5.lapa
Andris mūsu sarunas laikā apklust vairākas reizes, jo... asaras smacē balsi. Viņš saņemas un turpina skaidrot savu viedokli. To nav viegli izdarīt. Tāpēc, ka jāprot klusēt Krievijas totālās cenzūras apstākļos. Aktieris Andris Lielais jau vairākus gadu desmitus dzīvo Krievijā. Šodien intervija ar Andri.
Andris Lielais: Man ir sajūta, ka Latvijā sākusies jauna Atmoda - jaunā atbildības pakāpē un mērogā. Sajūta, ka varu būt laimīgs un lepns par savu tautu.
Spēcīgākais emocionālais pārdzīvojums man bija tad, kad skatījos gājienu, kas plūda no Brīvības pieminekļa līdz Ukrainas vēstniecībai. Kopā ar tautu bija Valsts prezidents ar kundzi. Es arī sajutu sevi esam kopā ar visiem. Ar pieaugušajiem, bērniem, jauniem cilvēkiem... Redzēju nopietnu, bet savā garīgumā gaišu tautu, kas sauca pēc patiesuma un cieņas.
Bet, protams, naivi ir pirms rezultāta paziņot kaujas iznākumu. Saproti, man jārunā mazliet tā kā caur puķēm, jo atrodos Krievijā.
Taču es ne mirkli nešaubos, ka gaisma uzvarēs tumsu un ka šo uzvaru izcīnīs visas tautas kopā. Un tie, kuri vēl ir šaubījušies atvērt savu prātu, sirdi un jūtas tai pusei, kurā viņi ir laimīgi un kur viņiem nāk pretim, kur viņus mīl bez jebkādiem nosacījumiem, - lai viņi to dara. Jo vairāk tu raudāsi, jo ciešāk tevi apskaus... Esmu kopā ar Latviju, ar jums visiem jūsu sirds atvērtībā. Es negribu ļaut tam naidam, kas manī vārās, nākt pāri manām lūpām. Šo naidu es gribu pārvērst mīlestībā pret tiem, kuri cīnās pret ļaunumu.
Pret ko tu izjūti naidu?
Manī ir naids pret tiem, kuri šodien - mēs runājam 11. martā - sāka bombardēt manas sievas Irinas dzimtās vietas Ukrainā - pie Dņepras. Tas nozīmē, ka viņi bombardē arī manas dzimtās vietas, jo mēs ar sievu esam viens veselums.
Visu interviju var izlasīt šeit:
Andris Lielais: Jūs Latvijā neredzat to tīro propagandas spirtu alumīnija krūzēs
