Jaunajā Rīgas teātrī iestudētā Justīnes Kļavas luga “Mīlas straume” piepilda režisora Gata Šmita solījumu skatītājiem “es gribu sniegt mierinājumu”.
Ja cilvēki vēlas jau pirms teātra izrādes noskatīšanās būt pārliecināti par rezultātu, kāpēc viņiem tērēt savu laiku un naudu, tad uz Jaunā Rīgas teātra (JRT) izrādi “Mīlas straume” jāiet tiem, kurus pārliecinājuši “Desmit iemeslu apciemot Kauci”, t.i., apciemot gandrīz to pašu radošo komandu. Abas lugas sacerējusi Justīne Kļava un iestudējis Gatis Šmits, aktierus izrādēm apģērbusi Keita un skaņas sagādājis Jēkabs Nīmanis. Jaunpienācējs šajā sarakstā scenogrāfs Rūdolfs Baltiņš. No “Kauces” “mīlas straumē” ieniruši trīs aktieri. Norāde uz “Kauci” sniegta tāpēc, ka pagājušā gada rudenī to varēja noskatīties ne tikai JRT pastāvīgā publika. Izrādes ieraksts tika rādīts TV un bija pieejams Latvijas Sabiedrisko mediju arhīvā sērijā “Teātris.zip.” Tās formātā ietilpst arī intervijas ar izrāžu veidotājiem. Varbūt pat vairāk uz “Mīlas straumi” nekā uz “Kauci” attiecas G. Šmita sacītais par attieksmi pret skatītāju, ka “es gribu viņam sniegt mierinājumu”. Lai gan “Kauci” nevar nosaukt par apvērsumu viņa daiļradē, katrs padarītais darbs dod tā darītājam lielāku skaidrību, ko viņš grib un kā viņš to paveiks. Tad nu “Mīlas straumē” tieši “mierinājuma” pārpārēm. Varētu sacīt tā, ka “mierinājuma” vairāk nekā “mīlas”, ja vien mēs droši zinātu, ko šis vārds nozīmē.
Ir saprotama cilvēku kautrēšanās no vārda “mīla”, lai nesasolītu citiem un sev pārāk daudz, lai neizpūstu balonu, kas var viegli pārsprāgt cilvēkam visnepiemērotākajā brīdī un piešķirt viņa sejai tādu izteiksmi, par ko malā stāvētāji vēl ilgi smīkņās. Tāpēc mēdz sacīt, ka nevis man vai mums ir mīla, bet attiecības kā kaut kas vieglāk parādāms un pierādāms, vadāms un maināms.
Luga pietiekami labi nodrošināta pret tās sižeta priekšlaicīgu atklāšanu gan lugas gaitā, gan jau iepriekš atsauksmēs par lugu, jo situāciju komēdijai sižets ir mazsvarīgs. Tikai vispārējam ieskatam tas, ka ziedu pārdevējai sākumā ir attiecības ar santehniķi, bet viņa stājas attiecībās ar dzejnieku, kā tas pienākas kurai katrai ziedu pārdevējai, kas tāda pēc savas dabas. Tāda nevar palikt attiecībās ar santehniķi, pat ja tas ir tāds santehniķis, kurš sociālajos tīklos sniedz padomus par krānu labošanu, kas patiešām aktuāli gan vecmeitām, gan šķirtenēm (esošam un topošām), gan atraitnēm. Visu šo grupu pārstāvju izveidots trio spēj santehniķi ievilināt attiecību veidošanai - piedzirdīšanai un pavedināšanai - piemērotā vietā, bet tīri aritmētiska apstākļa dēļ nespēj sadalīt. Tāpēc trio dalībniecēm jāpiemeklē vēl pa kādam vecpuisim, šķirtenim, atraitnim, ar kuriem veidot attiecības. Izveido, protams, bet tad atkal atklājas vēl kaut kas, kāpēc pārtraukt tās un veidot citas attiecības utt., līdz kamēr visi izrādās pabijuši attiecībās ar visām un otrādi. Lugā deviņi personāži. Veidojot un pārtraucot, atjaunojot un no jauna veidojot attiecības tādā tempā, kādā deviņi tēli to izdara izrādei atvēlētajās trijās stundās, Rīgā un visā Latvijā atlikušie cilvēki gadu gaitā jau tuvojas lugas personāžu līmenim, ka visi ar visiem kaut kad kaut kādās attiecībās bijuši vai tūlīt būs.
Protams, protams, lugu balsta tāds mākslinieciskais izteiksmes līdzeklis kā hiperbola, bet tur jau visa uzveduma sāls, ka fantastiskais koptēls tiek pasniegts, summējot no mūsu ikdienas neatšķiramus mirkļus. Dramaturģe spējusi to visu uzrakstīt, režisors ar savu komandu - iedvesmot un sakārtot un aktieri - realizēt vienādi augstā meistarības pakāpē. Atliek viņus nosaukt tā, kā izrādes programmiņā ierakstīts: Gundars Āboliņš, Baiba Broka, Andris Keišs, Elita Kļaviņa, Kaspars Znotiņš, Sandra Kļaviņa, Jana Čivžele, Aminata Grieta Diarra, Ričards Murāns.
Principiāli ir tas, ka darbojošās personas netiek apveltītas ar personvārdiem. Drukātajās programmās tēli nav nosaukti nekā, bet urķīgāki cilvēki var atvērt JRT mājaslapā iekļauto aktieru galeriju, kurā dots katra aktiera lomu saraksts, neizlaižot arī “Mīlas straumi”. Tur lugas tēliem piešķirti bezvārdu apzīmējumi atbilstoši kādai no viņu funkcijām. G. Āboliņa radošajā biogrāfijā tagad ir ieraksts, ka “Mīlas straumē” viņš tēlojis Atraitni, B. Broka - Dīvu utt.
Lugas tēlu atstāšana bez vārdiem nav drukāto burtu un izrādes laika ietaupīšana, bet zīme par tēlu attiecību veidošanos tajā līmenī, kādu Rainis 1905. gadā, t.i., lugā “Uguns un nakts” piedēvējis elles mošķiem: “Šodien cērtu pirmā, rītu nepazīšu.” Ja tā, tad kādi tur vēl vārdi. Mūsu dzejnieks gan bija to domājis kā negatīvo piemēru, ar kādu audzināt cilvēkus līdz spējai mīlēt mūža garumā. Bet - tagad taču mēs zinām un varam skaļi pateikt, ka arī viņš pats savu ētisko postulātu līmenī ne vienmēr noturējās. Mūsdienās šie postulāti pavisam izbrāķēti. Atbilstoši režisora teiktajam par skatītāju mierināšanu, gribas piešķirt latvisku skanējumu mīlas lietu pārzinātājas Annas Ahmatovas (1889-1966) vārdiem: “Tā nemanāmi aizpeldam, / Ne pazīt vairs var mīlu vecu, / Bet atkal nakts, un atkal plecu / Vājumā mitrā skūpstīt tam.” Tā peldēsim mīlas straumē, kas kaut kur taču mūs aiznesīs. Ja aiznesīs uz sliktu vietu, tad un tur arī domāsim, ko darīt tālāk.
Nepretendējot uz vienīgo iespējamo skaidrojumu J. Kļavas lugas un G. Šmita iestudējuma vieglajai uztveramībai, var tomēr sacīt, ka iestudējums ripo pa vairāk nekā pusgadsimtu iebrauktām sliedēm, pamanoties braukt pretējā virzienā tam, kādā šīs sliedes tika iebrauktas. Proti, “Mīlas straume” ir spoguļattēls, pozitīva un negatīva samainīšana vietām u.tml. Gunāra Priedes (1928-2000) lugai “Zilā". Tā uzrakstīta un publicēta 1972. gadā, Latvijā pirmo reizi uzvesta 1976. gadā un kopš tā laika dzīvojusi bagātu skatuves mūžu - daudzus mūžus, no kuriem jaunākais nupat kā atsācies uz Valmieras teātra skatuves.
“Zilās” sižets varētu būt no viens no “Mīlas straumes” virpuļiem, kas īsumā šāds: pavieglas uzvedības meiča ar ārlaulības bērnu pavedina "kompānijai diezgan zemā līmenī uz dzeršanas pamatiem" piesitušos puisi no bagātas ģimenes un kaut kā nejauši nonāk viņa tēva gultā, bet tad, kad viņu un tēvu piedevām patriec ģimenes māte, saietas ar nākamo vīrieti, šoreiz puiša tēva vecumā, kurš gribētu attiecības arī ar puiša māti. Šī te "Zilās" tēla Vidvuda sacītie vārdi tagad izsaka "Mīlas straumes" kredo, ka "viss ap mums pārtop un mainās, ap mums un mūsos pašos, un mēs alkstam pēc vienmēr jaunām un jaunām gleznām, dziesmām, cilvēku sejām".
G. Priede piekāra "Zilās" attiecības pie lielā trauksmes zvana, ko lugā burtiski pārstāv govs kaklā karams zvaniņš, bet lugas sižetā - četru cilvēku nāves. Turpretī J. Kļavas un G. Šmita versijā to visu varētu pieņemt kā dzīves normu. Pie tam gan vienu, gan otru versiju var pasniegt vienādi pārliecinoši kā praktiski vienīgo cilvēku dzīves veidu. Par “Mīlas straumi” atliek apliecināt Bena Latkovska jau paustos iespaidus, ka “Justīnes Kļavas dramaturģiskais materiāls ir vairāk nekā atpazīstams. Tas ir burtiski nokopēts no mūsu ikdienas dzīves. Katrs vārds, katra replika, katra epizode ir gluži kā paņemta no visa tā, kas mums apkārt.” Savukārt “Zilās” parādīšanos uz Latvijas teātru skatuvēm teātra kritiķis un literatūrzinātnieks Gunārs Bībers avīzes “Literatūra un Māksla” 1977. gada 29. jūlija numurā apsveica par lugas spēju radīt šķitumu, it kā “spēlē nevis profesionāli aktieri, bet no dzīves ņemts tipāžs”.
Laiku starp “Zilās” publikāciju un uzvešanu Latvijā pēc uzvešanas Igaunijā aizpildīja padomju režīma šaubas, vai arī šī luga (ne pirmā tāda G. Priedes dramaturģijā) pārāk atklāti neparāda padomju nomenklatūras tikumus, t.i., tikumības trūkumu. To laiku reālijās cilvēki labi saprata, ka attēlotās ģimenes labklājības līmenis nebija sasniedzams savādāk kā ar piederību nomenklatūrai. Laika gaitā uzvarēja viedoklis, ka netikumi jāatzīst, lai tos labotu: “Tā ir skarba un nežēlīga valoda, kurā autors šai lugā uzrunā visu sabiedrību un pirmām kārtām jaunatni,” G. Bībers pauda vietējo komunistu centrālajā izdevumā “Cīņa” 1976. gada 18. jūlijā sakarā ar "Zilās" pirmiestudējumu maksimāli plašai auditorijai TV teātra formātā.
Tikumu glābšana tomēr neizdevās. Dzīve pa vēlīnā sociālisma iesākto trajektoriju Latvijā turpinās līdz šai baltai dienai, kas sevišķi balta tad, ja to noslēdz ar cilvēku mierināšanai uzjautrināšanas formā iestudētas izrādes “Mīlas straume” apmeklējumu.
