2.lapa
Izdevniecībā «Jumava» klajā nākusi Lias Guļevskas grāmata «Mihails Kublinskis. Lielais noslēpums», kas veltīta Latvijas Nacionālā teātra režisoram Mihailam Kublinskim (1939-2020).
Grāmatas autore stāsta, ka tā veltīta režisoram, kurš uz skatuves parādīja visu, kas dzīvē sāpēja pašam.
«Psihologs, estēts, intelektuālis, vientuļnieks, apveltīts ar nevainojamu gaumi, perfektu savu izrāžu vizuālo redzējumu un dziļi izjustu muzikālo materiālu. Jau viņa diplomdarbā - Kanoviča «Lai viņš iet prom» (1965) - spīdēja viss toreizējā Drāmas teātra aktieru zieds. Vēl būdams skatuves strādnieks, visus pārsteidza, dublējot Jāni Kubili Klaida lomā «Amerikāņu traģēdijā» (rež. K. Pamše). Mikam bija svarīgi domubiedri, tādus viņš meklēja un atrada, pozitīvi ietekmējot šo aktieru radošās dzīves - Jānis Kubilis, Māra Zemdega, Kārlis Sebris, Ints Burāns, Lāsma Kugrēna, Jānis Reinis, Mārcis Maņjakovs… Kublinskim nebija sliktu izrāžu - «Kapteinis Kihnu Jens», «Vasara Noānā», «Santakrusa», «Sarkanmatainais kalps», «Lauva ziemā», «Hamilkāra kungs», «Acālija», «Ceplis», «Bezkaunīgie veči» u.c. Izcilības bira kā no pārpilnības raga… Ko tas prasīja pašam? Labākajos gados deva gandarījumu. Taču, laikam ritot, līdzīgi Rainim, arī viņam aizvien aktuālāk sāka skanēt vārdi - «Tu kļūsi vientulīgāks gads pēc gada…». Pazinu Miku no 1966. gada, kad kultūras namā «Draudzība» Kublinskis vadīja dramatisko kopu, piedalījos viņa dzejas iestudējumā, ieguvām pat 1. vietu Rīgā. Miks bieži mēdza atkārtot: «Celiet galvu augšā, skatieties debesīs, lai redzētu, kādi šodien mākoņi!» Strādājot radio, protams, aicināju viņu uz intervijām, gadu gaitā uzticība nostiprinājās, taču klāt sev viņš nevienu nelaida. Arī pēdējais ceļš mūžībā paliks kā liels noslēpums. Par to, ka tas bija traģisks, šaubu nav. Paldies dievam, ka Miks piedzīvoja «Spēlmaņu nakts» «Mūža balvu» (2016./2017. gada sezonā), kas arī bija viņa pēdējās ardievas traģēdijas mūzai.»
Grāmatā par Miku atmiņās dalījušies daudzi viņa kolēģi, to vidū Jānis Kubilis, Māra Zemdega, Lāsma Kugrēna, Jānis Streičs, Aina Matīsa, Rita Melnace, Baiba Indriksone, Indra Rubene, Lelde Stumbre, Lolita Cauka, Dainis Kalns, Uldis Dumpis, Jānis Skanis, Voldemārs Šoriņš, Juris Lisners, Uldis Anže, Ainārs Ančevskis, Mārcis Maņjakovs, pēc kura ierosmes šī grāmata tapa, Juris Hiršs, Zigurds Neimanis, Aleksandrs Viļumanis, Sonora Vaice, Valdis Zilveris u.c.
Grāmatā ir daudz fotoattēlu, tajā skaitā arī no leģendārā fotomeistara Laimoņa Stīpnieka.
«Un tad Tu, Miku, pie manis atnāci sapnī, smaidīji un bez vārdiem teici: «Neraudi, meitenīt! Mēs kopā esam daudz paveikuši, un Lielajā Pasaules telpā nekas nepazūd. Paies laiks, un kādiem tiks iedoti mūsu spārni, un sāksies viņu lidojums».» (Lāsma Kugrēna)
Viņš vienmēr izvēlējās labas lugas, tuvāka bija tāda dramaturģija, kurā ar zināmu smeldzi atklājās cilvēka iekšējā pasaule. Kroņa numurs bija «Santakrusa»! Nevaru iedomāties, ka kāds jebkad varētu to iestudēt labāk! Viņš strādāja no visaugstākās raudzes - no savas sirds.» (Uldis Dumpis)
«Miks vienmēr teica: «Nedrīkst uz skatuves nākt ar aukstu sirdi.» Bet varēja būt arī nežēlīgs. Viņam bija tādi Patiesības svētki, kad pateica visu, ko par kādu aktieri domāja. Šausmīgi skarbi, bet ļoti patiesi.» (Jānis Skanis)
«Otru tik estētiski prasīgu režisoru kā Kublinskis neesmu saticis. Viņam bija svarīgs absolūti viss. Mikam visas izrādes bija kā gleznas.» (Zigurds Neimanis)
«Manā izaugsmē Mikam ir milzu loma, nenovērtējama. Lēciens pilnīgi citā plauktā. Mūsdienu formas teātrī neviens vairs neprot ielīst dvēselē. Mikam bija talants, ka viņš spēja aktieri pagriezt negaidītā virzienā.» (Mārcis Maņjakovs)
«Gadiem ritot, līdzīgi kā Rainim, aizvien aktuālāk sāka skanēt vārdi: «Tad kļūsi vientulīgāks gads pēc gada…». Arī Viņa pēdējais ceļš Mūžībā paliks kā liels noslēpums.» (Lia Guļevska)
