4.lapa
“Gunārs Astra pārlaicīgi atmaskojis varas nelietību vēlreiz. Caur savu brāli, kuru nepielaida piemineklim, un izsvilptiem vārda brīvības apkarotājiem. Metafizika...” raksta politikas vērotājs Jānis Sils. Viņa skatījums “no malas” ir vistuvākais manējam. Šķiet, stāvējām blakus.
Lai nebūtu pārpratumu, pateikšu uzreiz. Manī ir subjektīva nepatika pret tiem, kuri svilpa un kliedza Gunāra Astras pieminekļa atklāšanā, kad runas turēja tieslietu ministrs Bordāns un Valsts prezidents Levits. Tas ir gandrīz tāpat kā, stāvot pie kapa, mēģināt pārbļaut kapa runu teicējus: cieniet taču aizgājēju, neviens jums neprasa godināt runātājus! Ja gribat dzīvajiem izteikt nicinājumu, dariet to aiz kapu vārtiem.
Bet, objektīvi vērtējot, izsvilpšanas mērķi bija pelnījuši šīs nievas. Politiskā izdevīguma kaldināšanas un puspatiesību meistars, Latvijas aprunātājs un brīvā vārda apkarotājs Jānis Bordāns (JKP) saka runu brīvības cīnītāja Gunāra Astras pieminekļa atklāšanā! Vai var būt vēl lielāks absurds? Saprotu, saprotu, Tieslietu ministrija bija pieminekļa tapšanas rosinātāja, bet jebkura ministrijas referente būtu piemērotāka kandidatūra patriotiska vēstījuma nolasīšanai svinīgās atklāšanas mirkļos.
Par Valsts prezidentu atsevišķs stāsts. Manuprāt, Egils Levits šobrīd ir kā tāds nelaimes putns, kam ikviens solis rada klupienu un aplamību. Gluži cilvēciski kļūst viņa žēl: viņš šobrīd nav ne savā vietā, ne savā laikā. Un vēl tā cepure galvā, skanot valsts himnai... Kādam ir jābūt dvēseliskajam samulsumam, lai aizmirstu par dižplatmali? Un kādai ir jābūt prezidenta kancelejas vadītāja Andra Teikmaņa nevērībai, lai nenorādītu - kaut vai iečukstot prezidentam ausī -, ka hūti tomēr labāk noņemt? Visu rakstu var izlasīt šeit:
