Gruzija vienmēr ir bijusi manā ceļojumu galamērķu topa augšgalā, taču nekad nebija sanācis šo ideju īstenot. Zināju, ka man šī valsts patiks, taču nekad nebija izdevies atrast domubiedrus šādam ceļojumam. Bet pēkšņi viss mainījās, un mēs trijatā devāmies uz šo neparasto zemi...
Lidojot no Rīgas uz Tbilisi, galamērķī nonācām ļoti agrā rītā. Pēc dažām stundām miega mazliet tādā kā zombija stāvoklī tikāmies viesnīcā brokastīs, un es biju gatava skriet, lai apskatītu Tbilisi skaistumus.
Tbilisi nav tik plakana kā Rīga, Gruzijas galvaspilsēta atrodas kalnā. Tbilisi vecpilsēta ir mazu, stāvu ieliņu labirints, pa tām ejot tā vien šķiet, ka tūlīt ienāksi kādas mājas pagalmā, kur sagaidīs miegains suns un iztraucēti mājinieki, taču nebija tik traki - aiz katra mājas stūra ir nākamais pagrieziens un nākamā mazā ieliņa.
Laika dievi šoreiz nebija mūsu pusē. Kad nonācām parkā, lai ar funikulieri dotos augšā uz Narikala cietoksni, nelielā smidzināšana jau bija pārgājusi pamatīgā lietū, tāpēc palikām pilsētā, lai izstaigātu tuvāko apkārtni. Kad nokļuvām augšā, skati bija fantastiski - uz vecpilsētas sarkanajiem jumtiem un skaisto Kūras upi, kas līkumo cauri pilsētai.
Vakariņas Tbilisi jābauda kādā burvīgā restorānā. Bija arī neiztrūkstošais čačas sets ukraiņu atvērtajā čačas bārā. Pirmo iepazīšanās dienu ar Gruziju varēja uzskatīt par noslēgtu.
No rīta mūs sagaidīja turpmāko dienu draugs un gids - Zaza. Pirmā pietura bija Džvari baznīca un klosteris netālu no galvaspilsētas. No tā paveras gleznaina panorāma uz divu upju - Kūras un Aragvi - satikšanās vietu, kā arī uz seno Gruzijas galvaspilsētu Mchetu.
Gruzijas baznīcas ir krietni atšķirīgas no tām, ko esam pieraduši skatīt Eiropā. Tās izskatās tieši tādas pašas kā dienā, kad tās tika uzbūvētas. Raupjas un robustas. Tās ir izturējušas laika pārbaudi, tās neilgojas pēc zelta un citiem krāšņumiem. Līdz mūsdienām ir saglabājušās tikai nedaudzas senās freskas. Tās savulaik, gaidot ciemos cara tētiņu no Krievijas, Gruzijas baznīckungi vienkārši aizkrāsoja ar baltu krāsu, jo izdomāja, ka balta krāsa ir daudz skaistāka par vecām bildēm uz sienas.
Apkārtne kļuva arvien kalnaināka, un ieleja, pa kuru braucām, arvien šaurāka. Daudzi mani draugi Gruzijā ir slēpojuši, tāpēc bija ļoti interesanti atbraukt uz Gudauri slēpošanas kūrortu - kaut vai caurbraucot. Tur arī vasarā strādā pacēlājs, kas uzved tūristus līdz 3000 metru augstumam, taču mums nepaveicās - tam bija kaut kāda tehniskā pauze, tas nestrādāja. Neliela vilšanās sajūta, jo jau biju sagatavojusi silto jaciņu un fotoaparātu pa rokai, bet ko nu vairs. Būs jāaizbrauc kādreiz ziemā pārbaudīt šo pacēlāju jau ar slēpēm pie kājām.
Vilšanās sajūta gan nebija ilga, jo par kalniem taču var būt skaistāki tikai kalni, vai ne? Saulīte spēlējās ar mākoņu ēnām un sildīja visu visapkārt. Netālu no Gudauri ir viens monstrozs padomju laikos uzbūvēts skatu laukums. To 1983. gadā uzbūvēja par godu 200 gadiem kopš Gruzijas pievienošanas Krievijai. Par tā estētisko vērtību mēs, protams, varam šaubīties, taču par vietas izvēli noteikti ne. Skati bija elpu aizraujoši. Blakus lidinājās paraplāni, saulīte sildīja, un mēs vienkārši stāvējām un priecājāmies. Arī par tūristiem no Indijas, kuri kā mazi bērni spēlējās vēl neizkusušajās sniega kaudzēs.
Mūsu šodienas galamērķis bija Stepantsminda. No šīs pilsētiņas sākas ceļš augšup uz Kazbeku. Tur nomainījām mašīnu un šoferi. Mašīnas maiņas nepieciešamība bija apšaubāma, jo to nomainījām pret tieši tādu pašu auto, kāds bija mūsu mazais busiņš, toties šoferis gan mainījās kardināli. Mūsu mierīgais un nosvērtais Zaza atdeva vadības grožus savam draugam, kas bija tieši tik tipisks gruzīns, kādu mēs varam iedomāties. Skaļš, runātīgs un ar lielu anekdošu krājumu.
Pirms braukšanas kalnā mūsu jaunais šoferis saņēma no sievas kādu blašķīti. Tā nebija blašķīte, tā bija kārtīga blašķe, un, spriežot pēc mūsu šofera teiktā, tajā iekšā bija „zāles pret bailēm”. Nojautu, kāpēc tās zāles būs vajadzīgas. Ceļš kalnā līdz Gergeti Svētās trīsvienības baznīcai prasīja īpašas iemaņas ne tikai šoferītim, bet arī pasažieriem...
Gergeti Svētās trīsvienības baznīca atrodas kalna galā ar fantastisku skatu lejā uz pilsētu un apkārtējiem kalniem ar majestātisko Kazbeku pašā centrā. Sapratu, ka mums pamatīgi noveicās gan ar labo saulaino laiku, gan ar skaidro skatu uz Kazbeku, kas no tūristiem bieži vien slēpjas aiz mākoņu segas.
Nākamais rīts sākās ar braucienu līdz Krievijas robežai. Ieleja, kas uz to ved, ir ļoti šaura, pelēkās klintis un mākoņainais laiks arī bija piedeva mazliet drūmajai noskaņai. Gandrīz kā ceļš uz Mordoru.
Līdz Mordorai gan neaizbraucām, līdz Guzijas robežai gan. Nākamais apskates objekts: māja, kur dzīvojis kāds no pirmajiem Mordoras saimniekiem - Staļins. Gori būtu bijusi pavisam parasta un neinteresanta pilsēta Gruzijas vidienē. Taču tagad ap tās centrālo laukumu spietoja tūristi, suvenīru pārdevējas tirgoja dažādas Staļina ģīmetnes, viss bija par un ap „lielo vadoni”.
Muzejā negājām. Kā teica mūsu gids - nav vērts. Toties iefiltrējāmies kādā tūristu grupā, lai apskatītu Staļina vilciena vagonu no iekšienes. Īpaši neuzkavējāmies šajā vietā. Ir daudz jauku vietu, ko Gruzijā apskatīt, un uz vienu tādu mēs devāmies.
Gruzijas vīna ceļa vidū, netālu no Gori, ir kāda vīnotava, kur ne tikai darina lielisku vīnus, bet arī labprāt uzņem tūristus. Tās saimnieks Andro mūs laipni sagaidīja, izrādīja savus vīna pagrabus un pacienāja ar visiem saviem garšīgajiem darinājumiem. Pēc apjomīgās ekskursijas saimnieka jaukā sieva mūs pacienāja ar varengardām pusdienām, un mēs sarunājām tikties vēlreiz, kad Ukraina būs uzvarējusi. Šī vieta man paliks īpaši siltās atmiņās. Tur dzīvoja un strādāja sirsnīgi cilvēki, kuri darīja savu darbu no visas sirds un bija gatavi ar šo aizrautību dalīties ar visu pasauli.
Lai arī cik ļoti gribējās pavadīt visu vakaru interesantās sarunās, mums tomēr bija jātiek līdz naktsmājām. Attālums nebiaj liels, taču līdz turienei neveda asfaltēts ceļš. Mūsu naktsmājas atrādās nekurienes vidū. Burtiski. Vakarā, kad satumsa, sēdējām ārā un priecājāmies par šo burvīgo iespēju, ko dzīve mums bija piespēlējusi. Kalnu ieskauts mazs Gruzijas paradīzes stūrītis. Tas bija tas mirklis, kad ir vienkārši labi.
Tālāk devāmies uz Boržomi. Tā ir neliela, simpātiska pilsētiņa ar slaveno minerālūdeni. Boržomi parkā varēja nogaršot pašu visīstāko minerālūdeni. Jāteic godīgi - pudelēs pildītais, sagāzētais ir krietni garšīgāks par to, ko var nogaršot parkā no oriģinālā avotiņa. Tam ir ne tik izteikta garša, turklāt tas ir silts.
Pusdienas baudījām nelielā kafejnīcā pa ceļam uz Vardziu. Tiem, kuri pieraduši pie Eiropas ērtībām, mazās, mistiskās kafejnīcas var sagādāt kultūršoku. Vai arī tas, ka vīnu karafē ielej no pieclitrīgas pudeles. Toties vīns bija tik garšīgs, ka vēl vienu litru paņēmām arī līdzi.
Mūsu dienas galamērķis bija Vardzia. Pa ceļam aplūkojām Hvertisi cietoksni, kas atrodas pasakainā klintsgalā. To redzējām tikai no ceļa malas, jo pēdējo dienu lietavas bija nogriezušas ceļu uz upes otru pusi, lai to apskatītu no vislabākā skatupunkta.
Vardzia ir 12. gadsimta Gruzijas slavenākās valdnieces Tamāras valdīšanas laikā veidota alu pilsēta. Daļa no tās tika iznīcināta zemestrīcēs. Neparasta ūdens apgādes sistēma un klintī izkalta baznīca. Un, kāpelējot pa šaurajām, klintī izkaltajām ejām, sagatavojieties pamatīgai fiziskajai slodzei.
Ir milzīga priekšrocība šādām individuāli organizētām ekskursijām. Grupā bijām tikai mēs - trīs cilvēki, un mums ne ar vienu nevajadzēja rēķināties, tāpēc varējām mazliet pamainīt nākamās dienas maršrutu. Mēs apmeklējām kādu 13. gadsimtā celtu klosteri, kurā patlaban atrodas arī garīgais seminārs. Un tur nebija neviena tūrista, tikai dabas klusums, mēs un kāds garīdznieks, kurš tikai mums atslēdza burvīgo baznīcu. Tās ir sevišķas sajūtas. Šādi man ir gadījies tikai Gruzijā. Un šādu īpašo mirkļu tur bija tik daudz, ka vienu brīdi šķita - esi pārguris no iespaidiem un gribas piespiest pauzi. Taču ceļš mūs jau atkal sauca tālāk.
Ieplānojām vēl vienas alu pilsētas - Upliscihe - apmeklējumu. Tā ir viena no senākajām alu pilsētām Eiropā, radīta 2. gadsimtā pirms mūsu ēras. Izstaigājot daudzās telpas un klausoties Zazas stāstos, saklausījām skaistu dziedāšanu un devāmies turp. Ja veicas, tad pēc pilnas programmas. Absolūti sirreālā vietā klausīties gruzīnu dziesmas - mani tik tikko dabūja no turienes prom.
Laikam tas pieder pie Gruzijas burvības, bet tikai te kā dienas pirmais pieturas punkts ir vīna darītava. Braucot uz Gruzijas vīna darīšanas sirdi, citādi nav iespējams. Kahetijas saules pielietajās ielejās gruzīni vīnu dara jau tūkstošiem gadu. Un lielajās vīna darītavās var nogaršot vīnu visām gaumēm.
Nākamā pietura bija Bodbes Svētās Ņinas klosteris. Klostera teritorijā daudz ziedu un augu. Un daudz tūristu. Tas mazliet mulsināja. Mēs jau tik daudz bijām apmeklējuši klusas un piemīlīgas baznīcas, kuras varējām izbaudīt vientulībā, tāpēc no šejienes, lai arī cik te bija skaisti, gribējās prom.
Ja brauc pa Kahetiju, nevar izvairīties no slavenās Alazani ielejas. To var uzskatīt par visas Gruzijas vīna darīšanas Meku.
Mēs piestājām Sighnagi pilsētā. No tās ne tikai paveras burvīgi skati uz visu ieleju, bet ir iespēja arī apprecēties jebkurā diennakts laikā. Tā kā precēties netaisījāmies, izdomājām svētku pusdienas. Bija taču 4. maijs, un Latvijas Neatkarības atjaunošanas diena bija jāsvin arī Gruzijā! To izdarījām burvīgā vīna darītavā pie Alaverdi klostera.
Es saprotu, kāpēc Gruzijā iemīlas. Jo Gruzija mīl tevi - ar visu savu plašo sirdi un seno dvēseli. Gruzijas cilvēku viesmīlība un sirds siltums ievelk un sasilda. Gruzija ir jābauda, atstājot mājās visas rūpes un pienākumus. Vienkārši jāļaujas dzīves plūdumam, kur nu tas tevi aizvedīs.
Esmu priecīga, ka šoreiz ceļojuma plānošanu uzticēju profesionāļiem, tāpēc varēju atslābt tik ļoti, ka aizmirsās itin viss, kas bija ārpusē. Mana realitāte izmainījās, nu vismaz vīna gaume noteikti!
