Latvijas mūzikas ierakstu gada balvai “Zelta mikrofons” koncertierakstu nominācijā kopumā iesniegti 15 pieteikumi, tostarp Igora Lingas producētā smagā rokenrola grupas “Rūsa” koncertfilma. Diezgan pārsteidzošs iznākums šīs grupas 35 gadu (!) jubilejas koncertam, ja ņem vērā, ka minētajā atskaites periodā Viestura Polikarpa stūrētais leģendārais trio izdevis vien divus studijas albumus.
Par latviešu “Motorhead” dēvētās smagā rokenrola grupas “Rūsa” jubilejas koncerts notika 2022. gada 14. oktobrī, dažādu paaudžu klausītāju pārpildītā Rīgas klubā “Melnā piektdiena”. Tas toreiz aizritēja vienā elpas vilcienā, “Rūsai” gluži kā ātrvilcienā izbraucot cauri visām savas pastāvēšanas trīsarpus desmitgadēm un klausītāju priekšā atrādoties gan ar savu sākotnējo (Viesturs Polikarps, Žerārs Filips, Agris Rostoks un Ilmārs Vekters), gan turpmāko (tostarp ar Jāni Levitu jeb Levču un pat Gintu Žilinski jeb Žili), gan tagadējo sastāvu. Par tagadējo un arī ilggadējāko viss skaidrs - Viesturs Polikarps jeb Poļiks (balss, basģitāra), Guntars Endzelis jeb Gunča (ģitāra) un Pauls Ozols jeb Čirkainais (bungas).
Izrādās, ka ideja par “Rūsas” koncertierakstu dzimusi jau sen, kaut kad 90. gados, kad to mēģināts realizēt kopā ar latvju metālmūzikas dzīves organizatoru Valdi Bērzvadu, taču diemžēl kasete ar ierakstu mistiskos apstākļos pazudusi rokenrola melnajā caurumā. Šoreiz pie lietas ķēries pieredzējušais Igors Linga, un par viņa darba kvalitāti liecina kaut vai tāds fakts, ka, koncertā publikas rindās esot, nevienu brīdi netika manīts, ka tas tiek filmēts - pa kājām nemaisījās operatori, skatu neaizsedza filmēšanas krāni u.tml., kā tas bieži gadās pat ar krietni lielāku budžetu apveltītos koncertpasākumos. “Šis produkts ir ļoti kvalitatīvs,” gandarījumu neslēpa Igors. “Es kā cilvēks, kurš darbojas video un kino sfērā, esmu ļoti apmierināts ar padarīto darbu - gan par audio, gan video. Te man gribētos teikt lielu paldies Mēmajam (Gints Lundbergs - aut.) par skaņu, ko viņš ir sataisījis, un arī Jānim Štālam par to, ko viņš ir safilmējis un samontējis - būtībā visai komandai, kas strādājusi pie šīs filmas.”
Jāatzīmē, ka šajā ierakstā nav skatāms vienkārši nofilmēts “Rūsas” koncerts, kas pēc tam samontēts, no gatavā materiāla izgriežot nekvalitatīvākās vietas un/vai epizodes, kur kādam smagās mūzikas pielūdzējam tā paskaļāk izsprucis kāds “smagāks” vārds (pilnīgi noteikti, ka bija arī šādas epizodes…) - ievadā par saviem senajiem cīņubiedriem izsakās arī vairāki ne mazāk leģendāri rokmūzikas pārstāvji. Taču uzsvars, protams, ir uz mūziku - pēc filmas noskatīšanās vēl ilgi negribas dzirdēt neko citu kā “Rūsas” slavenos hitus “Tava daiļā seja”, “Ātrāk kusties”, “Tikai rock’n’roll”, “Lai dzīvo 8. marts!”, “Bez desmit desmit”, “Ķēdes suns”, “Neskaties atpakaļ”, “Sūdu talka”, “Lietus” u.c. Turklāt tas viss skan tik kvalitatīvi, ka koncertā pabijušam mūzikas mīļotājam (tas ir, šo rindu autoram) pat neticas, ka viss safilmēts tieši tur, diezgan ierobežotos telpiskajos apstākļos. “Jānis Štāls katru dziesmu veidoja kā videoklipu,” norāda Igors. “Šeit nav vienkārši mehāniski uzstutētas kameras, kas iemūžina visu uz skatuves notiekošo - katrs klips tika veidots atsevišķi kā mākslas darbs! Un tas ir jūtams.”
Interesanti esot bijis arī pašam Poļikam, kurš nu varējis koncertu apskatīties ar pavisam citām acīm - toreiz “Melnajā piektdienā” notiekošo taču viņš vēroja no skatuves otras puses. “Es jau uzreiz sapratu, ka būs ļoti interesanti, jo te ir stāsts - stāsts par to, kas notiek ar pirmo sastāvu, ar otro, ar trešo utt., nevis kā mēs vienkārši atspēlējam kādu kārtējo koncertu. (Igors iestarpina: “Tas bija par šīs grupas vēsturi, jo “Rūsa” nav tikai trīs čaļi, kas visu mūžu spēlē kopā.”) Taču to, ka tas būs kā stāsts, būtībā sapratu tikai paša procesa beigās.”
Lai gan “Rūsa” šo 35 gadu laikā ir uzstājusies neskaitāmos koncertos un festivālos un par 2013. gadā izdoto albumu “No vāka līdz vākam” pat saņēmusi “Zelta mikrofonu”, uz ierakstu darbiem grupa nekad nav bijusi pārlieku čakla - bez minētā ripuļa vēl tās oficiālajā diskogrāfijā ir tikai CD “Uz pērkoņkrēsliem”, kas izdots 2006. gadā. Pēc tam - neskaitāmi Poļika prātojumi par to, ka beidzot vajadzētu to, nu ir laiks tam, bet vispār varētu arī kaut ko citu utt. “Mums tie pirmie divi albumi nāca tik lēni tāpēc, ka mums nebija tik intensīvas sadarbības ar Igoru Lingu! Kopš mēs ar viņu tuvāk sačomojāmies, jau bija skaidrs, ka viss mainīsies,” joko Viesturs. “Tas ir kā jebkurš projekts,” par filmu nopietnāk skaidro Igors. “Ja sāc kādu projektu, tad pieņem lēmumu, sāc vispār to vai nē, bet, ja sāc, tas ir jānoved līdz galam. Protams, piesaistot daudz citu cilvēku, jo tas ir komandas darbs.”
Lai kā tur būtu vai nebūtu, filma ir radīta, un pirmā tās atrādīšana pirms pāris nedēļām notika šaurākam paziņu lokam kultūras namā “Atmoda”. “Mēs šo filmu veidojām, lai iemūžinātu grupu “Rūsa” tās dzīvajā skanējumā - pat nebija tādas domas, ka to varētu laist apritē kinoteātros. Tomēr, redzot rezultātu, sadomājām to piedāvāt arī TV kanāliem. Gaidām atsauksmes. Protams, ka beigu galā tā būs pieejama “YouTube” un visiem, taču pagaidām vēl pāragri teikt, kad tas būs,” skaidro Igors Linga. Jaunākā informācija ir ļoti iepriecinoša - jau no šīs nedēļas filma skatāma “LMT Straumes” viedtelevīzijā, turklāt visiem, ne tikai LMT abonentiem. “Es ceru, ka šī filma arī grupai “Rūsa” būs kā spēriens kaut ko darīt tālāk un plašāk. Ir novilkta līnija - nu vairs nevar bezgalīgi spēlēt tās pašas dziesmas, jo tās taču jau ir nofilmētas un izdotas filmā! Kad būs nākamā filmēšana, ir jābūt jauniem gabaliem!” saka Igors.
Droši vien “Rūsai” tiešām būs arī jauni gabali - Poļika galvā kaut kas jau tiek perināts, tostarp arī kaverversiju albums -, bet pagaidām galvenais, ka “Rūsa” joprojām ir, turklāt izskatās, ka vēl ilgi arī būs. “Jo tā parasti notiek - grupas, kas izdzīvo līdz trīsdesmit, pavisam pārliecinošiem soļiem sasniedz arī četru un piecu gadu desmitu slieksni. Ir pārbaudīts!” savā prozas sacerējumā ar segvārdu “preses relīze” prāto rokpublicists Uldis Rudaks. “Ja nav bijis garu pasaules stadionu vai arēnu turneju, no kurām visi parasti atgriežas bagāti, bet noguruši un iztukšoti, tad piepildās Latvijas laimīgo grupu scenārijs - “Rūsa” ar katru gadu desmitu nevis pakāpeniski pazaudē auditoriju, bet iegūst arvien vairāk jaunu klausītāju, kas pievienojas rokenrola vētrās izdzīvojušajām vecajām un vairs ne tik kuplajām matu kodaļām klātajām galvām. Tie jaunie klausītāji ir pavisam jauni rokeri, metālisti un panki, kuri nepavisam nav savu vecāku paklausīgie bērni, kas fano par senču “muzonu”, bet ir atraduši ceļu līdz “Rūsai” paši. Turklāt vēl to atzinuši par vienu no vai pat savu mīļāko latviešu grupu.”
