Turpinām publikāciju sēriju no “rus.nra” par ukraiņu civiliedzīvotāju dzīvi kara apstākļos. Šoreiz saruna ar Innu – mūzikas skolotāju no Odesas.
Krievijas armija Ukrainas pilsētās iznīcina dzīvojamās mājas, baznīcas, vēsturiskas ēkas un veikalus. Kopš pavasara krievu karaspēks arvien biežāk uzbrūk Odesai - vienai no galvenajām ostām, caur kuru Ukraina eksportē labību. Pēdējais uzbrukums pilsētai notika iepriekšējā naktī.
Kā jūs pārdzīvojat masveida triecienus Odesai?
Pirmos sprādzienus piedzīvojām Fontanas rajonā, kad pārvācāmies uz biroju. Man bija bail palikt mājās Uspenskas ielā pilsētas centrā, jo nez kāpēc šķita, ka raķetes drīzāk atlidos uz turieni. Man likās, ka, mainot atrašanās vietu, mēs it kā būtu pārcēlušies uz citu pilsētu. Bija tāda sajūta, jo tu izej ārā un uzreiz ieraugi parku, pīles, un šīs vakara pastaigas, šīs meditācijas kaut kā palīdzēja. Un tad mēs pārvācāmies uz drauga dzīvokli Majakovska ielā, kur mūs sagaidīja raķešu triecieni 2. maijā, 9. maijā, 23. jūlijā, kad pēc labības darījuma noslēgšanas tika bombardēta osta. Tobrīd mēs jau bijām Majakovska ielā, un es atceros, cik tas bija biedējoši. Andrejs, mans vīrs, pulksten 11 novēlās no dīvāna, atskanot bombardēšanas dārdoņai, bet es domās rakstīju meitai, ka "viss ir kārtībā". Man šķita, ka tās ir beigas, jo tas bija ļoti spēcīgi un ļoti tuvu man.
Taču tagad esam kopumā pielāgojušies. Visu šo laiku mēs esam pilsētā, strādājam, atbalstām līdzcilvēkus. Uzskatu, ka mans uzdevums ir palīdzēt citiem cilvēkiem pārvarēt grūtības, kas mūs ir piemeklējušas. Tas ir nogurdinoši, ka sirēnas skan naktīs, un tad pusi dienas tu nevari savest sevi kārtībā.
Kā es tieku galā? Pirmkārt, es cenšos nekoncentrēties uz to, jo apzinos, ka šis nav pēdējais pārbaudījums. Otrkārt, cenšos no šīs sliktākās situācijas izvilkt kaut ko labu: mēs taču esam dzīvi, nav nejaušu nāves gadījumu. Acīmredzot mums kaut kas ir jāuztver vieglāk, kaut kas jāpārskata mūsu vērtības. Brīdī, kad atskan brīdinājums, ka uz Ukrainu lido Krievijas raķetes un pēc četrdesmit minūtēm tās būs šeit, jūs vispār sākat domāt citādi.
Ko jūs redzējāt un dzirdējāt dienā, kad tika apšaudīta Kristus Apskaidrošanas katedrāle?
Pulksten vienos naktī mūs pamodināja sirēnu gaudošana. Tad atskanēja sprādzieni, un tie bija ļoti biedējoši. Tas bija diezgan tuvu, salīdzinot ar iepriekšējām reizēm. Ap pulksten vieniem naktī es instinktīvi izkāpu no gultas, aizskrēju uz virtuvi un tur, tehniskajā telpā, kas atrodas blakus virtuvei, kaut kādu iemeslu dēļ nogūlos uz grīdas un sāku lūgt dievu. Sajūta bija kā zemestrīcē. Es sev teicu: tā ir zemestrīce, grūdieni, kurus nav iespējams nekādi ietekmēt, tie tik un tā drebēs. Mans dēls, kurš dzīvo priekšpilsētā un ir parakstījies uz dažādiem “Telegram” kanāliem, man tobrīd sāka rakstīt: esiet uzmanīgi, notiek uzbrukums ostai, būs vēl vairāki triecieni.
Visbaisākais, ka tik daudz raķešu kā šoreiz vēl nekad nav bijis. Refleksīvi mans organisms gaidīja, ka, tā kā tika ziņots par četrām raķetēm, tad būs četri grūdieni, četri sprādzieni - parasti bija tā. Un tad sekoja vēl viens grūdiens un vēl, un vēl. Līdz ar otro mēs dzirdējām, ka briesmīgi birst stikli, un man likās, ka mūsu logi ir izsisti, jo mūsu priekšējie logi bija vērsti uz ielas pusi. Starp sprādzieniem mēs izgājām uz balkonu, taču mūsu logi bija neskarti. Izrādījās, ka bija izsisti stikli biznesa centrā Militārajā nobrauktuvē, kas ir netālu no mums. Mums ir tipisks Odesas pagalms ar vairākiem dzīvokļiem pretī. Kaimiņi sāka nākt ārā ar lukturīšiem, lai pārbaudītu, un tad kāda meitene ar suni devās pastaigā, par spīti tam, ka jau bija komandantstunda, jo arī dzīvniekiem tas viss ir grūti panesams.
Pēc tam atkal atskanēja sprādzieni. Un vēl, un vēl. Un tad mēs saņēmām īsu videoierakstu, acīmredzot ierakstītu šeit, katedrālē, un redzējām, ka mums vairs nav katedrāles. Tobrīd es padomāju, ka varbūt cilvēks dramatizē. Es pieļāvu, ka triecienviļņi kaut ko bija sagrāvuši, izsituši stiklus, bet, protams, man nebija ne jausmas par šo postījumu apmēriem. Tas bija kaut kas neticami briesmīgs, jo triecieni nāca vairākos viļņos.
Astoņos no rīta mēs nolēmām iziet pastaigā. Mēs devāmies uz Militāro nobrauktuvi un satikām dažus mana vīra Andreja paziņas. Mēs redzējām postījumus biznesa centrā - biroju logu stikli bija izsisti. Tur, kur bija trāpījusi raķete, jau strādāja ekskavatori, bija izvietots glābšanas centrs, tika iztaujāti cilvēki - acīmredzot lai vēlāk viņiem palīdzētu. Netālu atradās ātrās medicīniskās palīdzības auto, ūdens un kafijas automāti.
Tad mēs devāmies uz Sabanejeva tiltu, es aizgāju uz Stoļarska mūzikas liceju, kur pie ieejas stāvēja mūsu paziņa, liceja direktors. Viņš man pastāstīja, ka ir šeit jau kopš pulksten trijiem no rīta, viņi saviem spēkiem mēģināja novākt izsistos stiklus: visapkārt viss bija klāts šķembām, pati ēka bija bez stikliem. Un viss izskatījās kā pēc sprādzieniem Sīrijā, kurus reiz rādīja televīzijā.
Mēs devāmies tālāk, Zinātnieku nama virzienā. Pretī, gandrīz pie kāpņu malas, atradās aveņsarkana savrupmāja, arī bez logiem. Pēc sprādzieniem tajā nebija arī durvju. Blakus Zinātnieku namam atradās restorāns, tā žogs bija izrauts: dzelzs arkas, zem kurām cilvēkiem patika sēdēt, bija iznīcinātas - šīs vietas vienkārši vairs nebija.
Mēs gājām uz Gogoļa un Preobraženskas ielu, lai redzētu, kā tur izskatās, jo zinājām, ka apšaudē bija cietuši arī universitātes nami. Mēs dzīvojam turpat netālu un katru vakaru pirms komandantstundas gājām tur pastaigāties. Kaut kur aiz Maļinovska pieminekļa raķete droši vien trāpīja kādai mājai: vienai ēkai tika nojaukti pāris vai pusotrs stāvs, tas bija netālu no Žvaņecka Mākslas bulvāra. Tā bija briesmīga aina: viss bija sajaukts ar mālu, kā pēc zemestrīces vai vulkāna izvirduma, nebija iespējams elpot, visur bija putekļi.
Un tad, protams, mēs devāmies uz katedrāli. Es uzreiz sapratu, ka katedrāles centrā ir trāpījusi raķete un tā, iespējams, ir eksplodējusi. Bija ugunsgrēks. Nav vārdu, lai aprakstītu, cik tas bija traģiski.
Tad es runāju ar mammu, kura dzīvo Krievijā. Viņa mūs atbalsta, bet kaut kādu iemeslu dēļ man gribējās visu savu rūgtumu izgāzt uz viņu. Lai gan viņa personīgi nav vainīga. Bet manas pirmās emocijas bija tādas, ka it kā viņi visi būtu vainīgi. Tad es teicu mammai, ka pēc visām šīm dienām sapratu vienu - nulle dzemdē nulli. Personīga nulle, tā nulle, kas to dara, kas dod šīs pavēles - viņa neko citu nevar darīt, tikai visu novest līdz nullei. Destrukcija, graušana, iznīcināšana - kas vēl? Es nezinu, kāds tur ir uzdevums un cik ilgi mums nāksies pretoties agresijai.
Pirms katedrāles iznīcināšanas vēl bija kaut kāda cerība, ka ir kaut kādas neaizskaramas lietas, bet tagad tādas nav. Pēc tam es sapratu, ka jebkur pilsētā mēs visi esam briesmīgi neaizsargāti, tas var nākt no jebkuras vietas.
Kā karš mainīja jūsu sadzīvi?
Bija ļoti grūti ziemā, kad nebija elektrības. Pēc raķešu apšaudes divas vai trīs dienas nebija elektrības. Par laimi, mums ātri atjaunoja ūdens padevi, bet elektrības, interneta un īsas darba dienas trūkumu bija grūti paciest. Mums nācās doties uz “nezlamnostj” (nesalaužamība - ukr.) centriem, un tur mēs ēdām, sēdējām ar piezīmjdatoriem, uzlādējām telefonus un sazinājāmies. Mana kolēģe, kas dzīvo Deribasovskas ielā, tur bija gandrīz visu laiku un no turienes vadīja tiešsaistes nodarbības. Tur ir elektrība, ēdiens, un tur varēja uzlādēt sīkrīkus un barošanas baterijas. Mums bija skaidrs laika grafiks: ja iedegas gaisma, ir gāze, tad katlā uzsildām ūdeni un sasildāmies. Pie +14 grādiem mēs bieži naktī cēlāmies, jo mums ir elektriskais apkures katls un, ja nav gaismas, tas nedarbojas un nav apkures. Mēs iemācījāmies izdzīvot. Ne visi var iegādāties ģeneratorus.
Tagad vasarā ir vieglāk, un, lai gan notiek raķešu uzbrukumi, tie netrāpa mūsu apakšstacijās. Varbūt tā nenotiks, lai gan tagad jau ir sākušies aktīvi darbi un mūs gatavo tam, ka ziema būs neprognozējama.
Kā mainījās jūsu ģimenes dzīve?
Karš mūs vēl vairāk ir saliedējis. Mēs iemācījāmies pavadīt brīvo laiku jaunā veidā, paši izgudrot sev izklaides. Agrāk mēs varējām kaut kur aizbraukt, tagad vairs nē. Taču mēs iemācījāmies redzēt daudz interesantu lietu mums apkārt. Iemācījāmies vairāk runāt viens ar otru, vairāk diskutēt un, manuprāt, kļuvām sirsnīgāki. Mēs sākām runāt par dažām lietām, par kurām agrāk, iespējams, mums nebija laika parunāt. Tagad mums tam pietiek laika, jo mēs daudz esam kopā. Es varētu teikt, ka mūsu attiecības ir tikai nostiprinājušās.
Mana meita tagad ir Spānijā, viņa tur aizbrauca pirms kara. Sākumā viņa lūdza, lai es viņai pievienojos, bet pēc tam samierinājās ar mammas izvēli.
Kāpēc neaizbraucāt?
Pirmkārt, man ir vīrs, kurš ir iesaukšanas vecumā. Sākumā, redzot manu tik ļoti emocionālo reakciju uz pirmo sirēnu, viņš man ieteica braukt projām. Un vēlāk vēl dažkārt virzīja šo ideju, bet es darīju visu, ko varēju, lai šis jautājums nekad vairs neatkārtotos.
Un, otrkārt, es strādāju ar bērniem, un man, vienai no retajām mākslas skolā, kurā es pasniedzu, audzēkņi ar saviem vecākiem nav aizbraukuši. Kad septembrī tikāmies ar kolēģiem un pārrunājām, cik katram ir palicis bērnu, kas mācās klātienē, izrādījās, ka man bija lielākā klase skolā. Es jautāju mammām - kāpēc viņas neaizbrauca, viņām taču visām ir bērni, dažām ir viens bērns, dažām divi. Viņas teica, ka nevēlējās atstāt savus vīrus.
Uz ko jūs tagad cerat un kas jums palīdz dzīvot?
Mums palīdz dzīvot gan darbs, gan pilsēta. Odesas gars ļauj mums ar humoru paraudzīties pat uz vistumšākajām lietām. Un tas, ka esam kādam vajadzīgi, dod mums milzīgu spēku - ja šeit nebūtu ko darīt, tad, protams, mēs varētu par to domāt. Taču mēs šeit esam vajadzīgi, mēs abi strādājam, vīrs datoru jomā, es mācu klavierspēli. Mēs sportojam, ejam pastaigās. Ir māksla, pārraides, filmas, ko skatāmies. Lasām grāmatas. Mums ir tāda tradīcija - kad viens lasa skaļi, otrs klausās.
Ko jūs šobrīd lasāt?
Šobrīd paralēli lasu vairākas grāmatas - Šoloma Aleihema stāstus un Vladimira Žabotinska romānu "Pieci". Kad man bija ļoti grūti, lasīju Jurija Oļešas dienasgrāmatas. Tajās viņš tieši aprakstīja, kā bombardēja Odesu. Un šīs sajūtas bija tik līdzīgas! Viņš apraksta tās pašas ielas, centru. Oļešas dienasgrāmatas dīvainā kārtā izrādījās aktuālas, viss sakrita ar to, kā tas bija pirms simt gadiem.
Mēs cenšamies katru dienu sevi ar kaut ko piepildīt, daudz staigājam, ejam pie jūras, skatāmies. Sprādziens Kahovkas HES uz laiku pasliktināja situāciju, bet jūra jau ir attīrījusies. Mēs nepeldamies, jo piekrastes tuvumā var būt mīnas, bet redzam, ka jūra vienmēr ir kustībā. Tā attīrās, un to var salīdzināt arī ar mūsu cerībām. Mēs ceram, ka viss ir pārejošs, viss tiks attīrīts. Mēs esam gluži kā jūra - pabangosim, paviļņosimies, plosāmies, uztraucamies, pacietīsimies, taču arī izstrādāsim, iegūsim kaut ko jaunu.
Mēs esam kļuvuši draudzīgāki pret vienkāršiem cilvēkiem. Ja redzi kādu, kam vajadzīga palīdzība, uzreiz gribas palīdzēt. Reiz es ieraudzīju kādu vecmāmiņu, kura stāvēja viena pati uz veikala sliekšņa, un bija redzams, ka viņai kaut kas vajadzīgs, tāpēc es viņai pajautāju. "Nu, vismaz siera gabaliņu," viņa teica, "siera gabaliņu.” Es nekavējoties nopirku viņai sieru. Un tā daru ne tikai es, bet arī citi cilvēki, ja vajag nopirkt kādu medikamentu, uzklausīt, just līdzi. Lai gan karš neatrisināja sociālās problēmas, piemēram, bezpajumtnieki nekur nepazuda, es domāju, ka mēs kļūstam cilvēcīgāki un iejūtīgāki - esam uz šī ceļa. Palīdzēt, pastāstīt, atbalstīt, dažkārt pat vienkārši apskaut - tas kļūst kaut kas pilnīgi dabisks.
