Izraēlā pie varas labējie un ultranacionālisti

Benjaminam Netanjahu, saskaņā ar likumu ir vismaz 28 dienas laika, lai izveidotu valdību, taču, ņemot vērā labējo spēku pārsvaru parlamentā, tas varētu notikt krietni ātrāk.  © Reuters/Scanpix

Šonedēļ darbu uzsācis jaunais Izraēlas parlamenta sastāvs - labējākais, kāds vien beidzamajos gados ir pieredzēts. Jaunās valdības veidošana uzticēta ilggadējam premjeram Benjaminam Netanjahu, kurš joprojām ir apsūdzēts trijās krimināllietās par kukuļņemšanu un dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu. Taču viņam ir pietiekami liels atbalsts parlamentā (64 no 120 deputātu balsīm), un tiek prognozēts, ka savu valdību Netanjahu izveidos jau līdz šīs nedēļas nogalei.

1. novembrī notikušās Kneseta ārkārtas vēlēšanas bija jau piektās beidzamo četru gadu laikā, un beidzot vēlētāji nobalsojuši par tādu parlamenta sastāvu, kurā kādam politiskajam spēkam ir diezgan stabils vairākums. Liberāļiem un kreisajiem šāds iznākums, protams, nepatīk, taču viņu eksperiments ar valdību, kurā pirmo reizi vēsturē bija pārstāvēti arī Izraēlas arābu partiju deputāti, ir acīmredzami izgāzies - gadu šī koalīcija ļodzījās, un galu galā likumsakarīgi sabruka. Uz šī fona Netanjahu, neraugoties uz visiem viņam adresētajiem pārmetumiem, šķiet stabilitātes garants, kaut vai tādēļ vien, ka ir skaidrs, ko no viņa gaidīt - atšķirībā no Naftali Beneta un Jaira Lapida, kuriem nācās ļoti uzmanīgi laipot, lai, pasarg Dievs, neaizvainotu kādu ko trauslās koalīcijas partneriem. Viņu valdības faktiski cīnījās tikai par savu izdzīvošanu, metot lielu līkumu jautājumiem, kuros Izraēlas iedzīvotāju domas ir atšķirīgas. Un par to arī šī partijas tika sodītas 1. novembra vēlēšanās.

Likud partijas līderis Netanjahu aiz Izraēlas robežām tradicionāli ticis uzskatīts par krasi labējo spēku pārstāvi. Taču uz potenciālo koalīcijas partneru fona viņu jāvērtē teju vai kā miera balodi, jo tagad valdībā būs pārstāvēti krietni nacionālistiskāk noskaņoti labējie un reliģiozie spēki. Pašlaik galvenais jautājums - kādu ministra portfeli saņems tā dēvētās Reliģiozā cionisma alianses vadītājs Itamars Bengvirs. Viņš nekad nav slēpis savu naidu pret arābiem, slavinājis pat Izraēlā aizliegto ASV dzimušā rabīna Meira Kahanes izveidoto rasistisko Ebreju aizsardzības līgu, iestājies par to, ka Izraēlai jāpārņem pilnīga kontrolē pār anektēto Jordānas upes rietumkrastu, un tamlīdzīgi. Netanjahu nāksies krietni padomāt, kādu amatu uzticēt Bingviram, lai viņš jauno Izraēlas valdību nesakompromitētu jau tās darba pirmajās dienās. Jaunajam premjeram, kurš iepriekš 12 gadus vadījis Izraēlas valdību var pārmest daudz ko, taču ne politiskās pieredzes trūkumu vai neizpratni par to, kādus lēmumus un izteikumus attiecīgajā brīdī var atļauties, bet no kādiem prātīgāk būtu atturēties.

Priekšvēlēšanu kampaņas laikā Netanjahu uzsvaru licis uz diviem jautājumiem. Pirmkārt, mazināt inflāciju, kuras dēļ pieaugusi dzīves dārdzība, bet otrkārt, garantēt valsts drošību, rūpējoties par to, lai Irāna, kas tiek uzskatīta par Izraēlas galveno ienaidnieci, netiktu pie kodolieročiem. Iepriekš esot premjera amatā Netanjahu jau spēja normalizēt Izraēlas attiecības ar tādām sunnītu musulmaņu valstīm kā Apvienotajiem Arābu Emirātiem, Bahreinu, Sudānu un Maroku. Šo kursu viņš arī nolēmis turpināt, vienlaikus diezgan skeptiski attiecoties pret ideju par Palestīnas valsts izveidošanu, un nevēloties pārtraukt ebreju apmetņu celtniecību Jordānas upes rietumkrastā.

Pasaulē

Pirms desmit gadiem šķita, ka pasaules kodolenerģijas nozare piedzīvo neatgriezenisku lejupslīdi. Tagad vairākas valstis, tostarp Apvienotā Karaliste, būvē jaunas atomelektrostacijas, ziņo Lielbritānijā bāzētais medijs "bbc.com". Ja pašreizējās tendences vēsta par jaunu kodolēru, ir kāda veca problēma – ko darīt ar uzkrātajiem radioaktīvajiem atkritumiem, no kuriem daži paliks bīstami simtiem tūkstošu gadu.

Svarīgākais