Neatkarīgā iesaka: TOP 10 notikumi kultūrā no 23. līdz 29. janvārim

© Publicitātes foto

3.lapa

Režisora Olafa Okonova darbi portālā «filmas.lv»

Publicitātes foto

Pateicoties nesen mūžībā aizgājušā režisora Olafa Okonova (1973-2020) ģimenes pūliņiem un arhīvu apzināšanai, Nacionālā Kino centra portālā «filmas.lv» apkopoti gandrīz 20 režisora darbi, starp tiem gan Nacionālajai kino balvai «Lielais Kristaps» nominētas dokumentālās filmas, gan TV filmas un 90. gadu video darbi.

Režisors Olafs Okonovs ar kino un video sāka nodarboties jau 20. gadsimta 90. gados, un viņa debijas video darbs «IzBraukšana» (1992) ieguva «Grand Prix» Francijas-Baltijas videomākslas festivālā (1993).

Olafa kinematogrāfiskā interese dažādos viņa dzīves posmos bijusi vērsta uz izciliem latviešu māksliniekiem; viņa dokumentālā īsfilma «Boriss saka» (2000, par gleznotāju Borisu Bērziņu) saņēma Nacionālo kino balvu «Lielais Kristaps» kā labākā debija, bet poētiskā īsfilma «Darbnīca laukos» (2002), kurā iemūžināta mākslinieku Intas Celmiņas un Edvarda Grūbes ikdiena, stāstot par latviešu glezniecību tās klasisko vērtību izpratnē un vidi, kas to baro, tika nominēta «Lielā Kristapa» balvai starp labākajām dokumentālajām īsfilmām un saņēma balvu Itālijas Bergamo starptautiskajā mākslai veltīto filmu festivālā (2004).

Desmit gadus vēlāk Jura Podnieka studijā veidotajā filmā «Teritorija. Vija Celmiņš» (2014) Olafs Okonovs atklāja pasaulslavenās latviešu mākslinieces tuvplānu ārkārtīgi poētiskā un dziļi personiskā izteiksmē, un filma tika nominēta Nacionālajai kino balvai kategorijā «Labākā dokumentālā filma» (līdz 60 min).

Vēl viena «Lielā Kristapa» nominācija Olafa Okonova filmogrāfijā ir «Labākā īsmetrāžas filma 2019», kuru saņēma dokumentālā cikla «Latvijas kods» filma «Dāvids un Goliāts» (producents - Sandijs Semjonovs).

Olafs Okonovs veidojis dokumentālo filmu arī par Tatjanu Sutu un viņas stāstījumā arī par mākslas zinātnieces vecākiem, māksliniekiem Aleksandru Beļcovu un Romanu Sutu (filma «Sutas laiks», 2000); pētījis mākslas zinātnieka Imanta Lancmaņa personību TV filmā «Sapnis par pili. Hercogs Imants» (2014), sekojis tēlnieka Aigara Bikšes neparastajai idejai Rīgas Lielajos kapos ierīkot «Zemesmātes biroju» (filma «1/10 Zemesmātes biroja», 2007), bet ar mākslinieci Džemmu Skulmi režisors sadarbojies pat divreiz - 1998. gada dokumentālajā filmā «Māksla un vara» analizējis brīva gara dzīvi režīma laikos, bet 2015. gadā, kad gleznotājai apritēja 90 gadi, sadarbībā ar Latvijas Televīziju tapa filma «Dāma. Gleznotāja Džemma Skulme» (attēlā), kurā māksliniece sniedz neskaitāmas intervijas dažādiem medijiem, atlasa un komentē bildes topošajai grāmatai, ciemojas dzimtas mājās Mālpilī, dauzās foto sesijā, tiekas ar jaunajiem māksliniekiem fonda «Mākslai vajag telpu» vasaras mājā… Un nebeidz prātot: kas gan viņai traucē enerģiski dzīvot?

Līdzās dokumentālajām filmām, kas bija galvenā Olafa izpausme kinomākslā, pēdējos gados viņš paplašināja žanru loku ar rotaļīgo ģimenes spēlfilmu un TV seriālu «Vecā dārza noslēpums» (2018, studija «F.O.R.M.A.»).

*Režisora Olafa Okonova filmu kolekcija atrodama šeit.

Turpinājumu lasi nākamajā lapā

Pasākumi

Šis mēnesis Latgalē aizrit kāda nebijuša un varbūt pat unikāla mūzikas un dzejas kopprojekta zīmē – uz vienas skatuves un vienā kultūrtelpā satiekas 20. gadsimta latgaliešu dzeja ar 21. gadsimta latviešu hiphopu. Proti, Seimaņa Putāna dzeja tiek apspēlēta Ūgas, anša, Gustavo un citu hiphopa meistaru radošajā apdarē.