Krievijas diktatora Putina ceturtdienas televīzijas uzruna nepārsteidza. Atbildot uz Rietumu ierobežojumu noņemšanu Ukrainai lietot rietumvalstu ražotās raķetes pret militāriem objektiem Krievijas teritorijā, Putins kārtējo reizi draudēja pasaulei ar izslavēto eskalāciju.
Kā parasti visvairāk tika ASV un Lielbritānijai. Tā kā šo valstu ražotās raķetes izmantotas pret Krievijas militārajiem objektiem Brjanskas un Kurskas apgabalos, tad Krievija esot tiesīga simetriski atbildēt. Kā tieši, Putins neprecizēja.
Zīmīgi, ka, nosaucot franču-britu raķetes nosaukumu “Storm Shadow”, Putins neminēja tās pašas raķetes franču nosaukumu (abreviatūru) - SCALP. Līdz ar to it kā sadalot rietumvalstis “labajās” un “sliktajās”. Pie pirmajām tad būtu Francija, kura it kā vēl neesot devusi savu piekrišanu uzbrukt Krievijai ar savām raķetēm, un Vācija, kuras kanclers Olafs Šolcs nekādi nav pierunājams dot Ukrainai Vācijā ražotās raķetes “Taurus”. Pie “sliktajām” - ASV un Lielbritānija.
Interesanti, ka Putins visas ēterā palaistās uzrunas laikā, gandrīz astoņas minūtes, ne reizi nepakustināja uz galda uzliktās, pirkstos sakrustotās rokas. Šis gluži nedabīgais roku nekustīgums izraisīja dažādas runas par šīs televīzijas uzrunas digitālo raksturu. Vēl jo vairāk tāpēc, ka pēdējā laikā bija izplatījušās baumas par Putina pazušanu publiskajā telpā. Viņš pēdējo reizi dzīvajā bija redzēts 7. novembrī Valdaja kluba forumā Sočos. Vēlākās parādīšanās TV ekrānos, pēc ekspertu atzinuma, esot bijuši jau iepriekš ierakstīti “konservi”.
Neatkarīgi no tā, vai pasauli uzrunāja Putina digitālā hologramma, neirotīkls, profesora Soloveja “Putina dubultnieks - Vasiļjičs”, vai arī pats īstais Putins, viņš neko jaunu nepateica. Kārtējo reizi tika vicināta kodolrunga, stāstīts par jauno raķeti “Orešņik”, kura lidojot ar 10 mahu ātrumu (10 reizes pārsniedzot skaņas ātrumu) un kuru Rietumu pretgaisa aizsardzības sistēmas nevarot notriekt. Citiem vārdiem, Putins, kā ierasts, biedēja pasauli, piemeta tvaiku un turpināja paaugstināt spriedzes temperatūru.
No vienas puses, pasaule pierod pie Putina draudiem, bet no otras, arvien vairāk apjauš šīs “chicken game” spēles riskanto dabu. Bezgalīgi stiepjot “spriedzes gumiju”, tā var kādā brīdī plīst. Kāds pirmajā brīdī nenozīmīgs nieks, un process nekontrolēti aizies “pa pieskari”. Līdz ar to rodas jautājums - vai šo slīdēšanu bezdibenī var apturēt? Ja var, tad kā?
Lai atbildētu uz šo jautājumu, vispirms jāatbild uz citu: vai varam atgriezties pasaulē, kāda tā bija līdz 2022. gada 24. februārim, un atjaunot “dzīvi kā ierasts”? Apmēram tāpat, kā tas notika 1962. gadā pēc Karību krīzes. 1962. gada 27. oktobrī “chicken game” trasē mašīnas bija viena otrai vistuvāk, bet pēdējā brīdī abi pretinieki pagrieza stūri, sāka sarunas, un jau pēc dažām dienām viss pasaulē atgriezās vecajās sliedēs. Vai tagad tāda iespēja vispār pastāv?
Krievijas literāts, politiskais analītiķis un labs Putina psiholoģijas interpretētājs Staņislavs Belkovskis izvirza versiju, ka Putins apzināti iet uz Karību krīzes atkārtošanu, kurā, atšķirībā no 1962. gada, plāno uzvarēt. Putins esot rūpīgi izanalizējis PSRS pieļautās kļūdas un no tām mācījies. Atbilstoši Belkovska/Putina versijai, galvenais iemesls, kāpēc PSRS 1962. gadā bija spiesta atkāpties un izvest savas raķetes no Kubas, bija tas, ka PSRS nebija gatava iet līdz galam, un ASV to labi apzinājās.
Tolaik neviens nebija gatavs karot, un šādā situācijā uzvarēt nevar, jo visi zina: pēdējā brīdī abi braucēji pagriezīs stūri. Tagad Putins ar visu savu uzvedību, retoriku un kara propagandu medijos liek saprast, ka “nekas mūs neapstādinās”. Ja liktenis būs lēmis, tad “mēs nonāksim paradīzē, bet viņi nosprāgs”. Respektīvi, ja vajadzēs, tad man roka nenodrebēs nospiest to sarkano pogu.
Bieži izskan versija, ka Putins jau tikai blefo. Daļēji tas tā ir, bet tikai daļēji. Blefa teorijas aizstāvji kā galveno argumentu min: Putins taču nav pašnāvnieks. Viņš ārkārtīgi rūpīgi, piesardzīgi izturas pret savu veselību un acīmredzami mīl dzīvot. Tāpēc vien viņš nekādu pogu nenospiedīs.
Šo argumentu eleganti gāž bijušais rīdzinieks, tagad Ņujorkā dzīvojošais rakstnieks, žurnālists Aleksandrs Geniss: “Kāpēc jūs domājat, ka Putins atomkara uzsākšanu uztver kā pašnāvību? Viņam Urālos vai Altajā ir uzbūvēti pazemes bunkuri, kuri izturēs visšausmīgāko atomkaru. Putins var nerēķināties ar miljoniem cilvēku dzīvību, bet viņš pats var mierīgi domāt, ka karu pārdzīvos. Simti miljonu ies bojā, bet viņš un viņa tuvākā apkārtne bunkurā izdzīvos.”
Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka Putina plāns ir vienkāršs un nemainīgs. Nemitīgi kāpinot temperatūru, panākt, lai Rietumos un Ukrainā iestātos tik bieži piesauktais “nogurums” un turienes sabiedrībā sāktos kurnēšana Trampa/Krištopāna/Šlesera stilā (Vilis Krištopāns man no Briseles atsūtīja garu savas pozīcijas skaidrojumu): “Nu, cik var karot? Ukrainai taču nav izredžu uzvarēt. Tai jāpadodas Krievijas žēlastībai un jāgaida, kad kaut kad nākotnē tā atkal atgūs brīvību un suverenitāti. Līdzīgi kā Latvijai, kura pusgadsimtu “gaidīja”, līdz atnāks brīvība.”
Šajā konstrukcijā vēlamā beigu pozīcija ir šāda: Ukraina uz nenoteiktu laiku tiek upurēta cilvēces un mīļā miera labā. Putins dabū to, ko vēlējies, un pamazām uzsākam kāpšanos atpakaļ no bezdibeņa malas, kurai bijām bīstami tuvu pietuvojušies. Putins vairs nav nekāds jaunais, paies gadi, nomainīsies paaudzes, un lēnām atgriezīsimies pie agrākā cilvēces kopā dzīvošanas modeļa.
Šis Trampa/Krištopāna plāns balstās uz pieņēmumu, ka vēlamā “beigu pozīcija” ir iespējama. Proti, Putins, panācis savu, apmierināsies ar Ukrainu. To notiesājis, viņš ar labi padarīta darba sajūtu baudīs atlikušo mūžu. Mierā un labklājībā. To, ka Rietumiem šajā konstrukcijā būs jāatzīst jaunā pasaules kārtība, kurā teritoriāli iekarojumi tiek akceptēti, šie “miera baloži” pat nepiemin.
Šīs konstrukcijas vājais punkts pat nav tik daudz “jaunā pasaules kārtība”, kura Rietumiem, sakožot zobus, būtu jāpieņem, cik pieņēmums, ka Putinam ar Ukrainu būs gana.
Atgriežamies pie Putina sākotnējā plāna, kas tika formulēts Krievijas Ārlietu ministrijas 2021. gada 15. decembra ultimātā: NATO jāatkāpjas līdz 1997. gada robežām. Un vispār, Eiropā visos stratēģiski nozīmīgos jautājumos Krievijai ir jāsaka pēdējais un izšķirošais vārds.
Nav nekādu pazīmju, ka Putins būtu gatavs no šā mērķa atteikties un kāpties atpakaļ. Frontē viss notiek Putinam labvēlīgi, Krievijas armija uzbrūk, Ukrainas spēki atkāpjas. Pazīstamie ekonomisti Sergejs Aleksašenko un Vladislavs Inozemcevs prognozē, ka Krievijas ekonomika bez lieliem satricinājumiem vēl vismaz trīs gadus var izturēt kara izdevumu slodzi. Kā liecina sabiedriskās domas pētīšanas centra “Levada” pētījumi, Krievijas sabiedrībā atbalsts karam tikai pieaug. Nekāda iekšējā neapmierinātība, uz ko daudzi cerēja kara pirmajos gados, nav vērojama.
Nav nekā tāda, kas liktu Putinam ieslēgt atpakaļgaitu. Arī Trampa kļūšana par ASV prezidentu Putina pārliecību, ka viņš visus nolieks un nospiedīs, ir tikai nostiprinājusi. Tramps tik uzkrītoši demonstrē savu gatavību panākt izlīgumu par katru cenu, ka Putins tādus “miera baložus” tin ap pirkstu kā bērnus.
No Putina skatu punkta, viss norit pēc viņam labvēlīga scenārija. Tāpēc nav nekādas nepieciešamības piekāpties. Mērķis vairs nav tālu. Atbilstoši jaunajai pasaules kārtībai, noteikumus diktēs tie, kuri ir gatavi karot. Kas nav gatavs (lohi), lai maksā “par jumtu”. Kā jau pie reketieriem pieņemts.
Vai Rietumi ir gatavi uz visu, lai tikai “nesit”? Putins cer, ka jā. Diemžēl vai par laimi (kā kurš skatās), šajā punktā Putins, ļoti iespējams, kļūdās. Jā, Rietumi ir gļēvi, neizlēmīgi un miera dēļ gatavi uz daudz ko. Bet ne uz visu.
Rietumi, tajā skaitā Tramps, pat gribot vienkārši nevar pieļaut, ka Putins tiem uzsēžas uz kakla. To nepieļauj vēsturiskās attīstības loģika. Kādā brīdī Rietumu milzīgais ekonomiskais, militārais un tehnoloģiskais pārsvars liks sevi manīt, nostrādās un vēsture atpalikušajai, patiesībā vārgajai Krievijai parādīs tās īsto vietu. Tāpat kā pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu otrajā pusē toreiz visvarenajiem bandītiem valsts parādīja, kam te spēks un noteikšana.
Ja Putins vēsturiski uzvarēt nevar, tad tas nozīmē, ka spriedze pasaulē vēl kādu laiku pieaugs. Vienlaikus pieaugs arī atomkara izcelšanās risks. Tas jāsaprot. Ar to jāmācās sadzīvot. Jo ātrāk Rietumi savā retorikā liks
Putinam skaidri saprast, ka kodolšantāža neiet cauri un arī mēs esam gatavi karot, jo labāk.
Kamēr Rietumi demonstrēs pozīciju “labi, labi, tikai nesit”, tikmēr Putins kāpinās eskalācijas spriedzi. Tiklīdz Rietumi liks saprast, ka ir nobrieduši sist pretī, tā Putinam nāksies ieraut galvu plecos. Ja gribam atgriezties “vecajās sliedēs”, tad cita ceļa, kā to panākt, nav.
