Latvijas Atkritumu apsaimniekošanas uzņēmumu asociācija (LASUA) dibināta pirms 25 gadiem. Kā ir mainījušies mērķi un kādas aktualitātes nozarē valda – sarunā ar LASUA valdes priekšsēdētāju Jāni Vilgertu (J. V.) un valdes locekli Armandu Nikolajevu (A. N.).
Ar kādu mērķi pirms 25 gadiem tika dibināta LASUA?
J. V.: - Primārais asociācijas dibināšanas mērķis bija nodrošināt atkritumu apsaimniekošanas pakalpojuma pieejamību. Atceramies, ka tajā laikā pilsētās atkritumu savākšanas pakalpojums bija pieejams vidēji 80% iedzīvotāju, savukārt lauku teritorijās tikai ap 20% izmantoja atkritumu savākšanas pakalpojumus. Tajā laikā Latvijā neviens atkritumu saimniecības objekts neatbilda ES valstu izpratnei par atkritumu apsaimniekošanu - visi atkritumi nonāca izgāztuvēs, kur tie netika pienācīgi noglabāti un apsaimniekoti.
25 gadu laikā esam sasnieguši līmeni, kad mazāk gribam runāt par atkritumu apsaimniekošanu, bet gan par aprites ekonomiku - aktualizēti ir procesi, lai tas, ko esam raduši saukt par atkritumiem, atkal pārvērstos produktos, ko sabiedrība atkārtoti izmanto.
Vai šodien ir sasniegti mērķi un Latvijas atkritumu apsaimniekošana atbilst ES valstu standartiem?
J. V.: - Tāpat kā visas jomas, arī atkritumu apsaimniekošanas sistēma ir nepārtrauktā attīstības procesā - mainās likumdošana, mainās atkritumu sastāvs, mainās iespējas šķirot un pārstrādāt dažāda veida atkritumus, tāpēc mēs nevaram teikt, ka viss ir izdarīts. Taču pavisam droši varam teikt, ka Latvijā atkritumus apsaimnieko atbilstoši tam, cik sabiedrība ir gatava par to maksāt. Vienlaikus visas ES un Latvijas likumdošanas prasības tiek ievērotas pilnā apmērā. Piebildīšu, ka, piemēram, Vācijā par atkritumu apsaimniekošanu iedzīvotāji maksā trīs reizes vairāk nekā Latvijā, un likumsakarīgi, ka atkritumu apsaimniekošanas un pakalpojumu spektrs tur ir plašāks un augstākā līmenī, jo arī atkritumu apsaimniekošanas jomā visa pamatā ir ekonomiskā situācija valstī.
Kuras atkritumu frakcijas šobrīd netiek pilnvērtīgi izmantotas, respektīvi, kas no pieejamajiem materiāliem nenonāk atpakaļ apritē?
J. V.: - Problēmjautājumi skar vairākus segmentus. Piemēram, tehniskais komposts, kas jau tagad tiek sagatavots visos atkritumu poligonos, un nākotnē tā būs vēl vairāk, ļoti maz tiek izmantots apzaļumošanā, lai gan ir pietiekami labs materiāls, ko varētu lietot, piemēram, ceļu nomaļu noklāšanai, kur parasti izmanto melnzemi.
Otrs neizmantotais resurss ir būvgruži - mēs runājam par simtiem tūkstošu tonnu sasmalcinātu būvgružu, kurus varētu izmantot atkārtoti.
Savukārt metāllūžņu segments strādā ļoti labi - cena ir pievilcīga, un nekur nekrājas neizmantoti lūžņi. Var teikt, ka šajā segmentā aprites ekonomika strādā pilnā apjomā.
A. N:. - Neziņa ir ar tā saucamo RDF, kas ir atkritumu pārstrādes blakusprodukts, ko varētu izmantot katlumājās. Tā nav problēma tikai mums, bet arī lielajām valstīm, jo līdz ar Ķīnas tirgus aizvēršanos, kas bija viens no lielākajiem otrreiz pārstrādājamo atkritumu tirgiem, Eiropā ir izveidojušies lieli uzkrājumi. Tāpēc sadedzināšanai uz Skandināvijas valstīm, kur uzstādītas atbilstošas tehnoloģijas, atkritumu plūsma palielinās. Grūti pateikt, kā šis process attīstīsies, bet acīmredzot arī Latvijā ir jādomā par šāda tipa katlumājām un dedzināšanas iekārtām. Pagaidām mums ir tikai Brocēnu rūpnīca, kas izmanto ļoti niecīgu pieejamā RDF apjomu. Labs piemērs ir Igaunija un Lietuva, kur tiek uzstādītas jaunas katlumājas, kurās izmanto arī RDF. Ir jāsaprot, ka tiek radītas jaunas tehnoloģijas, kas atkritumu apsaimniekošanu padara videi draudzīgu.
Viens no izaicinājumiem ir tekstila savākšana. Kur nonāk savāktie tekstilizstrādājumi? Vai tie ir pārstrādājami?
A. N.: - Tā ES tiešām vēl ir maz attīstīta joma, bet situācija mainās uz labo pusi. Tekstilizstrādājumu savākšanu jau esam uzsākuši, pirms to paredz ES direktīvas, tāpēc varam teikt, ka esam līderi. Šobrīd Somijā, netālu no Helsinkiem tiek būvēta jauna tekstila pārstrādes rūpnīca, kas būs gatava jau nākamgad. Arī Latvija plāno kooperēties ar Skandināvijas valstīm un savākto tekstilu vest uz Somiju.
Kur ir problēma? Kāpēc komposts un būvgruži netiek otrreiz izmantoti?
J. V.: - Es nevēlos vainot nevienu, jo katrs objekta pasūtītājs pats izvēlas, kādu materiālu izmantos. Taču es aicinu publiskā sektora objektu realizētājus rādīt piemēru un izmantot otrreiz izmantojamos materiālus. Likumdošanā viss ir atrunāts, turklāt likumdošanā jau ir noteikts aprites ekonomikas viens no pamatinstrumentiem - Zaļais iepirkums, kas paredz priekšrocības otrreiz pārstrādātiem materiāliem, bet realitātē tā nenotiek. Otrreiz pārstrādātie materiāli ir nekvalitatīvāki un dārgāki, kā arī transporta izdevumi sadārdzina visu procesu. Piemēram, ceļu būvniekam, kurš veic ceļu nomaļu sakārtošanu, tostarp augsnes uzbēršanu, lētāk ir iegādāties svaigu melnzemi no tuvējām teritorijām nekā braukt pakaļ kompostam uz kādu no atkritumu apsaimniekošanas poligoniem. Būtībā tas ir attieksmes jautājums. Es ceru, ka tuvāko desmit gadu laikā šis jautājums tiks sakārtots, jo pamatprincipi, kas iestrādāti Eiropas „zaļajā kursā”, liks mainīt attieksmi pret otrreiz pārstrādātajiem materiāliem.
Kādas ir sviras, kas varētu ietekmēt notikumu gaitu?
J. V.: - Viena no svirām ir dabas resursu nodoklis, kas nemitīgi aug. Ja pirms gadiem tie bija 25 santīmi par tonnu noglabājamo atkritumu, tad tagad jau tie ir 50 eiro par tonnu. Tas būtiski maina nosacījumus, un dalīto atkritumu savākšana un šķirošana kļūst ekonomiski pamatota.
Vai saskaņā ar jauno Valsts atkritumu apsaimniekošanas plānu, kas paredz līdz 2035. gadam noglabājamo atkritumu apjomu samazināt līdz 10% no kopapjoma, mums ir jāgatavojas ļoti striktiem noteikumiem attiecībā uz atkritumu šķirošanu, kā arī tarifa pieaugumam?
J. V.: - Noteikti! Ir jāsaprot, ka katra darbība prasa izmaksas - jo vairāk darba jāiegulda, lai sasniegtu izvirzītos mērķus, jo dārgāk tas maksā. Vajadzēs gan jaunu infrastruktūru, gan tehnoloģijas, gan citus resursus, kas galu galā tiks iekļauti tarifā. Uzsvēršu, ka Latvijā atkritumu apsaimniekošanas tarifs iedzīvotājiem vēl arvien ir ļoti zems, arī skatoties procentuālo sadalījumu mājsaimniecības kopējo izdevumu skatījumā. Tajā pašā laikā arī tarifu pieaugums neatstās būtisku iespaidu uz mājsaimniecību maksātspēju.
Vai iepriekš minētais mērķis vispār ir sasniedzams?
J. V.: - Tas ir ļoti ambiciozs mērķis, kuru šodienas apstākļos ir praktiski neiespējami sasniegt, jo liela daļa no precēm, ko šodien lietojam, nav iespējams nekādā veidā pārstrādāt. Soli pa solim ir jāmaina preču izejmateriālu veidi, jo, piemēram, tetrapakas, kā arī jogurta trauciņus nav iespējams pārstrādāt, tāpat arī citā iepakojumā tiek izmantots ļoti daudz nepārstrādājamās plastmasas. Līdz ar to mērķu sasniegšana nav tikai atkritumu apsaimniekošanas uzņēmumu kompetencē - visam ir jānotiek soli pa solim, un jautājumi jāsāk risināt augstākajā likumdošanas līmenī visā pasaulē.
Par nosauktajiem 10% diskutējām arī ES nozares federācijā un ES komisijā, kur secinājām, ka arī tad, ja 90% procenti sabiedrības aktīvi iesaistīsies atkritumu šķirošanas procesā un 90% no visiem izmantojamajiem materiāliem būs pārstrādājami, tik un tā tas būs tikai 81%. Tas nozīmē, ka pat pie visoptimālākā scenārija jānoglabā būs 19% no kopējā atkritumu daudzuma. Līdz ar to sasniedzamie mērķi, visticamāk, tiks pārskatīti.
Kuri jaunajā Valsts atkritumu apsaimniekošanas plānā iekļautie jautājumi apsaimniekotājus uztrauc visvairāk?
A. N.: - Atkritumu apsaimniekošanas plāns, tāpat kā iepriekšējais, ir politisks lēmums. Toreiz tika pieņemts lēmums esošās izgāztuves rekultivēt un izveidot 10 atkritumu apsaimniekošanas reģionus, savukārt tagad plānots atstāt tikai 5 atkritumu apsaimniekošanas reģionus. Nepieciešamību nosaka atkritumu plūsmas samazinājums līdz ar iedzīvotāju skaita sarukumu atsevišķos reģionos.
Plāns gada beigās tapa sasteigti, jo vajadzēja pagūt to iesniegt ES, lai mēs nezaudētu iespēju saņemt paredzētās investīcijas 2021.- 2028. gadam. Vai tiks izveidoti pieci vai tomēr seši atkritumu apsaimniekošanas reģioni, tiks izvērtēts pēc veiktās datu analīzes, kas pamatota ar iedzīvotāju skaitu un iespējamo atkritumu daudzumu. Mēs uzskatām, ka plāns, kas tika izveidots lielā steigā, ir darba variants, kuru var precizēt un veikt uzlabojumus. Tāpat notiek diskusijas par vairāku atkritumu apsaimniekošanas reģionu ģeogrāfisko atrašanās vietu Kurzemē, kurā ietilpst Liepāja, Ventspils un Kuldīga. Sarunas norit arī par Zemgali, jo ir pieņemts lēmums saglabāt Jelgavas reģionu esošajā līmenī. Jāpiebilst, ka, gatavojoties pārmaiņām, kas paredzēja Jelgavas reģiona poligonu slēgt, vairākas pašvaldības jau uzsākušas atkritumu vešanu uz Getliņiem. Tas rada jautājumu - vai šīs pašvaldības ir gatavas atgriezties pie Jelgavas vai turpinās sadarbību ar Getliņiem.
Jādomā arī par atkritumu apsaimniekošanas sistēmu saistībā ar izmaiņām, ko rada administratīvi teritoriālā reforma. Pēc reformas daudzviet mainīsies teritoriālā piederība, kas aktualizē jautājumu par esošo līgumu spēkā esamību un veicamajām darbībām, lai iedzīvotājiem būtu nepārtraukti pieejami atkritumu apsaimniekošanas pakalpojumi. Es domāju, ka līdz rudenim darbs būs saspringts.
Būs poligoni, kas tiks slēgti un rekultivēti. Vai paredzēts to teritorijā saglabāt vai radīt atkritumu šķirošanas un pārstrādes rūpnīcas?
A. N.: - Bez šaubām. Esošā infrastruktūra turpinās darbu, un par poligonu slēgšanu burtiskā izpratnē mēs vēl nerunājam. Vienīgā atšķirība ir tā, ka uz šiem poligoniem vairs netiks vesti noglabājamie atkritumi.
Vai, jūsuprāt, bija nepieciešamas šīs būtiskās izmaiņas?
A. N.: - Jā, jo situācija mainās, un arī atkritumu apsaimniekošanai ir jāmainās līdzi notiekošajiem procesiem. Pirms 20 gadiem, kad slēdza 500 mazās izgāztuves un izveidoja 10 poligonus, satraukums bija daudz lielāks, bet pierādījās, ka tas ir pareizais ceļš. Arī šajā plānā veiktās izmaiņas ir pozitīvi vērtējamas.
Sabiedrība vēl nav tā īsti iesaistījusies plastmasas un papīra šķirošanā, bet jāsāk arī tekstila un bioloģisko atkritumu šķirošana. Vai sabiedrībā ir vērojamas pozitīvas tendences, kas liek domāt, ka kļūstam apzinīgāki?
J. V.: - Ļoti lēnām, bet situācija tomēr mainās uz labo pusi. Aptaujas rāda, ka vairāk nekā 70% cilvēku ir gatavi šķirot atkritumus, bet tās ir aptaujas, nevis realitāte. Tas liek intensīvāk strādāt pie tā, lai šķirošana būtu ērti realizējama. Tostarp vairāk šķiroto atkritumu konteineru nepieciešams izvietot publiskās vietās, kur apgrozās daudz cilvēku, - ja cilvēkam būs iespēja, nesperot lieku soli, atkritumus izmest tiem paredzētajā konteinerā, tad viņš to darīs. Arī šķirošanas kampaņām ir jābūt vienotām, masīvām un cilvēkam viegli uztveramām. Esam novērojuši pozitīvu tendenci arī privātmāju sektorā - nereti īpašnieki izvēlas savā teritorijā izvietot arī dalīto atkritumu konteinerus. Problemātiska ir dalīto atkritumu konteineru izvietošana daudzdzīvokļu pagalmos, bet mēs šajā jautājumā aktīvi sadarbojamies ar Rīgas pilsētas pašvaldību. Ceram, ka pakāpeniski situācija uzlabosies.
