonis vai epizodisks tēls. Atrasties uz skatuves viņam līdzās, būt viņa skatuves partnerei ir laime, ko esmu izjutusi ne reizi vien,» atzīst RKT aktrise Jekaterina Frolova. «Viņš ir dzīvs, viņam ir lieliska humora izjūta, bet viņa improvizācijas reizēm ir atsevišķas izrādes vērtas! Viņš ir uzmanīgs, gudrs un smalks. Es ļoti augstu vērtēju Leonīdu Lencu kā kolēģi un cilvēku. Un esmu bezgala priecīga, ka viņš ir nopelnījis šo balvu!»
| Leonīds LENCS - Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra aktieris - Latvijas Puškina biedrības priekšsēdētājs (no 1999. g.) - Dzimis 1947. gada 31. augustā Prokopjevskā, Kemerovas apgabalā (dzimis staļinisma laikā izsūtīto - no Līgatnes nākušā Dmitrija Lenca un ukrainietes Marijas Poļetunas - ģimenē, kas 1953. gadā pārcēlās uz Līgatni; visi senči no tēva puses pēc izcelsmes bija no Latvijas) - Izglītība: Siguldas krievu internātskola, Latvijas Valsts konservatorija (Arkādija Kaca kurss, 1967‒1971) - Pēc konservatorijas absolvēšanas uzreiz pieņemts Rīgas Krievu drāmas teātra trupā. No 1972. līdz 1989. gadam bijis Kirovas, Rostovas un Vladimiras teātra trupu vadošais aktieris. Šajos gados nospēlējis vairāk nekā 120 lomas. 1988. gadā atgriezies Latvijā, savā dzimtajā teātrī - Atveidojis latviešu klasikas varoņus - Rūdolfa Blaumaņa lugās «Trīnes grēki» (Dāvis), «Pazudušais dēls» (Roplainis), «Indrāni» (Indrānu tēvs) - Kino lomas: «Zītaru dzimta» (rež. A. Brenčs, 1989), «De Granšānu ģimenes noslēpumi» (rež. A. Neretniece, 1992), «Rīgas gambīts» (rež. A. Zvirbulis, 2000), «Likteņa līdumnieki» (rež. V. Lejiņa, 2001-2007), «Sarkanā kapela» (rež. M. Brīgers, 2004), «Pelnu sanatorija» (rež. D. Sīmanis, 2016), «Vectēvs, kas bīstamāks par datoru» (rež. V. Brasla, 2017), «Tēvs Nakts» (rež. D. Sīmanis, 2018) - Apbalvojumi: IV šķiras Triju Zvaigžņu ordenis (2013), Latvijas Pareizticīgās baznīcas I šķiras Svētā svētmocekļa Rīgas arhibīskapa Jāņa medaļa, Krievijas Puškina medaļa, Krievu pareizticīgās baznīcas Svētā Radoņežas Sergija medaļa (2000) un Krievijas Rakstniecības akadēmijas medaļa |
