Galvenais jautājums, kuru uzdod ļaudis ne vien Ukrainā, bet visā plašajā pasaulē: vai Donalda Trampa uzvara ASV prezidenta vēlēšanās tuvinās Krievijas izraisītā kara galu? “Radio Brīvība” intervētie eksperti uzskata, ka Vladimirs Putins, neraugoties uz Trampa mēģinājumiem panākt mieru, centīsies karu turpināt – viņu apstādināt var tikai skaidrs, nepārprotams Rietumu mājiens izlēmīgi stāties pretim Krievijas tīkojumiem.
“Radio Brīvība” iztaujāja padomju izcelsmes britu un krievu vēsturnieku, Henrija A. Kisindžera centra profesoru, Džona Hopkinsa Starptautisko studiju skolas un Kārdifas universitātes viesprofesoru Sergeju Radčenko. Profesors pauž, ka, lai arī Tramps nekad nav slēpis savas simpātijas pret Putinu, izteikumi, ka viņš varētu izbeigt karu Ukrainā 24 stundu laikā, liek daudziem domāt, ka Tramps ir gatavs, rupji sakot, nodot Ukrainu, piespiežot pieņemt mieru ar ļoti nelabvēlīgiem noteikumiem. Tomēr, kā uzskata profesors, Trampa rīcības motīvi un viņa nākotnes politika nebūt nav tik skaidra. Turpretim skaidri ir Putina centieni karu turpināt. “Uzsākot karu pret Ukrainu, Putins visticamāk domā ne tik daudz par Krievijas robežu drošību, bet gan par to, kā nākamās paaudzes viņu uztvers - kā zemju apvienotāju vai pat lielu vēsturisku figūru. Putins uzskata, ka viņam nepieciešama visa Ukraina vai vismaz tās lielākā daļa. Ņemot vērā, cik resursu ieguldīts šajā karā - gan cilvēku dzīvības, gan ekonomikas pārorientēšana uz militārām vajadzībām, kā zināms, tagad ap 40 procentiem Krievijas budžeta tiek piešķirti drošības struktūrām, - Putins nebūs apmierināts ar atsevišķiem Doneckas apgabaliem. Mēģinu nostāties Putina vietā - pēc tik liela ieguldījuma karā un upuriem viņš gribētu to novest līdz uzvarošam noslēgumam, ko vēlāk varētu izrādīt vēsturē un Krievijas iedzīvotājiem, sakot: “Redziet, es atjaunoju lielo impēriju.””
Profesors uzskata ka iepriekš minēto iemeslu dēļ Putins miera sarunām šobrīd varētu nepiekrist: “Putins vienmēr saka, ka Krievija ir gatava runāt, gatava mierīgām sarunām. Taču šī taktika ir sena - ne tikai Krievijas, bet arī citu izmantota. Pat Staļins savulaik sacīja, ka jāceļ miera karogi, jo miera karogi sniedz kādu morālu priekšrocību. Tāpēc viņš pat varētu iesaistīties sarunās. Kā mēs zinām, miera sarunas var ilgt ļoti ilgi. Vjetnamas karā tās ilga gadiem, tāpat arī Afganistānā. Iznīcināšanas karā uzvar tas, kam ir vairāk resursu. Es domāju, ka Putins šobrīd paļaujas uz to, ka, jā, bija grūtības un zaudējumi, taču Ukraina ir uz izsīkuma robežas, kamēr Krievijai principā ir diezgan labi resursi, tostarp cilvēkresursi, un viņš var cerēt uz kādu izrāvienu. Bet, protams, es nezinu, situācija varētu būt daudz sliktāka, nekā es pat pieļauju, tomēr pēdējie pētījumi par frontes situāciju liecina, ka Krievijas pozīcijas nemaz nav tik vājas kā 2022. gadā. Tāpēc Putins liek uz uzvaru karā, nevis uz tā izbeigšanu.”
Jautāts, kā Trampa nonākšana Baltajā namā varētu mainīt situāciju kara laukā, S. Radčenko norāda: “Trampam noteikti ir dažas kārtis. Piemēram, Maikls Volcs, kuru Tramps vēlas iecelt par nacionālās drošības padomnieku, norādīja, ka Amerika varētu izmantot enerģētikas kārti, palielinot sašķidrinātās dabasgāzes piegādes Eiropas tirgum, lai faktiski izspiestu Krievijas sašķidrināto dabasgāzi no šī tirgus. Taču problēma ir tā, ka šī sašķidrinātā gāze ir tikai neliela daļa Krievijas eksporta ienākumu, lielākā daļa nāk no naftas. Cik lielā mērā viņi varētu pazemināt naftas cenas? Tas, manuprāt, ļoti nepatiktu citiem tirgus dalībniekiem, piemēram, ASV sabiedrotajiem, kā Saūda Arābijai. Tas varētu būt neizdevīgi arī ASV uzņēmumiem, kas pārdod naftu starptautiskajā tirgū, jo arī viņiem ir nepieciešami ieņēmumi no naftas pārdošanas. Tāpēc nezinu, vai viņi gatavojas samazināt naftas cenas. Tas viss ir ļoti sarežģīti. Kad Tramps saka, ka piespiedīs Putinu piekrist mieram 24 stundu laikā, man šķiet, ka tas ir pārāk vienkārši. Sākot domāt, kādas metodes varētu izmantot, lai patiešām ierobežotu Putinu, piemēram, samazinot Krievijas naftas eksportu, kļūst skaidrs, ka tas ir ļoti grūti. Ja tas būtu iespējams, Baidena administrācija to jau sen būtu izdarījusi.”
Runājot par to, cik efektīvs Putina pārliecināšanas līdzeklis varētu būt atļauja Ukrainai izmantot Rietumu ieročus triecieniem pa objektiem Krievijas dziļumā, profesors “Radio Brīvība” skaidroja: “Jā, tas patiešām būtu ļoti sāpīgi Krievijai, jo var tikt veikti triecieni pret lidlaukiem, kur izvietoti dārgi lidaparāti. No otras puses, grūti iedomāties, ka tas liktu Putinam kapitulēt. Likt tik lielai valstij kapitulēt ir diezgan sarežģīti. Tas ir tas pats, kas cerēt, ka bombardēšana varētu piespiest kapitulēt Hitlera Vāciju. Protams, bez iebrukuma to nebūtu bijis iespējams panākt. Iebrukumus tālāk par Kursku neviens neveiks, arī Ukraina nē, tāpēc Putins var uzskatīt sevi par relatīvi drošībā esošu. Attiecībā uz triecieniem — kāpēc Baidena administrācija šo jautājumu risināja tik piesardzīgi un nedeva atļauju Ukrainai: Krievija izsaka paziņojumus, ka tai it kā arī esot kādi savi trumpji, kurus tā izmantos, ja šāda atļauja tiks dota. Piemēram, tā varētu nodot ieročus Jemenas hutiem vai uzbrukt kādai NATO infrastruktūrai utt. Tās ir nopietnas bažas. Tāpēc man ir grūti nosodīt Baidena administrāciju. Kaut gan daudzi to kritizē, sakot, ka viņi pakļaujas Putina spiedienam un reaģē nepietiekami stingri, pārāk baidās no saasināšanās, pārāk baidās no eskalācijas. Pastāv tāds jēdziens starptautiskajās attiecībās - eskalācijas dominēšana. ASV, protams, ir pārsvars eskalācijas jautājumā. Varētu teikt, ka Krievija neies uz eskalāciju, apzinoties, ka eskalācija draud ar to, ka tā varētu zaudēt karu, ja vien tas nepārvērstos kodolkarā. No otras puses, Putins, iespējams, rēķinās, ka amerikāņi nevēlēsies riskēt ar karu, kurš var kļūt par kodolkaru. Kas zina, kas darās Putina galvā, vai viņš nesāks šādu saasinājumu. Bet tomēr man šķiet, ka Putinu var apturēt. Tam nepieciešams vairāk nekā tikai ukraiņu karavīru drosme, Ukrainas valdības neatlaidība un paša Zelenska uzcītība. Tam Amerikai ir jāpievēršas Krievijas pretdarbībai no ilgtermiņa stratēģijas perspektīvas. Trampam šādas ilgtermiņa stratēģijas nav. Viņš solīja saviem vēlētājiem, ka Ukrainas konfliktu atrisinās 24 stundu laikā. Protams, to viņš nespēs izdarīt, bet cerēs, ka dažu mēnešu laikā viņam izdosies radīt situāciju, kurā Putins sēdēs pie sarunu galda un apspriedīsies ar Zelenski, viņi varēs vienoties par kaut ko. Ja uzskatām, ka Putinam ir ilgtermiņa stratēģija, tad viņi spēlē pavisam dažādas spēles: Tramps cer uz ātru uzvaru, bet Putins cer uz ilgtermiņa uzvaru. Lai apturētu Putinu, Amerikai ir jāpārskata sava ilgtermiņa stratēģija un jāsaprot, ka vienīgais iespējamais veids, kā atrisināt šo konfliktu, lai stiprinātu demokrātiju un nostiprinātu ASV kā brīvās pasaules līderes statusu, ir ilgtermiņa atbalsts Ukrainai ar ieročiem, un tas var ietvert pat gatavību tiešai sadursmei ar Krieviju. Protams, tas skan briesmīgi, ideja par tiešu sadursmi starp ASV un Krieviju. Bet, starp citu, labākais veids, kā izvairīties no šādas sadursmes, ir būt gatavam tai — to jau zināja romieši. Šobrīd man šķiet, ka amerikāņiem trūkst šādas apņēmības. Putins to zina, viņš zina, ka Ukraina viņam ir daudz svarīgāka nekā galu galā Trampam.”
