Latvijā iestājās meteoroloģiskā vasara, taču nebija gluži tā, ka vasara virs zemes un cilvēkiem labs prāts: no koalīcijas tika šis un tas izsviests, no valdības šis un tas pasperts, risinājās pasaules čempis hokejā, latvju bāleliņi varēja atkal doties pie balsošanas urnām, savukārt kovidam tika ļauts atvieglināties.
Nepatikšanas uzradās tur, kur tās bija vismazāk gaidītas - Varakļānos. Satversmes tiesa paziņoja, ka varakļānieši tomēr nav nekādi čangaļi, bet čuiļi, tāpēc bijušā caurlaižu Pūces administratīvā karte ir pārzīmējama. “Kas ir kaut kāda tur Satversmes tiesa, kas ir Satversme?! Tauta esam mēs!” niknojās parlamentārais pārpratums Saeimas izskatā un nolēma, ka tiesa nav nekāda tiesa un tās spriedums nav nekāds spriedums. Tas nepatika prezidentīgajam Levitam, kurš izsauca uz tepiķa nepaklausīgāko frakciju vadītājus un paziņoja, ka tādā gadījumā Saeima nebūs nekāda Saeima, un bez tās gluži labi varēs iztikt - vismaz bez šīs. Lai gan tas visiem tāpat jau sen bija zināms, Saeima sabijās un likvidēja Varakļānu konstitucionālo krīzi, Varakļānu krahu, Varakļānu orālo kabinetu un Varakļāngeitu, pievienojot Varakļānus Varakļāniem un atjaunojot tiem tālruņa kodu “pīci pīci”. Tā varakļānieši ieguva neatkarību un varēja balsot paši par savu valdību un parlamentu, ieviest savu valūtu, uzdot Pauniņam sacerēt himnu, kā arī piedalīties tokijādē.
Lai gan par izmaiņām koalīcijā tika solīts līdz pašvaldību vēlēšanām nedomāt, valdošās partijas sirga ar solījumu nesaturēšanu, tāpēc jaunās koalīcijas aprises un pat jauno ministru vārdi parādījās atklātībā krietni agrāk. Jau trešdienas rītā pie Kariņpapa uz tepiķa tika izsaukts pusbeigtās KāPēElVē frakcijas priekšsēdētājs Možvilis, kurš, ejot uz augsto namu, vēl cerēja, ka Kariņpaps viņu varētu iztaujāt par dzejnieka Ausekļa dzīves gaitām, kartupeļu cietes cenām Stārkelsenā vai Alojas attieksmi pret iekļaušanos Limbažu novadā, tomēr patiesība izrādījās daudz skaudrāka - viņam tika pateikts paldies un uz neredzēšanos, kā arī pa ceļam savākt savus ministreļus, kamēr tie vēl neko nezina un nav paguvuši aizmukt uz kādu citu partiju.
Koalīcija izveidoja jauno un kompakto koalīciju, Kariņpapa I valdības vietā apstiprinot Kariņpapa II valdību. Nacionālajam Vitenburģim tika atdots ekonomikas ministra ķeblis, kuru viņš nekavējoties samīļoja pēc ilgu un grūtu trīs nedēļu neredzēšanas perioda, jo visādi citādi kabinetā viss bija pa vecam - apkopēja bija knapi paguvusi iznest miskasti, bet ledusskapī vēl nebija sabojājušies biezpiena sieriņi. Jauno Konservu partijas uz visiem ministru amatiem gatavajam Eglītim tika iedota smukās Ramonas vieta, lai viņš potē pansionātus un atšujas no finanšu izlūces Znotiņas, savukārt iekšlietas tika uzticētas atpariešu cilvēciskajai sejai Golubevai, lai kāds var kompetenti padiskutēt ar ārlietu Rinkinkēviču iznākšanas no skapja jautājumos. Šo pārbīžu dēļ Bordertaunbordāns pat upurēja Šuplinsku, kura piecirta kāju, izstājās no partijas un izteica gatavību kandidēt uz neatkarīgās Varakļānu valsts superintendantes amatu.
Nedēļas sākumā veikalos strauji pieauga alus, čipsu, nervostronga, baldriāna pilienu un kalkulatoru tirdzniecības apjoms - latvju bāleliņi gatavojās Latvijas hokeja izlases izšķirošajai spēlei pret vāciešiem. Pirms tās tika skaitļots, kāds rezultāts šajā spēlē nepieciešams, ja Kazahstānas kazahi zaudē norvēģiem, Kanādas nekazahi uzvar somus, saule uzlec ātrāk par pulksten 4.36, attālums starp “Arēnu Rīga” un olimpisko centru izrādās lielāks par 200 metriem, bet saldējums “Pols” maksā vairāk par 77 centiem. Aprēķini izrādījās nevajadzīgi, jo latvju bāleliņi, kā jau tas ierasts, pakāsa fričiem, un fani turpmākos mačus varēja skatīties bez nervu sabrukuma. Toties kādi 800 līdzjutēji bija tikuši pie potēšanās digitālā sertifikāta kārtējo reizi nestrādājošajā veselības Pavļuta kārtējā tīmekļa vietnē, sagrabinājuši 110 eiro par biļeti un tikuši arēnā, lai uztaisītu neganti dārgu selfiju ielikšanai ģīmjugrāmatā. Lai arī visi bija noslepenojuši savas identitātes ar maskām, jau nākamajā rītā pie viņu personību noskaidrošanas ķērās VIDs, lai liktu iesniegt ienākumu deklarācijas viņiem un visiem viņu tuviniekiem līdz pat radniecībai baltās ķēves piektajā augumā.
Pa to laiku valdība lēma par otrajiem atvieglināšanās soļiem tirdzniecības centriem, nolemjot tiem ļaut atvieglināties pilnībā, protams, ievērojot visas epidemioloģiskās drošības prasības. Jau iepriekš bija ļauts atvieglināties arī sabiedrisko ēdināšanu ārtelpās, kur to tagad varēja darīt līdz pusnaktij, tāpat tika paplašinātas arī pulcēšanās iespējas privātos pasākumos un bērēs, kurās nu varēja piedalīties ne tikai pats nelaiķis, bet vēl līdz pat diviem cilvēkiem no desmit mājsaimniecībām. No 15. jūnija tika solīts ļaut visiem un visu, bet tikai vakcinētajiem un pārslimoņiem. “Bet tikmēr - vakcinēties, vakcinēties, vakcinēties!” visus sabiedēja nez no kurienes parādījusies runājoša premjera Kariņpapa galva.
Izņemot Rīgu, Rēzekni un Varakļānus, citur atvērās vēlēšanu iecirkņi, lai 119 pašvaldības sabāztu 42, un iedzīvotāji balsojot noskaidrotu, kurus tautas priekšstāvjus par neko nedarīšanu gānīt nākamos četrus gadus.
Pati vienkāršākā izvēle bija kritusi kareivīgajiem lemiseliešiem, kuri iepriekš bija atkarojuši nacionāļu Dombravam Skulti, un, kamēr Salacgrīva nebija ierosinājusi neatkarības referendumdumu, gatavojās lielā un nedalāmā novada vēlēšanām. Perspektīvākais bija saraksts “Limbažnieks apsol: mēs zags, bet ļaus jums ar”, kura solījumi šķita tīkami daudziem: “Mēs apsol, ka būs saulains un būs lietains diens”, “Mēs apsol, ka, ja ieliks kājs ozī, tās paliks slapjs”, “Mēs apsol, ka kaķ ņaudēs un suņ ries”, “Mēs apsol, ka pēc nakt nāks rīts”, “Mēs apsol, ja Tu dzers, rīt mošk sāpēs galv”, “Mēs apsol, ka mēs apsvērs ieteikums tikpat ļot, cik dom pašlaik”, “Mēs apsol nelikt strūklaks no “Aliexpress”” un “Mēs apsolās mīlēt vis jauno novad, arī meičs no Korģen, Skult un Vīķiem”. Šī priekšvēlēšanu programma bija tik uzrunājoša, ka rīdzinieki prasīja, vai to nevar aizņemties arī sev - it īpaši to punktu par strūklakām. “Nekā nebij! Mums pašiem vajg!” teica kareivīgie lemiselieši.