“Mēs katrs varam nonākt traģiskā situācijā, un mēs katrs gribam sagaidīt no pārējiem cilvēkiem līdzjūtību un izpratni,” ar nepārejošām sāpēm balsī teic Elita, Gunta Skrastiņa atraitne, atceroties sava mīļotā cilvēka aiziešanu. Vēl sāpīgāk top, ja kādā medijā parādās it kā Elitas atbildes uz it kā uzdotiem jautājumiem. “Neesmu sniegusi interviju žurnālam “Privātā Dzīve”, tāpēc šāda publikācija man bija nepatīkams pārsteigums,” teic Elita.
Šogad, naktī uz 11. oktobri, Mūžībā aizgāja Guntis Skrastiņš - lielisks aktieris, dziedātājs, labs cilvēks ar siltu sirdi. Tas bija viens no šā gada lielākajiem zaudējumiem. Bet pagājušajā vasarā Guntis Skrastiņš - kā parasti - ar gaišu humoru un dzirkstošu optimismu vēl vadīja “Latvijas sirdsdziesmas” finālu, Jāņu koncertu un festivālu “Zelta šlāgeris”. Tomēr kaut kas viņa acīs bija nodzisis: Guntis jau kādu laiku jutās slikti. Vasaras vidū ārsts atklāja nelāgu jaunveidojumu aizkuņģa dziedzerī. Sākās cīņa par dzīvību...
Elita Skrastiņa: “Jaunveidojumam bija ļoti grūti tikt klāt: tas atradās tieši blakus vēnai, apkārt bija artērijas. Beidzot biopsijas materiāls tika iegūts, un ārsts saprata: jā, tas ir ļaundabīgs audzējs. Kas tik viss ar Gunti netika darīts un kas tik ar viņu nenotika... Vajadzēja dzert dažādas antibiotikas. Kaut kādas baktērijas tomēr iekļuva organismā, sākās sepse...
Gunti ievietoja klīnikā. Kad viņu no turienes rakstīja ārā, daktere man pateica: “Jūsu vīrs līdz mūža galam nevarēs ne ēst, ne dzert.” Biju izmisumā: ko man tagad darīt?! Guntis slimnīcā tika ēdināts caur zondi, taču man mājās nav tādu palīgsistēmu. Tad kā nodrošināšu ēdināšanu? “Nu, cilājiet viņam kājas un slapiniet lūpas, tāpat viņš pēc divām vai trim nedēļām nomirs,” daktere man atbildēja, liekot saprast, ka viens otrs slimnieks tiekot paturēts klīnikā, ja ir zvans no politiķiem...
Daktere manā klātbūtnē kādam stāstīja, ka viņai te viss gaitenis ir pilns ar sakņupušiem pacientiem, kuriem laiž sistēmas, un palātās vairs neesot vietas. Klīnika tiešām bija pilna. Bet gaiteņos gan neviens negulēja. Taču bēda bija tāda, ka mēs nevarējām gūt skaidru informāciju par Gunta faktisko stāvokli. Aplinkus sapratām, ka viss ir ļoti slikti, taču mēs jau septembra sākumā zinājām, ka nekas labs nav gaidāms... Bet es vienmēr lūdzu: nerunājiet ar mani caur puķēm, neslēpiet no manis neko.
Divas ķīmijas terapijas reizes bija pagājušas, labāk nepalika, un Gunti izrakstīja no klīnikas. Kad Gunti vedām prom no turienes... Es nemūžam neaizmirsīšu viņa skatienu. Man šķiet, tieši tad Guntis saprata: tas ir viss... Mēs vācām Gunta mantas, apkārt stāvēja sanitāres un māsiņas, visas raudāja... Vai tad tiešām nevarēja Gunti paturēt klīnikā vēl tās trīs dienas? Kam no tā būtu bijis sliktāk? Cilvēks saprot, ka viņš ar vienu kāju jau ir... tur, bet viņu vienkārši izraksta no slimnīcas, sak, ne jau šeit tu nomirsi. Mums ieteica viņu vest uz mājām. Bet kā viņam mājās palīdzēt? Tik ļoti izmocītam cilvēkam, no kura bija palikušas vien atmiņas?
Es nesapratu, ko lai dara. Tad sazinājos ar Biķernieku slimnīcu, tur bija gatavi mūs ņemt pretim. Un tur bija tik sirsnīgi cilvēki... Paldies viņiem par to!
Biķernieku slimnīcā kāda sanitārīte aizskrēja pie māsiņām: zināt, kas pie mums guļ? Skrastiņu Guntis no “Sirdsdziesmas”! Viņa skrējusi pa visām palātām, meklējusi - nu nav viņa nekur! Guntis bija tik ļoti izmainījies, ka viņu vairs nevarēja atpazīt... Viņš bija pilnībā izdilis, domāju, pēdējās dienās viņš svēra varbūt kādus četrdesmit kilogramus. Kad viņš vēl varēja parunāt, viņš teica, ka viņam ir grūti, viņam ļoti sāp... “Un kam citam lai es to saku, ja ne tev?” viņš jautāja.
Es domāju par tiem cilvēkiem, kuri patlaban atrodas onkoklīnikās - un tādi diemžēl būs vienmēr -, es lūdzu, lai pret viņiem un viņu tuviniekiem izturas ar līdzjūtību. Jā, es saprotu medicīnas personāla milzīgo noslodzi, jo redzēju, kas onkoklīnikā notiek pirmdienās - tur ir kā lidostā, kad visi grib aizlidot uz visurieni... Bet gribas, lai līdzjūtība būtu patiesa, lai nebūtu tā, ka tikai nauda spēj to veicināt.
Dienā, kad Gunti redzēju pēdējo reizi, viņš vairs nerunāja - nebija spēka. Bet neilgi pirms tam viņš pats bija sācis organizēt savas bēres, sakot, ka neviens jau mūžīgi nedzīvos. Guntis diktēja, es rakstīju: uz kuru apbedīšanas biroju jābrauc, ar ko tieši jārunā, kam jārok kaps... “Es gribu blakus mammai un Imantam,” viņš teica.
Guntis aizgāja no dzīves naktī, divos un 10 minūtēs. Un mūsu laukos - “Pincikājās”, ko Guntis tik ļoti mīlēja, - sienas pulkstenis bija apstājies tieši šajā laikā - divos un piecās minūtēs. Tieši tajās minūtēs, kad Guntis gāja prom...”
