Kamēr latvju bāleliņi vēl nebija ķērušies pie Ziemassvētku svinēšanas ierasti latvisko tradīciju gaisotnē, proti, samarinējuši šašliku, saspridzinājuši petardes un piesēduši pie TV, lai noskatītos “Greja 50 nokrāsas” un “Džumandži nākamo līmeni”, tikmēr varēja aiz neko darīt pievērsties cita veida aktivitātēm. Piemēram, pavazāt bluķi pa Vecrīgu, cenšoties to neuzmest kādam uz kājas, bet pēc tam Rātslaukumā to sadedzināt, cenšoties pie viena nenodedzināt arī Rātsnamu un Rolanda statuju.
Jau nedēļai iesākoties, meteomurgologi un sinopintiķi līksmi informēja, ka nedēļas vidū, ja precīzāk, akurāt 21. decembrī pulksten 23.48 un 42,07 sekundēs, būs saulgrieži un planētas Zeme ziemeļu puslodē iestāsies astronomiskā ziema. To, ka meteomurgologi un sinopintiķi nav kļūdījušies nevienā acī, latvju bāleliņi saprata jau agrā rīta pusē, paveroties pa logu un saklausot lietus plīkšķus, no jumtiem krītošā sniega būkšķus un lāsteku džinkšķus, kā arī uz ietvēm paslīdējušo vai peļķēs iekritušo lamas valsts un nevalsts valodās ar visās valodās pieejamo necenzēto leksiku piedevām. “Nesakiet, ka es jūs nebrīdināju!” atgādināja Rīgas mērīgais Staķis, kurš šajās dienās atturējās sociālajos tīklos publiskot video ar to, kā dodas uz darbu ar velosipēdu, un pat to, kā izlej ūdeni no piesmeltā dienesta gumijas zābaka.
Viņa teiktais bija neapstrīdama patiesība - pirms atkalas, sasalstošā lietus, atkušņa, sakušņa un kuškušņa iestāšanās Rīgas mērs tiešām bija aicinājis vecākā gadagājuma cilvēkus sagādāt sev pārtiku divām dienām, dzeramo divām nedēļām un tualetes papīru diviem mēnešiem, palikt mājās un bez nepieciešamības lieki pa āru neklīst, bet visiem pārējiem strādāt attālināti. Problēmu radīja tas, ka neviens negribēja atzīt, ka ir vecākā gadagājuma cilvēks, tāpēc devās uz hipermārketu, veikalu vai “točku”, kur viņiem neko nevajadzēja, un pa ceļam uz to svempās zemē, laužot un mežģot sev visu, ko vien varēja un nevarēja salauzt un samežģīt, tādējādi pārpildot jau tāpat pārpildītās Traumatoloģijas slimnīcas uzņemšanas nodaļas uzgaidāmās telpas uzgaidāmo koridoru.
Gluži vai meteomurgoloģiski sinopintiķiski simboliski, taču tieši šajās dienās tiks izveidota Kariņpapa II valdības jaunā Klimaksa un enerģētikas ministrija, un visu cerīgie skati pavērās tās virzienā - lai taču tā beidzot tiek skaidrībā ar laika apstākļu untumiem un noskaidro, kāpēc uz galvas krīt lāstekas. Jaunministrija tika izveidota, reorganizējot VARAM un Ekonomikas ministriju, kopumā no tām pārņemot arī 48,5 amata vietas, un izskatījās, ka šis kļūs par pirmo strīdus objektu - nebija skaidrs, kura ministrija zāģēs savu ierēdni uz pusēm un ko par to teiks pats zāģējamais pusierēdnis. Kariņpaps II preses konferencē stāstīja, ka pats būtiskākais, lai jaunā ministra un ministrijas vadībā līdz galam tiktu izstrādāts klimaksa plāns, tostarp kā samazināt fosilo izmešvielu izmantošanu un iznešvielu izmešnešus. “Klāras krelles klārā glāzē,” viņam sliecās piekrist žurnālisti.
Pa to laiku cits jaunministrs, vides un reģionālais Sprindžuks vienā dienā panāca to, kas viņa priekštecim Plesim nebija izdevies četru gadu laikā, proti, lai par viņu runātu visā valstī. Sprindžuks valdības sēdē ierosināja atgriezties pie padomjlaiku bezbērnu nodokļa ieviešanas jautājuma, lai pilnvērtīgāk veidotu Latvijas ģimeņu politiku un uzliktu par pienākumu tēviņiem un mātītēm ražot nākotnes nodokļu maksātājus. Lai gan viņš to bija izteicis Olgas čuhņas pieļāvuma līmenī, sociālo tīklu iemītnieki momentā metās šo ideju apzelēt, prātojot, cik gadu vecumā tiks uzlikts par valstisku pienākumu uzķīlēt bērnu un vai gadījumā nevajadzētu ieviest īpašu nodokli arī tiem, kuriem ir pārāk maziņš vai pārāk liels, kā arī tiem, kuriem nav vispār.
Prokuratūra bija sarūpējusi negantu Ziemassvētku dāvaniņu Šņabilitātes Glorijai, rosinot Saeimu dot piekrišanu kriminālvajāšanas turpināšanai pret viņu. Uz tiesu gan krietnā Glorija nebija ieradusies, jo kopš 16. decembra bija savārgusi: nabadzīti mocīja siena drudzis, ūdens ceļgalā un vēl kādas nezināmas kaites, tāpēc deputātei bija zilā lapa. TikTokā viņa gan bija pamanījusies publicēt video, kurā redzams, ka plunčājas āliņģa džakūzī Lucavsalā. “Kas par to?” neizpratni pauda Glorjkas aizstāvji. “Kur ir teikts, ka slims cilvēks nevar peldēties ledainā ūdenī, tempt šampanieti no kakliņa, aurot “o verņisaž, o verņisaž, kakoj peizaž!” un prasīt plikus večus izklaidēm?!”
Par to, ka mēs te nemaz tik slikti nedzīvojam, liecināja fakts, ka Latvija bija ziedojusi kovidvakcīnas jau 22 miljonu eiro vērtībā. “Vakcīnu ir tik daudz, kā nekad nav bijis,” šoreiz nepateica Kariņpaps II. Visvairāk apdāvināto bija Nikaragvā, kur vietējie bija tikuši pie 849 420 dozām, savs prieciņš bija ticis arī Ēģiptei, Tunisijai, Kenijai, Beninai, Vjetnamai un citām Latvijai brālīgām valstīm. Turklāt noslēgtais trīs gadu līgums ar “Pifpafpferder” paredzēja, ka Latvijai nākamgad tiks piegādāti vēl divi miljoni vakcīnu, tas ir, katram iedzīvotājam pa vienai, tātad brālīgajiem nikaragviešiem bija pamatotas cerības tikt pie vēl veselas grēdas latvju nodokļu apmaksātu vakcīndozu.
Taču labi - lai nu tur būtu kā būdams, lielākoties tomēr cilvēkiem bija gaišs prāts, jo klāt bija Ziemassvētki, līdz ar to 21. un 22. decembrī tika sekmīgi pārdzīvotas gada īsākās dienas un varēja sākt gatavoties Jāņiem. Latvju bāleliņi grasījās doties no tumsas apdvestā Ovīšraga uz belaru pierobežu, kur visagrāk varēja redzēt saulīti uzlecam un kur līdz ar to varēja agrāk iesākt dienu. Tāds, lūk, svinīgi ziemīgs stāsts.
