«Pēdējie desmit gadi bijis ārkārtīgi trauksmains un reizē notikumiem bagātīgs laiks. Tas bijis pilns ar ļoti lieliem, skaistiem un radoši pacilājošiem notikumiem un, protams, arī ar rūgtuma un zaudējuma sajūtu. Tā jau tas dzīvē ir,» pārkāpis savas dzīves 60 gadu slieksni, saka populārais dziedātājs, mūziķis un daudzpusīgais mākslinieks Igo.
Viņa vārds ir latviešu mūzikas kvalitātes zīmols. Savu apaļo gadu skaitli Igo nolēmis krāšņi nosvinēt ar jubilejas koncerttūri - ar koncertiem un izstādēm visā Latvijā.
Pirmais koncerts notika tieši mūziķa 60. dzimšanas dienā dzimtajā Liepājā, renovētajā brīvdabas koncertzālē «Pūt, vējiņi!». Jubilejas koncerti skanēs arī Jūrmalā, Dzintaru koncertzālē, Saulkrastu estrādē, Jelgavas brīvdabas koncertzālē «Mītava», vasaras koncertu sērijas noslēgums notiks Rojas brīvdabas estrādē, bet nākamie koncerti tiek plānoti koncertzālē «Cēsis», Latgales vēstniecībā GORS un Ventspils teātra namā «Jūras vārti».
Jubilejas koncertos kopā ar Igo uz skatuves kāps gan mūziķi, ar kuriem jubilārs savas karjeras laikā sadarbojies, gan arī komponisti, kuri rakstījuši dziesmas tieši Igo balsij.
Koncertos skanēs mūziķa zelta repertuārs no grupām «Līvi», «Remix», «Liepājas brāļi», tāpat arī fragmenti no Zigmara Liepiņa rokoperas «Lāčplēsis», operas «Parīzes Dievmātes katedrāle» un citiem darbiem, kas bijuši svarīgi gan Igo, gan viņa klausītājiem visā Latvijā.
Igo ir aktīvs joprojām, un arī pēdējos gados tiek radīti skaņdarbi, kuri guvuši lielu popularitāti šodien. Līdzās šīm dziesmām koncertos noteikti skanēs arī agrāk radītie Igo izpildītie hiti, kuru autori ir Raimonds Pauls, Zigmars Liepiņš, Ēriks Ķiģelis, Jānis Strazds, Jānis Lūsēns, Mārtiņš Brauns, Uldis Marhilevičs, Aivars Hermanis, Valts Pūce un arī pats Igo.
Visos koncertos piedalīsies muzikālā grupa Jāņa Strazda vadībā.
Nozīmīgs koncerts notiks Dzintaru koncertzālē 10. augustā - vietā, kur pirms 36 gadiem norisinājās 1. Vissavienības jauno izpildītāju konkurss «Jūrmala ‘86», kurā galveno balvu «Grand Prix» saņēma Igo, gūstot nedalītu popularitāti. Tas pavēra ceļu uzstāties koncertos milzīgas auditorijas priekšā arī tūkstošiem kilometru ārpus Latvijas robežām, tādējādi gūstot vēl lielākus panākumus.
Pēdējos desmit gadus Igo aktīvi pievērsies arī vizuālajai mākslai. Top grafikas, paša dizainēti priekšmeti un trauku sērijas. Katru gadu Igo darbi redzami izstādēs Latvijā un ārpus tās robežām. Līdztekus tam Igo attīsta mūzikas un mākslas centru «Ceplis» Mežotnē, kur vada ekskursijas un meistarklases.
Igo dizaina priekšmetus, mūzikas albumus, trauku eksemplārus un grāmatas varēs iegādāties jubilejas koncertu vietās. Pēc koncertiem ikvienam, kurš vēlēsies, būs iespēja nofotografēties kopā ar jubilāru un saņemt viņa autogrāfu.
Kam pieder ideja par jubilejas koncertu tūri? Tev pašam ir svarīgi tādā veidā atskatīties uz paveikto?
Grūti pateikt, kurš vairāk tās idejas lolo. Patiesībā, ikdienā darbodamies ar ļoti dažādām idejām un projektiem, nemaz nebiju plānojis atzīmēt savu jubileju. Jā, es zināju, ka tā tuvojas, bet zināmu iemeslu dēļ - pandēmija, aizliegumi, ierobežojumi - neko uz priekšu neplānoju. Arī «Ceplī» ir daudz darāmā, un tas viss kopā mani kaut kā īsti nerosināja pašam ķerties tai klāt. Godīgi sakot, ierosinājums nāca no producenta Sanda Mohovikova. Viņš ir uzņēmīgs cilvēks, mums ir veiksmīga sadarbība jau vairāku gadu garumā, un, kad viņš teica: «Darām!», bija skaidrs, ka nav ko vilcināties. Jā, darām!
Ko klausītāji dzirdēs šajos koncertos?
Šie būs koncerti, kur būs dzirdami skaņdarbi, kurus klausītāji vienmēr grib dzirdēt un gaida, kuri ikvienam raisa emocijas, atmiņas, kuriem var dziedāt līdzi. Kompozīcijas, kuras pārdzīvojušas laika pārbaudi un joprojām klausās vairākās paaudzēs. Un, neskatoties uz to, mums ir stundām gari mēģinājumi - spēlējam un arvien slīpējam to, ko jau visi zinām.
Koncerti būs visur vienādi vai katrs unikāls?
Katrs būs ar savu raksturu, jo, mainoties vietai un akustikai, mainās arī skanējums. Mainīsies arī koncertu viesi, katrs mākslinieks ienesīs savu krāsu, tas mainīs noskaņu, un līdz ar to mainīšos arī es. Pietiek ar divām trim kompozīcijām, lai koncertam iedotu citu raksturu - gan tam, kā es dziedu, gan koncertam kopumā.
Kā tu parasti svini savas dzimšanas dienas?
Iepriekšējo reizi svinēju pirms desmit gadiem - ar koncertiem «Mani 50». Līdz tam nekā īpaši nesvinēju. Starp citu, pirms desmit gadiem manu jubilejas koncertu noslēgums bija koncertestrādē «Pūt, vējiņi!», un šoreiz tur notika manas jubilejas tūres atklāšanas koncerts.
Kas ir būtiskākais, kas pa šiem desmit gadiem tavā dzīvē noticis?
Pēdējie desmit gadi bijis ārkārtīgi trauksmains un reizē notikumiem bagātīgs laiks. Tas bijis pilns ar ļoti lieliem, skaistiem un radoši pacilājošiem notikumiem, kaut vai domājot par veiksmīgo sadarbību ar komponistiem Valtu Pūci un Mārtiņu Braunu, kas bijusi šajā desmitgadē un kas vainagojās ar koncertprogrammām «Zeme» (2013) un «Ūdens» (2015), kas bija turpinājums ar komponistu Jāni Strazdu aizsāktajai stihiju tēmai («Uguns», 2010). Un, protams, arī ar rūgtuma un zaudējuma sajūtu. Tā jau tas dzīvē ir.
Arī Jūrkalnē, vietā, ko sākotnēji izraudzījos par vietu parka veidošanai - ar skatuvi un dažādiem mākslinieciskiem objektiem -, šodien sasniegts jau augsts līmenis. Teiksim tā - tā ir pilna ar objektiem. Tur ir Ugunspļava, tur ir ābeļdārzs, ko vairāku gadu garumā esam stādījuši, tur ir dabas takas, tur ir skatuve, tur ir dabas koncertzāle «Vējturu nams». Darbs Jūrkalnē neiesakās šajā desmitgadē, bet lielā mērā kulminēja tieši šajos desmit gados, kad man izdevās pulcēt simtiem talcinieku un akumulēt šo enerģiju, lai realizētu dažādas idejas. Nu jau arī pie mums «Ceplī» bijušas trīs «Jūrkalnes dienas», un jūrkalnieši spēja piesaistīt arī Zemgales cilvēku uzmanību.
Un šajā desmitgadē ir sācies arī tavs «Ceplis».
Jā, tie bijuši trīs ļoti aktīvi gadi, kopjot šo vietu, organizējot, projektējot un plānojot. Šis laiks tiešām ir bijis ārkārtīgi piesātināts.
Kur tu ņem spēku un enerģiju, lai radītu un attīstītu savas idejas?
Jūrkalnē vienu brīdi - tas bija pasen - bija sajūta, ka es viens esmu «karotājs», bet, paldies dievam, tas nebija tik ilgi, lai man vajadzētu sākt šaubīties par savu ideju un vīziju. Viss mainījās, nostiprinājās, un kopīgiem spēkiem tika atgūta pārliecība par darāmo. Viens jau tu vari «ārdīties» un veidot nezin ko, bet, ja par to nav cilvēku intereses un kādā brīdī arī pozitīva novērtējuma, uzmundrinājuma, un, jā, īstajā brīdī arī palīdzības - gan ideju līmenī, gan materiālas -, tad, iespējams, arī domātu, ka varbūt to nemaz nevajag… Bet, šo novērtējumu saņemot, gribas turpināt, jo viens labs notikums jau ļauj saskatīt nākamo. Tādā veidā šīs idejas arī īstenojas.
Kad «Ceplis» būs gatavs?
Tas, ka tagad mans skats ir vairāk «Cepļa» virzienā, nenozīmē, ka es nedomāju par Jūrkalni, par Vējturu namu, par mākslas plenēru, kam pēc divu gadu atpūtas ar nākamo gadu būtu jāatsākas. Bet «Ceplis» jau darbojas, mēs jau uzņemam tūristus, stāstām gan par notikumiem vēsturē, ko paši esam izzinājuši un ko vēlamies nodot tālāk, rādām sakoptās vietas, uzcelto piemiņas vietu «Cepļa» īpašniekam firstam Anatolam Līvenam, kurš tur saimniekoja līdz 1937. gadam, kad arī mira. Visu nevar uzskaitīt, bet stūrakmeņi, kas šo procesu satur kopā, jau ir ielikti. Jebkurā gadījumā, cilvēkiem, kuri ierodas uz «Cepli» atkārtoti, mums katrreiz ir ko parādīt, kas atkal ir paveikts un tapis. Piemēram, cilvēkiem, kuri tur bijuši pirms desmit gadiem, tagad noteikti ir acij tīkamāks skats. Man ir stāsts par mūziķi Kārli Kazāku, kurš pagājušogad bija pie mums ciemos un muzicēja «Ceplī». Viņš man atzinās, ka pirms gadiem septiņiem astoņiem bija tur aiz intereses iebraucis, uz mirklīti apstājies, bet pat no mašīnas ārā nav kāpis. Tad varat iedomāties, kā tur ir tagad, ka cilvēki no visas Latvijas brauc pie mums, piesaka ekskursijas, droši kāpj no mašīnām ārā un grib redzēt, kā pie mums izskatās.
Teici, ka pēdējie desmit gadi nesuši arī rūgtuma un zaudējuma sajūtu…
Jā. Pirmajā vietā noteikti ir drošības sajūtas zaudējums. Proti, ka mēs no Krievijas puses varam sagaidīt kādus pārsteigumus. Līdz šim mums likās, ka mēs kaut ko zinām, saprotam un spējam paredzēt, bet, redzot, kas tagad notiek, kaut ko uz priekšu paredzēt spēj tikai paši smalkākie pareģi un analītiķi. Tas ir visnopietnākais zaudējums - drošības sajūta. Un, protams, arī dažu cilvēku aiziešana no dzīves, ar kuriem krustojās ceļi uz skatuves. Tas ir sāpīgi, jo par agru un nelaikā. Tā ir, jā. To varu teikt gan par Niku Matvejevu, gan Mārtiņu Braunu. Tā ir liela zaudējuma sajūta, protams. Un ir vēl viena zaudējuma sajūta. Man liekas, ka Latvijas sabiedrībā saistībā ar kovida tēmu notika kaut kas ļoti īpatnējs, sākās visādas nelietības - gan valdībā, gan pašā sabiedrībā. Un tā bija milzīga vilšanās, kas nes līdzi arī zaudējuma sajūtu. Par to, ka kaut kas īsti labi nav.
Kā pēdējo desmit gadu laikā pats esi mainījies?
Pirmkārt, esmu palicis par desmit gadiem «jaunāks». Otrkārt, man aizvien nepietiek naudas, lai varētu realizēt visas savas ieceres. Tādēļ man ir cerība, ka nākamajos gados es palikšu arvien jaunāks, jo man ir vajadzīgs spēks, lai varētu izdarīt visu, ko esmu iecerējis. Tas ir galvenais.
Kā tu jūties ar saviem 60?
Kā kuru brīdi. Dažkārt vairākas dienas pēc kārtas varu kaut kur joņot, kaut ko organizēt, un tad pienāk viens brīdis, kad, ieskatoties spogulī, redzu saguruma pēdas un secinu: ā, tad šitāds es esmu, ja..?
Ar ko vēl nodarbojies līdztekus tam, ka gatavojies saviem jubilejas koncertiem?
Katrā ziņā, viss, ko es daru, ir saistīts ar mākslu. Tā ir gan grafika, gan trauku dizains, gan dekorēšana un, protams, «Ceplis» - tā ir milzīga manas dzīves daļa, kas paņem daudz laika un līdzekļu. Protams, tas jau dod arī atpakaļ - gan ārkārtīgi daudz pārsteigumu, gan dažādu notikumu ikdienā un arī citās reizēs.
Igo, ko tev novēlēt dzimšanas dienā?
Man tā īsti nekā netrūkst, lai es varētu darboties. Braucot uz Liepāju, uz savas jubilejas tūres atklāšanas koncertu, zināju, ka skatītāju zāle būs pilna, un tas mani ļoti priecēja un iedvesmoja. Īpaši šajā laikā, kad zinu, ka ne vienmēr un visur tā šobrīd ir. Saprotamu iemeslu dēļ, jo ir milzīgs koncertu un dažādu notikumu piedāvājums, pat pārsātinājums. Cilvēkiem ir grūti, bet mākslinieki dažu vasaras mēnešu laikā grib atgūt zaudēto un, iespējams, vēl arī nopelnīt ziemai. Domāju, ka šāda veiksme - pilna skatītāju zāle - mani varētu pavadīt arī citos koncertos. To novēlu arī saviem kolēģiem, jo zinu, cik daudz laika, enerģijas un diemžēl arī naudas prasa rūpīga sagatavošanās koncertiem. Koncerts ir vieta, kur saņemt novērtējumu, tāpēc, protams, katrs mākslinieks ir priecīgs redzēt skatītājus. Jā, to novēlu saviem kolēģiem un ceru, ka man arī paveiksies.
IGO
- Īstajā vārdā - Rodrigo Fomins
- Dzimis 1962. gada 29. jūnijā Liepājā
- Absolvējis Liepājas Emiļa Melngaiļa mūzikas skolas vijoles klasi, Liepājas Mūzikas vidusskolas vokālo nodaļu, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā studējis video un kino režiju
- Publikas atpazīstamību ieguvis pagājušā gadsimta 80. gados, kad dziedāja grupās «Līvi» un «Remix»
- 90. gados uzsācis solo karjeru un tās laikā sadarbojies ar Raimondu Paulu, Imantu Kalniņu, Zigmaru Liepiņu u.c. komponistiem; pēdējos gados izveidojusies ļoti laba sadarbība ar komponistu Jāni Strazdu
- Mūziķa karjeru sācis 1978. gadā grupā «Corpus», bet jau 1980. gadā kļuvis par jau tobrīd vienas no populārākajām latviešu rokgrupām «Līvi» solistu; 1983. gadā līdztekus darbībai «Līvos» izveidojis projektu «Liepājas kvartets», kas izpildīja džezu; kad 1985. gadā «Liepājas kvartets» izjuka, pametis arī «Līvus» un pievienojies jaunizveidotajai grupai «Remix»
- 1986. gadā ieguvis «Grand Prix» PSRS jauno dziedātāju konkursā - festivālā «Jūrmala - 86» ar dziesmām «Грибной дождь» un «Kā senā dziesmā» (Raimonds Pauls/Jānis Peters); šī uzvara viņam atnesa milzu popularitāti visā toreizējā PSRS teritorijā
- 1987. gadā kopā ar brāli Ivo un citiem pazīstamiem Liepājas mūziķiem izveidojis grupu «Liepājas brāļi»
- 1988. gadā piedalījies Māras Zālītes un Zigmara Liepiņa rokoperas «Lāčplēsis» iestudējumā, kur atveidoja titullomu; 1997. gadā spēlējis galveno lomu Zigmara Liepiņa operā «Parīzes Dievmātes katedrāle»; 2000. gadā atveidojis Viktora lomu Zigmara Liepiņa operā «No rozes un asinīm»
- 2000. gada maijā cietis smagā auto avārijā. Pateicoties draugu aktivitātei, tika organizēta bezprecedenta sociāla ziedojumu vākšanas akcija «Turies, Igo!». Jau tā paša gada vasaras beigās sniedzis koncertu Olaines vidusskolā (tajā pašā, uz kurieni dodoties notika liktenīgā avārija) un atgriezies aktīvā koncertu un radošajā darbībā
- Atzīmējot 30 gadus uz skatuves, 2008. gada nogalē laidis klajā albumu «Spēle»; 2009. gada oktobrī izdevis albumu «Ieelpots»; 2010. gada aprīlī ierakstījis albumu «Igo runā Mihaila Zoščenko stāstus»; 2010. gadā izdevis albumu «Uguns»; 2012. gadā - koncertprogrammas «Ieelpots» koncerta ieraksta DVD; 2012. gadā - albumu «Esmu mājās»; 2013. gadā - koncertprogrammas «Zeme» CD
- 2015. gadā saņēmis valsts augstāko apbalvojumu - V pakāpes Triju Zvaigžņu ordeni
- Divi dēli: Mikus Fomins (40) un Dāvids Vidvuds Fomins (28)
IGO jubilejas koncerti notiks:
29. jūlijā pulksten 19 - Jelgavas brīvdabas koncertzālē «Mītava»
30. jūlijā pulksten 19 - Saulkrastu estrādē
10. augustā pulksten 20 - Dzintaru koncertzālē
9. septembrī pulksten 19 - Rojas brīvdabas estrādē
23. septembrī pulksten 19 - Rēzeknē, Latgales vēstniecībā «Gors»
1. oktobrī pulksten 16 - Ventspils teātra namā «Jūras vārti»
20. oktobrī pulksten 19 - Cēsīs, koncertzālē «Cēsis»
Dziesma «Ceļā» - Igo un Andris Ērglis:
