Mēs zinām, kā dzimšanas dienu – valdības vai Ilzītes – jūs svinējāt pagājušajā nedēļā

© Neatkarīgā

Nedēļa lielākajai daļai iesākās ar vēl neizēsto rasola bļodu un jau izdzerto šampanieša pudeļu tukšošanu, savas dislokācijas vietas noskaidrošanu un fizisko ķermeņu aizdabūšanas uz darbu mēģināšanu, kā arī sasodīto karpu zvīņu no makiem izkratīšanu, tāpēc ziedu pārdevēji un dažādu kārumu veikalu īpašnieki bija patīkami pārsteigti, ka pie viņu tirgotās produkcijas stendiem joprojām piestāj pircēji.

“Nu nevajadzēja jau tā tērēties!” ziedu pircējus pa Ministru kabineta logu redzamajā “Saktas” tirdziņā vērojot, labsirdīgi norūca Kariņpaps. Viņam bija lieli svētki - Kariņpapa vadītais kabinets bija kļuvis par visilgāk strādājošo valdību demokrātiskās Latvijas vēsturē, pie varas esot 1078, 1079 un pat 1080 dienas. Kariņpaps ar savu grūti vadāmo un definējamo grūtgalvju baru bija pārspējis pat Kučinska, Andrbērziņa, Hugo Celmiņa, Dombrovska III un Kalvīša I vadītās valdības, tāpēc visnotaļ pamatoti cerēja uz apsveicēju pūļiem, ovācijām, sarkanajiem paklājiem un ziedu klēpjiem. “Atšujies, hipohondriķi,” norūca pagalam nepateicīgā latvju tauta, kura, kā izrādījās, ziedus pirka Līgatnes lācenes Ilzītes 21. jubilejai, kura bija gaidāma 11. janvārī. “Un kāpēc viņa nevarēja kļūt par valdības vadītāju vai prezidentu?!” joprojām piktojās pagalam nepateicīgā latvju tauta. “Tos taču pie mums mēdz izvēlēties arī zoodārzos, kāpēc gan ne Līgatnē?!”

Kā jau tas ierasts katra jauna gada pirmajā nedēļā, arī 2022. gads sākās ar valsts pirmo amatpersonu Vecgada vakara svētku runu analīzi. Tās abas vienoja trīs lietas: gan Kariņpaps, gan Levitonkuls bija sarkanās šlipsēs; abas uzrunas bija vienīgie Vecgada vakara raidījumi, kuros nepiedalījās Sanda Dejus; abas runas bija pietiekami nejēdzīgas, lai tās negribētos noklausīties līdz galam. Tā kā lielākā daļa tā arī darīja un nenoklausījās, tad bāleliņi tikai nākamajā rītā no interneta portāliem uzzināja, kas, pēc Levitonkula domām, pagājušajā gadā saduļķojis kopīgo publisko sarunas telpu ar naidpilnām putām, bet ko, pēc Kariņpapa uzskata, vajadzētu mūsu uzņēmējiem un zinātniekiem radīt un ražot jau šodien, lai visa pasaule to lietotu rīt. Lielāko pārsteigumu radīja tas, ka Kariņpaps savas uzrunas laikā tā arī nevienu reizi nepieminēja vārdu “vakcinēties”, taču šim faktam tāpat neviens nenoticēja.

Ilgi gan laika par to diskutēt nebija, jo latvju bāleliņu prātus aizņēma un uzmanību piesaistīja valdības lemšana par to, kā mums būs būt pēc 11. janvāra, kad vajadzēja beigties ārkārtējai situācijai. Nekādu pārsteigumu šajā jomā gan nebija. Lai gan pat gadumijā līdz rīta gaismai atvērtie krogi nebija kļuvuši par gana nopietnu iemeslu nepateicīgajai tautai čakli slimot, aplipināt sevi un apkārtējos, pārpildīt slimnīcas un beigu galā mirt kā kārtīgiem kovidrežīmā dzīvojošajiem pienākas, sakarā ar to, ka bija nepieciešams uzvārīties uz savējo kaut kur pa lēto sapirktajiem FFP2 respiratoriem, ārkārtējā situācija tika pagarināta līdz martam. To gan oficiāli prezentēja kā ārkārtējās situācijas pagarināšanu tikai līdz februāra beigām negantā omikrona izplatības dēļ, kam klāt tika piesviesta sen piemirstā gripa, rota vīrusi, cūciņas, masaliņas, iesnas un ūdens ceļgalā, kuru dēļ pastāvēja iespējamība slimnīcu pārslodzei. Tā kā visi jau sen bija aizmirsuši, kā bija pirms ārkārtējās situācijas un ko tā vispār sevī ietver, atskaitot iespēju ievilkt nāsīs Eiropas kovidpiķi dažādos iepirkumos, tad lielākajai daļai tas tāpat bija pie kājas, elkoņa un citām daudz intīmākām ķermeņa vietām.

Dažas ārpus valdības mājas nonākušās prātulas gan lika saausīties. Piemēram, Kariņpaps, pamatojot vakcinācijas sertifikātu derīguma termiņa ieviešanu uz deviņiem mēnešiem, izpaudās, ka potes strādā līdzīgi telefona baterijām. “Kad mēs uzlādējam telefonu, telefons ļoti labi strādā, bet, ja mēs pievelkam mūli un zvanāmies saviem bijušajiem un bijušajām, tad parasti nākamajā naktī telefons mums ir jāuzlādē no jauna, jo akumulators ar laiku nosēžas. Arī vakcīnas ir spēcīgas un pasargā no smagas saslimšanas, bet, līdzīgi kā telefona akumulators, to efektivitāte zūd. Tātad ik pa laikam jāuzlādē vakcinācijas, varētu teikt, akumulators,” skaidroja premjers.

Kad neticīgākie mēģināja noskaidrot, vai gadījumā telefons, ja tas nebūtu ik pa laikam jāpiebāž ar dažādām nevajadzīgām aplikācijām un lietotnēm, varētu teikt, vakcīnām, nestrādātu ilgāk, atbilde nesekoja. Nākotnes vīzijās jau ļoti skaidri iezīmējās ainas ar speciāliem uzlādes punktiem Statoilos, Narvesenos, Rimčikos, Maksimās, Lidlos un sabiedriskajā transportā, kur katrs varēja nošpricēties, varētu teikt, uzlādēt savu akumulatoru, kā arī speciālām utilizācijas vietām, kurās varēja nodot izlādējušos un savu laiku nokalpojušos telefonus, varētu teikt, bez kovidsertifikātiem esošos pošmīžus.

Protams, kaut kas bija jāsaka arī veselīgajam pianistam Pavļutam, kurš bija veicis ļoti dziļu un pragmatisku epidemioloģiskās situācijas analīzi pirmās klases un bērnudārza sagatavošanās kursu līmenī, tāpēc varēja nākt klajā ar vērtējumu, ka svētki Latvijā pavadīti relatīvi mierīgi, tomēr vērojama omikrona izplatība. Šī iemesla dēļ ministrs aicināja iedzīvotājus vakcinēties, vakcinēties un vakcinēties, balstvakcinēties, postvakcinēties, ņūvakcinēties un pēcvakcinēties, kā arī valkāt kvalitatīvas sejas maskas un respiratorus. “Kur mēs citādi visus tos štruntus un arī nejēgā sapirktās miljoniem vakcīnas grūdīsim, būs vēl jānoziedo Svazilendai, Augšvoltai vai Ziloņkaula Krasta republikai,” gandrīz pateica Pavļuts.

Taču naudas joprojām bija tik daudz, cik nekad agrāk, tāpēc Saeima atbalstīja likumprojektu par labas gribas atlīdzinājumu ebreju kopienai, kas paredzēja aiz labas gribas piešķirt 40 ļimonus kompensācijās par holokausta dēļ zaudētajiem īpašumiem, kurus gan neviens no šobrīd pie labas veselības esošajiem nebija holokaustējis un kurus arī iedāvināt bija paredzēts tiem, kuri tiem laikiem nebija stāvējuši pat klāt. “Vai tad mums žēl!” labsirdīgi norūca deputāti un prātoja, varbūt pie viena nokompensēt vēl kādam kaut ko un arī aiz labas gribas.