Pirms pašām svētku brīvdienām savus klausītājus uz virtuālo koncertu pulcēja superatraktīvā džezfanka huligānu grupa “Very Cool People”. Turklāt nevis parastu koncertu, bet no VEF Kultūras pils lielās zāles translētu.
“Very Cool People” pasākums šoreiz bija interesants no vairākiem aspektiem, turklāt tie bija tādi, kuri ierastos apstākļos (un ar “normālu” grupu) drīzāk kalpotu par priekšnoteikumiem šāda koncerta nerīkošanai. Tā, piemēram, grupa prezentēja jaunu koncertprogrammu, kas bija kā muzikāls ieskats rudenī gaidāmajā albumā “50 Years Of Influence + 30 Years Of Cool Equals 13 Years Of Music Hooliganism” - kāda jēga to prezentēt tagad, ja turpinājuma tai tik drīz nebūs?! VEF Kultūras pils arī pandēmijas apstākļos ir VEF Kultūras pils, tas ir, no īres viedokļa ne no tām lētākajām vietām. Turklāt VCP sastāvā ir astoņi mūziķi, un šāda daudzgalvaina kolektīva apskaņošana arī prasa zināmas prasmes, piepūli un izmaksas. Un vēl - koncerts nebija gluži par brīvu, taču par piekļuves tiesībām prasītie pieci eiro neizskatās pēc tādas summas, kas varētu šo te visu “savilkt pa nullēm”. Neatkarīgā iepriekš jau rakstīja par mūzikas industrijas pārstāvju prātojumiem, ka šādi tiešsaistes koncerti tomēr sevi neatpelna, turklāt tas attiecas pat uz klavierkoncertiem ar balsi, bet kā tad šajā gadījumā?
Koncertā VCP līderis Elvijs Grafcovs jokoja, ka VEF Kultūras pili viņiem esot nopircis “kebabu magnāts Oskars”, tas ir, grupas trompetists Oskars Ozoliņš, bet ja nopietni? Ja nopietni, šo pasākumu viņi rīkojuši sadarbībā ar VEF Kultūras pilī tās koncertcikla “Koncerts ar odziņu” ietvaros, līdz ar to izmaksas vairākās pozīcijās dalījuši uz pusēm. Par peļņu vai kaut “iziešanu pa nullēm” ilūziju nav bijis nekādu, taču ar maksas noteikšanu ieejas (piekļuves) biļetei VCP vēlējušies norādīt, ka piekoptā prakse rīkot tiešsaistes koncertus pilnībā par brīvu, kā to dara no valsts un/vai pašvaldību budžeta subsidētie kolektīvi, jāizbeidz: klausītājs pamazām jāradina arī pie šāda “online” koncertu formāta, jo, būsim reāli, ej nu zini, cik ilgi vēl nebūs iespējami klātbūtnes koncerti. “Ja mēs būtu tāds ātrais projekts uz gadu, tad rīkot šādu koncertu tiešām nebūtu jēgas, taču mēs pastāvam jau 13 gadus,” atgādināja Elvijs. “Ja ne šogad, tad nākošgad, varbūt aiznākamgad, bet šis darbs atmaksāsies. Mēs parādījām, ka turpinām būt aktīvi.”
Starp citu, tie nav tikai tukši un cerību pilni vārdi. Piemēram, VCP digitāli piedalījušies pasaulē lielākajā mūzikas forumā “Womex”, kur neklātienes sarunās mūziķi apsprieduši, kā kuram veicas šajā drūmajā pandēmijas laikā, un mūsējie varējuši ar lepnumu pastāstīt, ka neviena koncerta viņiem nav bijis tikai 2020. gada aprīlī - pārējā laikā, lielākai vai mazākai auditorijai, klātienē vai neklātienē, bet VCP visu laiku ir uzstājušies. “Kā? Nopietni? Kur? Kā jums izdevās?!” - Elvijs smejoties atminas kolēģu reakciju. Arī koncerts “vefiņā” safilmēts un kā promo materiāls tiks nosūtīts milzīgajai Vācijas džeza konferencei “Jazzahead!”, kas tikai pierāda VCP darbošanos perspektīvas virzienā. Arī tālākie plāni Elvija kalendārā jau ir sazīmēti: aprīļa vidū - jauns klips, maijā - klips, jūnijā - klips, septembrī - klips, oktobra beigās - nupat nospēlētais albums, novembrī - klips. Instrumentālajai mūzikai neraksturīgi, šie klipi, protams, ir segti arī ar jauniem radiosingliem. Un ticiet Elvijam uz vārda - ja viņš kaut ko saka, tad tā arī būs!
Ja par pašu koncertu, tas notika visai īpatnējā gaisotnē. Elvijs aicināja skatītājus uz mazām svinībām, kurās “jāgrauž “semkas”, jādzer šampis un tiem, kam ir, [jāēd] arī siļķe “šubā””.
Šāds dīvains aicinājums droši vien nenolasītos bez iepriekšējas sagatavošanās, tās rezultātā bagātinot sevi ar informāciju, ka astotā VCP albuma garumgarais nosaukums simbolizē šā brīža situāciju grupas attīstībā. Proti, visi tās dalībnieki muzikālo izglītību aizsākuši 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā, kad mācības risinājās vēl pēc Padomju Savienības 50 gadus koptās tradīcijas, kurā ne džezam, ne ritmiskajai mūzikai netika pievērsta vajadzīgā uzmanība. Taču no 90. gadu vidus visiem bija pieejama mūzika, kas radīta aiz dzelzs priekškara - džezs, roks, hiphops. VCP tagadējie dalībnieki turpināja muzikālo izglītību gan Latvijā jaunizveidotajā džeza izglītības virzienā, gan arī studēja Lietuvā, Dānijā un Nīderlandē, kur džeza un populārās mūzikas izglītībai ir daudz senākas tradīcijas. Līdz ar to jaunā albuma noskaņa ir grupas dalībnieku muzikālās attīstības posmu sajaukums no padomju un mūsdienu Latvijas. “Albumā un attiecīgi koncertprogrammā džezs savijas ar klasisko mūziku, Balkānu mūzika ar metālu, “surf” mūzika ar fanku un soulu, kora mūzika ar klezmeru un Latvijā dzīvojošo tautu mūziku,” tā šo programmu piesaka paši VCP.
VCP lielākais spēks tomēr ir klātienes uzstāšanās, kad šie septiņi vīri un lieliskā tromboniste Laura Rozenberga spēj celt kājās visus nogurušos, pārgurušos, negarastāvoklī esošos, ar miegu cīnošos un visādi citādi aktīvai darbībai nederīgus sabiedrības locekļus. Sēžot pie datora vai, die’s nedod, lūrot planšetes vai mobilā telefona ekrānos, šī enerģija tomēr kaut kā noplok interneta plašumos. Turklāt arī paši VCP šoreiz izskatījās stīvi un “stacionāri”, pat vienmēr mutīgais Elvijs bija relatīvi kluss (cik nu viņš vispār var būt kluss…), un uz skatuves atraktīvi uzvedās vien basģitārists Jānis Olekšs un bundzinieks Andris Buiķis. Uz beigām gan koncerts aizrāva, un arī Elvijs atzina, ka atraisījies tieši beigu daļā (starp citu, domās viņš tobrīd bija pie savas Dzemdību namā esošās sievas) - “online” koncertiem tomēr ir sava specifika, te trūkst atgriezeniskās, emocionālās saites ar klausītājiem. Bet vispār - vajadzētu to noskatīties vēlreiz. Elvijs gan brīdināja, ka tas nebūs tik drīz: vietnē “YouTube” no šī koncerta tiks ieliktas tikai kādas trīs dziesmas, bet visu ierakstu kaut kad jūlijā varētu meklēt Latvijas Nacionālās bibliotēkas mājaslapas krātuvēs. Bet līdz tam - 19. aprīlī “Very Cool People” nāks klajā klips kompozīcijai “Renegāts”. Ņemot vērā to, cik tā šķita amizanta minētajā koncertā, arī video tai vajadzētu būt izteiksmīgam un ļoti interesantam.
