Kopš neatminamiem, sen aizmirstiem un daudzu pat nepiedzīvotiem un tikai no vectēvu nostāstiem dzirdētiem laikiem pirmoreiz latvju zemē par nedēļas centrālo, apspriestāko un pat LTV “Kovidorāmā” rādītāko notikumu kļuva nevis kovids, špricēšanās un Pavļuts, bet gan notiekošais uz Latvijas–Baltkrievijas robežas, pāri kurai lēkšus un braukšus, tupus un rāpus, līšus un guļus, uz kamieļiem un suņu pajūgos, pa velojoslām vai vienkārši tāpat mēģināja pārkļūt Batjkas irākieši.
Ņemot vērā samilzušo problēmu, valdība atbalstīja ārkārtējās situācijas izsludināšanu Latvijas-Baltkrievijas pierobežā un deva robežsardzei tiesības lietot fizisku spēku, lai irākieši un citi paķīši nepaspētu pat apjaust, ka viņi nebūt neatrodas Vācijā, neuzprasītu politisko patvērumu Latvijā un nepretendētu uz Ludzas, Krāslavas vai Daugavpils pilsonību. Notiekošais absolūti neapmierināja providusu, delnusu un dažādu citādu sorosususu pētniekus, kuri uzskatīja, ka valdībai vairāk jākoncentrējas uz patvēruma meklētāju izmitināšanu un integrēšanu sabiedrībā, nevis viņu neielaišanu valstī. “Ar “Rolex” pulksteņiem un pēdējiem aifoniem ar VIP reisu no Irākas uz Baltkrieviju atlidojušos un tālāk taksometros braukušos uz robežas drīkst tikai maigi iepļaukāt ar neļķēm un, maigi ieskatoties acīs, teikt viņiem: “Fui, riebīgie!”,” pauda providusu pētniece Ieva. Viņa akcentēja, ka Latvijai vajadzētu spēt uzņemt dažus simtus vai tūkstotīšus bēglīšu, kuriem izmaksāt ikmēneša pabalstiņus un nodrošināt cieņpilnu izmitināšanu pieczvaigžņu viesnīcās, līdz viņus pie sevis uzņem vācu vai skandināvu velkamisti.
Pētnieces Ievas idejas gan valdošajās aprindās atbalstu neguva, un pat aizsardzības Pabrīķis, šķiet, bija aizmirsis, no kura politiskā spēka rindām nāk, tāpēc nevis žūžoja par nepieciešamību apčubināt katru nabaga bēgli, bet kareivīgi prasīja robežsargiem nodrošināt, lai neviens robežpārkāpējs “nesper savu kāju uz Latvijas zemes, un, ja sper, tad tikai kāju, bet pats, sadalīts reizinātājos, paliek robežas otrā pusē”. Pabrīķis pat bija tik nesorosītisks un nevelkamisks, ka negribēja celt nelegāļiem telšu pilsētiņas, jo tas varot netieši norādīt uz Latvijas valsts pretimnākšanu un aicināt palikt šeit. Kā pagaidu ideja tika apsvērta doma uz robežas uzlikt milzīgu zīmi ar skaidrojošu uzrakstu vairākās valodās: “Te NAV Vācija, te ir Latvija, te ir aukstas ziemas un dzīvo lāči, strādāt var tikai kebabos, boltos vai voltos, bet pabalstos maksā tik, cik jūs tikko notērējāt taksī. Vācija ir uz to pusi, ~1555 km!” Izskatījās, ka ar to bēgļu plūsma varētu sākt apsīkt.
Par laimi vai nelaimi, daži no nelegālajiem imigrantiem izrādījās saķēruši kovidu, bet tas, kā zināms, latvju zemē bija pats smagākais noziegums, kas prasīja ilgstošus pāraudzināšanas darbus, rehabilitāciju, nekavējošu vakcināciju un tai sekojošu revakcināciju, sterilizāciju un deratizāciju. Iespējams, ka tieši šī iemesla dēļ tika apturēta arī vakcinācijas loterijas tālāka virzība, jo visiem bija skaidrs, ka cilvēki, kuri no Irākas tikuši līdz Eiropas nomalei, tas ir, Latvijai, būs pietiekami veiksmīgi, lai netīšām piedalītos loterijā un netīšām tajā vinnētu, ja vien viņiem pirms tam nebūs izmaksāts pabalsts latvju zemes labprātīgai atstāšanai. “Lai pandēmija neapturētu ekonomiku, mums ir nepieciešama vakcinācija, kas pasargā, tāpēc visi pasākumi, kas to veicinātu, ir apsverami, tikai jāvienojas, kurus vispareizāk virzīt uz priekšu,” skaidroja Kariņpaps, īsti neiebraukdams, par ko stāsts, taču atbalstīdams špricēšanos kapu svētkos, sabiedriskajā transportā un sabiedriskajās atejās.
Savukārt veselīgajam pianistam Pavļutam špricēšanās kampaņas jomā bija uzradusies jauna prioritāte. “Kā šī brīža prioritāte numur viens mūsu praktiskajās darbībās ir dezinformācijas atspēkošana - darbs ar to, ka tiek mērķtiecīgi izplatīta nepatiesa informācija par vakcināciju. Mēs strādājam ar šiem plašāk izplatītajiem nepareizajiem priekšstatiem, atspēkojam tos un skaidrojam, primāri izmantojot ekspertus kā viedokļu un informācijas sniedzējus,” skaidroja ministrs. Kā piemēru viņš izvilka no pagaldes savu pietuvināto piāristu kantoru plakātus, kuros bija vizuāli uzskatāmi rādīts, ka folijas cepurīte sviedrē galvu, bet Satversmes oriģināls nav obligāti nepieciešams, ja grib iegādāties Pļaviņa atmiņas ūdeni vai Babra šprotes. “Un tas viss par kādu nieka ļimonu vai diviem, iedomājieties?!” sajūsmā bija Pavļuts.
Savukārt sociālajos tīklos lielāko sašutumu izsauca ziņa par tirdzniecības centra “Alfa” pārdošanu leišu akropoļiem. “Latvijas rūpniecība likvidēta, uzņēmumi atdoti, meži pārdoti skandināviem, zeme - krieviem, upes un ezeri - vāciešiem, gaiss - amerikāņiem, Latvijas balzams - Šedleram, nu arī latvju nacionālais lepnums “Alfa” pārdots lietuviešiem, vai mums te vēl kaut kas savā dievzemītē vispār ir palicis arī pašiem?” gaudās bāleliņi. “Par ko viņi tur runā?” savam kuratoram Šloseram neizpratnē pārvaicāja norvēģu hakoni un investi. “Haštāgs paldies Aināram!” teica krietnais Ainārs.
