«… es uzdrīkstēšos nenobīties» – šo dzejnieka Ojāra Vācieša krājumā «Si minors» reiz rakstīto rindu sarunas nobeigumā citēja kādreizējā labklājības ministre, tagad Valsts sociālās aprūpes centra «Zemgale» filiāles «Jelgava» vadītāja Iveta Purne.
«Manuprāt, šis Ojāra Vācieša savulaik rakstītais tik ļoti piestāv šim laikam un ir labs pamudinājums sociālās aprūpes darbiniekiem turēties kopā un iestāties vienam par otru gluži tāpat, kā to dara mediķi. Turklāt, tā kā esmu liela dzejas mīļotāja, ļoti gaidu, kad atkal varēsim sarīkot kādu lielāku pasākumu, kur arī pati varēšu iziet uz skatuves un norunāt kādu dzejoli vai prozas fragmentu, lai uzmundrinātu cilvēkus, vai, sveicot savus kolēģus, norunāt kādu dzejas rindu. Tie stiprie vārdi, kurus mūsu tautas dižgari ir uzlikuši uz papīra, arī man pašai palīdz dzīvot un strādāt.»
«Pēc ministres darba gaitu noslēguma 2009. gadā kādu laiku divarpus gadus vadīju ilgstošas sociālās aprūpes centru «Rīga» ar septiņām filiālēm. Bija ļoti jauki, bet nācās šo amatu pamest, jo ir jābūt ļoti labai sadarbībai ar Labklājības ministriju, jo, ja mainās politiskās varas, tad reizēm mainās arī lielo institūciju vadītāji. Bet tas bija sen, un varbūt par to nav daudz ko runāt,» stāsta Iveta un piebilst, ka pēc tam diezgan ilgu laiku darbojusies jomā, kurā iegūta augstākā izglītība - strādājot par sociālās rehabilitācijas darbinieku.
«Man bija arī vēlme šajā specialitātē iegūt doktora grādu un rakstīt darbu par to, kā sociālā darbinieka profesija ietekmē sociālo pakalpojumu kvalitāti. Taču pagaidām šī ideja un darbs ir nolikts maliņā, jo esmu paņēmusi pauzi. Pašreiz esmu atgriezusies valsts sociālās aprūpes sistēmā un vadu filiāli vienā no četriem atlikušajiem Valsts sociālās aprūpes centriem,» Iveta rezumē.
«Interese par sociālā darbinieka profesiju man radās, kad 1997. gadā sāku strādāt par kultūras darba organizatoru sociālās aprūpes centrā «Gaiļezers», jo mana pirmā profesija ir kultūras darbinieks - masu pasākumu režisors.» Iveta atzīst, ka, strādājot «Gaiļezerā», viņa sapratusi: sociālais darbs ir ļoti tuvs, tāpēc gribējusi iegūt atbilstošu izglītību, jo «tas ir darbs ar cilvēkiem un darbs cilvēku labā». «1999. gadā iestājos ļoti labā augstskolā «Attīstība», kur ieguvu gan bakalaura, gan maģistra grādu.»
Stāstot par to, kā pašreiz klājas viņas vadītajā iestādē, Iveta neslēpj - tāpat kā daudzās sociālajās iestādēs, arī «Zemgalē» vislielākās problēmas sagādājusi lielā saslimstība ar vīrusu Covid-19. «Īpaši smagi tas skāra ilgstošās aprūpes iestādes, jo slimības izpausmes ir ļoti straujas. Aprūpes centru istabiņās dzīvo vairāki cilvēki, kas visu laiku ir kontaktā. Saprotamāk sakot, mēs esam kā viena liela mājsaimniecība vienā lielā mājā, tāpēc ir ļoti grūti norobežot saslimušos - īpaši tāpēc, ka saslimstības gaita ir dažāda, un ne vienmēr inficēšanos var atklāt laikus. Tāpēc man ir ļoti sāpīgi klausīties, ka mēģina meklēt vainīgos un tiek vainoti šo institūciju vadītāji un darbinieki. Turklāt, ja šādā iestādē nav pieejams mediķis, kurš atrastos uz vietas visu laiku, ir ļoti grūti identificēt problēmas un mēģināt tās risināt operatīvi. Tiešām ceru, ka šī problēma tiks analizēta operatīvi un pēc būtības.»
Nu jau Ivetas Purnes vadītajai iestādei esot izdevies tikt galā ar saslimšanas uzliesmojumu: «Tie, kas slimoja, ir izslimojuši; iespējams, kāds ir izslimojis bez simptomiem, tāpēc nepieciešams veikt antivielu testu, un mēs pie tā pašreiz strādājam. Tā kā tas ir maksas pakalpojums, ceram, ka vadība mūs atbalstīs. Gribētos cerēt, ka pēc tam iestāsies lielāks sirdsmiers, vairs nebūs jāievēro tik drastiski ierobežojumi, varēsim uzelpot un atsākt normālu dzīvi, rīkot pasākumus un organizēt pulciņu darbu. Cilvēkiem taču gribas ar kaut ko nodarboties - tāpat kā mums visiem!»
Šā iemesla dēļ Iveta, kura pati pārslimojusi Covid-19, atgādina: vakcinēšanās noteikti varētu mazināt inficēšanos ar vīrusu, īpaši vietās, kur vienuviet atrodas daudz cilvēku: «Man jau liekas, ka nav alternatīvas. Tāpēc maksimāli ievērojam visus piesardzības pasākumus, lai cilvēki lieki nepulcētos un nedrūzmētos. Īpaši mūsu aprūpes centrā, kur atrodas cilvēki ar garīga rakstura traucējumiem un izpausmes ir ļoti atšķirīgas. Daži ļoti seko līdzi visām aktualitātēm, un te notiek nemitīgas diskusijas, strīdi un pārrunas, kurās tiek iesaistīti arī darbinieki… Mums ir izveidoti saraksti, daļa ir piekritusi vakcinēties, daļa vēl domā. Tieši tāpat kā tas notiek pārējā sabiedrībā, jo mēs jau esam tāda maza kopieniņa, pilsēta pilsētā. Skaidrs, ka darbiniekiem būs jāpārliecina klienti [par vakcinēšanos], jo tikai tā mēs būsim nodrošināti pret riskiem. Citas iespējas mums nav.»
Kas Ivetai ļauj uz kādu brīdi atslēgties no darbiem un problēmu risināšanas? «Teikšu godīgi - pašreiz iespēju nav pārāk daudz: ir darbs un māja, darbs un māja… Taču man tiešām starp šiem diviem kovida viļņiem bija lieliska iespēja sadraudzēties ar Jelgavas «Rotari» klubu, tāpēc ar rotariešiem vismaz attālināti varam pārrunāt aktuālos jautājumus. Un mana ģimene - zelta bērni un zelta mazbērni, ar kuriem regulāri sazināmies un kuri man sūta savus brīnišķīgos videoierakstus, stāstot, ko nu kurš šajā mirklī dara un kur atrodas… Tā ir tā pozitīvā pote, kas palīdz dzīvot, strādāt un priecāties.»
Savukārt, tiklīdz būs iespēja, Iveta ir apņēmusies tuvāk iepazīt Jelgavu - pilsētu, kurā darba dēļ dzīvo tikai gadu, un tāpēc sevi vēl sauc par jaunpienācēju. «Šie brīnišķīgie cilvēki, ar kuriem man bija lemts satikties, mani aktīvi ievedīs Jelgavas dzīvē! Viena no viņiem ir Sabiedrības integrācijas fonda vadītāja Ilga Antuže, kura ļoti daudz palīdzēja šajā kovidlaikā - zvanīja, kad es pati vīrusu izslimoju mājās, atnesa siltus pīrādziņus un uzkarināja uz durvīm… Tā cilvēku labsirdība, atvērtība, vēlme palīdzēt ir brīnišķīga! Arī varonība - to saku par divām māsām, kuras dzīvoja uz vietas aprūpes centrā vistrakākajā saslimstības brīdī. Tie ir cilvēki, uz kuriem turas pasaule. Un tāpēc jau pasaule griežas, ka to labo cilvēku un pozitīvo lietu tomēr ir vairāk. Tā viņš ir.»
Brīvdienu žurnālu "Vakara Ziņas" ērti var abonēt šeit.
