Ir vīri, kas nelūst. Jānis Bukums: Hallo, mostamies!

Singla “Mums nepiedos” publicitātes foto gan ne uz kādu cīņu neaicina – tajā redzams Jānis Bukums, kurš kā bezcerībā padevies sēž, pārliecies pār karogu. “Patiesībā tajā bildē vispār nevajadzēja atpazīt mani,” smejas Bukums. “Ar to domāts viens parasts latviešu vecis kā mūsu dziesmā, “latvju vecis parastais”, kurš mīl savu Latviju un ciena to, bet šobrīd viņam viss drusku tā kā “besī”, ir līdz kaklam. Viņš ir mazliet noguris, apsēdies un it kā grib teikt: “Nu, hallo, veči, darām taču kaut ko?!” Tas ir atelpas brīdis, bet nākamā ir dziesma, kur vesels bars rokenrolistu skaidri pasaka: “Hallo, mostamies!”” © Publicitātes foto

Lai gan projekta “Jānis Bukums & Sabiedrotie” nupat izdotā kopdziesma “Mums nepiedos” tiek pieteiktā kā sveiciens Latvijas Rokmūzikas asociācijai (LRMA) tās četru gadu jubilejā, patiesībā tās teksts liek aizdomāties par daudz pamatīgākām vērtībām. Un arī šiem laikiem.

Par dziesmu. Bez Jāņa Bukuma vēl “Mums nepiedos” ierakstā piedalījušies dziedātāji Atis Ieviņš, Mārtiņš Vaters no grupas “Indygo”, Wicky White no “Bloody Heels” un Egija Ziediņa no “Seira”, ģitāristi Armands Alksnis un Kārlis Šteinmanis (“Kayro”), kā arī “bukumieši” Arturs Liede (ģitāra), Andrjus Jaņuns (basģitāra) un Filips Batarags (bungas). Kopumā sanācis varens un monumentāls roka vīru (un vienas sievas) kopkoris ar Armanda Alkšņa superģitāru trumpī - skan tā, ka, to visu klausoties, skrien skudriņas pār kauliem un spalvas uz muguras ceļas stāvus!

Un teksts: “Nē, mums to nepiedos ne mirušie, ne dzīvie / Ne arī tie, kas vēl pēc tūkstoš gadiem dzims” - par to, “ka aizaug tīrumi, sagrūst tēvu mājas, dižozoli mirst”, par to, ka “svešu mēli lokot, brāļi sarunājas”, par to, ka “paši palīdzam mēs savas saknes cirst”. Neticami, taču šo liriku sarakstījis nezināms latviešu karavīrs Gulaga nāves nometnē, un tas arī kalpojis par iedvesmas avotu Jānim Bukumam un Arturam Liedem šai dziesmai. Lai gan tas nozīmē, ka šīs dziesmas tekstam ir vismaz 70 - 80 gadi, tas ir aktuāls arī no šo laiku griezuma raugoties. “Vai ne? Arī tas, ka brāļi svešās mēlēs sarunājas, tikai mēles nomainījušās - tad bija krievu, tagad angļu,” ironizē Jānis Bukums. “Lirikas ziņa ir nepārprotama un atbilstoša arī mūsu laikam. Pirms gada es šim tekstam uzdūros internetā: skatījos uz to un domāju, kādi mēs esam kļuvuši “maziski”, ja pat sakaltusi smalkmaizīte jau ir traģēdija, bet “Instagramā” ir vieni vienīgi “laifstaili” un “kouči”, kas fotografē savus dibenus… Bet tur - iedomājies, kādā stāvoklī varēja būt šis cilvēks Gulaga nometnē, bet viņš vienalga domāja par Latviju! Mūsu “maziskā” domāšana un ikdienā kultivētā dubultmorāle liek aizmirst pašu galveno un svarīgo mūsu dzīvēs, kas mēs esam un kur mēs ejam.”

Taču varbūt mēs nevis esam kļuvuši “maziski”, bet gandrīz vienmēr, ar retiem izņēmumiem, tādi bijuši? “Tas ir filozofiskas dabas jautājums. Man jaunībā bija kāda teorija: it kā visi baigi godīgie un cienījamie cilvēki, bet, ja noliktu kaut kur mežmalā koferi ar milzu naudu un ja šie cilvēki zinātu, ka par to 100% nesekos sods un neviens to nekad neuzzinās, domāju, ka no miljona šo godīgo un cienījamo cilvēku tikai retais to nepaņemtu,” joko Bukums. “Taču man vienalga liekas, ka mēs esam lieli. Neskatoties uz to, kā mums te zili zaļi pa to valsti iet, mēs tomēr esam baigi spītīgā tauta. Paskaties kaut vai uz rokmūziķiem: krievu laikos mīcījās pagrabos, arī tagad spēlēt nevar, bet visi tāpat kaut ko ņemas. Un tā visās jomās. Nobankrotē uzņēmumi, cilvēki mēģina kaut ko uzsākt internetā utt. Tā spītība visu laiku ir iekšā. Domāju, ka proporcija starp labo un slikto mūsos ir 50:50, taču mums kā ziemeļniekiem iekšā ir baigais izdzīvošanas kods.”

Šī pieminētā spītība lielās devās piemīt arī pašam Bukumam, kurš pirms četriem gadiem izveidoja LRMA, solot celt rokmūzikas karogu, nest to un iet ar to līdz galam. “Mēs tiešām baigi šancējam, turklāt viss balstās tikai uz pašu iniciatīvas, pašu laika un arī pašu naudas,” uz šiem četriem gadiem atskatās Jānis. “Neskatoties uz to, katru gadu mēs kādu mazumiņu tomēr izdarām. Piemēram, šodien [trešdien]“Radio SWH Rock” ēterā izskanēs jau 141. radio raidījums [“Roka nemieri”], tātad tas iet ēterā jau 141 nedēļu, LRMA interneta medijam ir jau trīs gadi, cīnāmies, lai varētu palaist arī savu interneta radio, taču pagaidām tas atdūries pret autortiesību maksājumiem. Rakstām projektus, dabūjām radošās organizācijas statusu utt. Esam pie tā galda, kur tiek lemtas lielās lietas Latvijas kultūrā - arī rokmūzika tagad pie tā atrodas kā līdzvērtīgs partneris, eksistējoša un visiem vajadzīga lieta.”

Atgriežoties pie dziesmas “Mums nepiedos”, māc gan pamatotas šaubas, vai tā pašreizējā situācijā kaut ko mainīs, kaut ko izkustinās, liks kādam aizdomāties. Piemēram, 2020. gada oktobrī Aigars Grāvers laida klajā dziesmu “Goda lieta”, kura 80. gadu beigās ar līdzvērtīgu vēstījumu pilnīgi noteikti izdzītu cilvēku ielās, bet tagad… “Internets tikai mītos ir vienojoša lieta, patiesībā tā ir pati šķeļošākā lieta pasaulē - tā ar algoritmu palīdzību sadzen cilvēkus katru savos “burbuļos”. Lai ar patērētāju sabiedrību varētu manipulēt, pats drošākais variants ir to sadzīt mājās, kur katrs sēž savā “burbulī”,” norāda Bukums. “Mēs neesam vienoti. Mums nav vienojošās idejas, līdz ar to mēs nebrūkam virsū tiem, kuriem vajadzētu, bet rejamies paši savā starpā.”

Lasāmgabali

Jūrmalas valstspilsētas pašvaldība svinīgā sarīkojumā Dzintaru koncertzālē pasniedza pašvaldības augstākos apbalvojumus. Ar Goda zīmi par sabiedriski aktīvu un radošu darbību un ieguldījumu Jūrmalas popularizēšanā apbalvota mūsu kolēģe, žurnāliste, publiciste un sabiedriskā darbiniece Elita Veidemane.