Pasaulē ik gadu nomirst vairāk nekā 50 miljoni cilvēku. Tradicionālā apglabāšana un kremācija, pēc “zaļo” domām, rada negatīvu ietekmi uz vidi. Tāpēc klimata saudzētāji rosina rīkot "zaļās" bēres – savus tuviniekus, piemēram, kompostējot vai guldot “dzīvos” zārkos.
Klimata aktīvisti norūpējušies par Eiropā ierasto apbedīšanas veidu ietekmi uz vidi. Pēc pētnieku secinātā un zaļi domājošo propagandētā, apbedīšana zemē, guldot nomirušo zārkā, vai ķermeņa kremēšana esot kaitīga videi. Tipiska kremēšana tiek darbināta ar gāzi, un tiek lēsts, ka tā Lielbritānijā rada 126 kg CO2e emisijas. ASV vidējais rādītājs ir vēl augstāks - 208 kg CO2e, vēsta BBC.
Arī alternatīva - ķermeņa apglabāšana - neesot daudz labāka. Dažās valstīs kaps ir izklāts ar betonu, kas ir ogļekļietilpīgs materiāls, savukārt ķermenis tiek guldīts resursietilpīgā koka vai tērauda zārkā. Bieži tiek izmantots ļoti toksisks balzamēšanas šķidrums, piemēram, formaldehīds, kas izskalojas augsnē kopā ar smagajiem metāliem, kas kaitē ekosistēmām un piesārņo gruntsūdeni, bet zārks viens pats var radīt pat 46 kg CO2, atkarībā no izmantoto materiālu kombinācijas.
“The Loop Living Cocoon” apgalvo, ka ir radījis pasaulē pirmo dzīvo zārku. Tas ir izgatavots no vietējās, neinvazīvas sēņu micēlija sugas, ko izmanto arī izolācijas paneļu, iepakojuma un mēbeļu izgatavošanai. Tā izgudrotājs Bobs Hendrikss saka:
"Labākais, ko mēs varam darīt, ir nomirt mežā un vienkārši tur gulēt, taču viena no problēmām, ar ko mēs saskaramies, ir augsnes degradācija - augsnes kvalitāte kļūst arvien sliktāka, it īpaši apbedīšanas vietās, jo tur ir liels piesārņojums. Arī cilvēka ķermenis kļūst arvien piesārņotāks."
Micēlijam ir spēks uzlabot augsnes veselību un absorbēt smagos metālus, kas citādi izskalotos gruntsūdeņos. Ir konstatēts, ka dažas sēņu sugas sadala arī mikroplastmasu, un turpmākie pētījumi varētu atklāt veidus, kā to izmantot cilvēku apbedīšanā.
Ir vēl kāda zema oglekļa satura iespēja, kuras centrā ir cits elements - ūdens. "Ūdens kremēšana" (pazīstama arī kā "akvamācija") ir alternatīva tradicionālajai kremācijai. Aptuveni 1500 litrus ūdens sajauc ar kālija hidroksīdu un uzkarsē līdz 150 grādiem pēc Celsija. Četru stundu laikā cilvēka ķermenis tiek pārvērsts par sterilu šķidrumu. Pēdējo 12 gadu laikā
vairāk nekā 20 000 cilvēku ir kremēti ar ūdeni, galvenokārt ASV. Zinātnieki aplēsuši, ka tas radot tikai 20 kg CO2e.
“Natural Death Centre” Lielbritānijā piedāvā dabisku apbedīšanu, kas ietver ķermeņa apglabāšanu bez jebkādiem šķēršļiem sadalīšanai - bez balzamēšanas šķidrumiem, bez plastmasas ieliktņiem vai metāla zārkiem. Līķis tiek apglabāts diezgan seklā kapā.
ASV arvien vairāk cilvēku izvēlas videi draudzīgus apglabāšanas veidus. Tas nozīmē, ka viņi atsakās no tradicionālajiem zārkiem, tā vietā izvēloties kartona, bambusa un džutas zārkus vai bioloģiskās pelnu urnas, kas zemē ātri sadalās. Turklāt tā vietā, lai ierīkotu smagnējus akmens vai marmora pieminekļus, lieliska alternatīva kapavietā ir iestādīt koku vai krūmu, kas glabās mirušā cilvēka piemiņu.
Kopš šā gada marta Ņujorkā par legālu tiek atzīta arī nomirušo kompostēšana, vēsta “The City”.
Lai cik ekoloģiski pamatots būtu dabisks apbedījums - ar sēnēm vai bez tām, zeme joprojām ir vērtīga. Jo īpaši pilsētās zaļajās zonās ar dabīgiem mežiem, un tieši tas pirms apmēram desmit gadiem mudināja jauno ASV arhitektūras studenti Katrīnu Spīdu izpētīt, ko varētu darīt, lai apbedījumi pilsētās nebūtu tik izšķērdīgi. Viņas risinājums bija kompostēt ķermeni sešstūrainā tērauda traukā, samazinot to līdz barības vielām bagātai augsnei, ko ģimene var ierakt savā dārzā.
Spīda 2020. gadā Sietlā atklāja pasaulē pirmo kompostēšanas iekārtu “Recompose”. Vašingtona bija pirmais ASV štats, kas tajā pašā gadā legalizēja cilvēku kompostēšanu, un, kad gubernatore Ketija Hočula decembrī parakstīja likumprojektu, kas legalizē cilvēku kompostēšanu, Ņujorka kļuva par sesto štatu, kas to pieļāva kā iespēju līdzās tradicionālajai apbedīšanai un kremēšanai.
Cilvēku kompostēšana varētu kļūt par videi draudzīgu risinājumu ar cilvēku ķermeņiem pēc viņu nāves, jo īpaši Ņujorkā, kur apbedījumiem ir maz vietas, tomēr, kā atzīmē “thecity.nyc”, līdz tam vēl tāls ceļš ejams - ierēdņiem ir jāizklāsta normatīvās detaļas, un kapsētu un apbedīšanas darbiniekiem būs jāiegādājas materiāli un jāsagatavo telpas šim procesam, ja viņi vēlēsies to piedāvāt.
Oregona, Kalifornija un Vērmonta šo praksi legalizēja jau pagājušajā gadā, taču tikai Vašingtonā un Kolorādo reāli piedāvā šo pakalpojumu, piesaistot mirušo tuviniekus, kuri tērē tūkstošiem dolāru, lai nodrošinātu, ka aizgājušie pārvēršas par barības vielām bagātu augsni.
“Recompose” līdz šim ir kompostējis aptuveni 300 ķermeņu. Process notiek piecu līdz septiņu nedēļu laikā. Atrodoties specializētā traukā, ķermeni ieskauj skaidas, lucerna un salmi. Gaiss tiek rūpīgi uzraudzīts un kontrolēts, lai tas būtu piemērots mājoklis mikrobiem, kas palīdz paātrināt ķermeņa sadalīšanos. Atlikumi tiek izņemti, pārvēršoties par kompostu divu ķerru tilpumā. Kauli un zobi, kas nesadalās, tiek izņemti, mehāniski sadalīti un pievienoti kompostam. Jebkuri implanti, elektrokardiostimulatori vai mākslīgās locītavas tiek pārstrādātas. Rezultātā iegūtais komposts daudz neatšķiras no tāda, kas iegūts no dārzeņiem.
Kompostēt mirušo nevar tikai tad, ja tā nāves cēlonis ir Ebolas vīruss, prionu slimības (reta veida transmisīva smadzeņu slimība) vai tuberkuloze, jo nav pierādīts, ka šie patogēni tiktu sadalīti kompostēšanas procesā.
Arī drēbes nav vēlamas kompostēšanas traukā. Mirstīgās atliekas tiek satītas ar linu, un ģimenes, kas izvēlas rīkot ceremoniju, var tās pārklāt ar organiskām koka skaidām, salmiem, ziediem vai pat sasmalcinātām mīlestības vēstulēm.
"Vienā gadījumā ģimene atveda sarkano papriku un violetos sīpolus, kas tikko bija nogatavojušies viņu dārzā," atceras Spīda.
“Recompose” pakalpojumi izmaksā nepilnus deviņus tūkstošus ASV dolāru, ieskaitot ķermeņa nosūtīšanu uz objektu. Tas ir apmēram divas reizes dārgāk nekā kremēšana, bet apmēram uz pusi lētāk par apbedīšanu. Tad, kad šāds pakalpojums būs pieejams uz vietas un nebūs jāmaksā par ķermeņa transportēšanu, kompostēšanu, visticamāk, izvēlēsies daudz lielāks skaits cilvēku.
Labdarības organizācija “Natural Death Centre”, kas atrodas Apvienotajā Karalistē, brīdina par daudzu alternatīvu nāves aprūpes metožu apšaubāmību.
"Vienmēr ir kompānijas, kas izmantos iespēju nopelnīt. Ir daudz zārku ražotāju un bēru organizētāju, kas gatavi pārdot "zaļas" bēres, piemēram, vienkārši iestādot koku virs apbedījuma,” raksta BBC žurnāliste Beka Vornere.
Kā viens no šādiem “zaļo” bēru piemēriem tiek minētas "eko urnas" - dažas no tām ir bioloģiski noārdāmas, lai pelnus varētu sajaukt ar augsni; citās pelni tiek samaisīti ar cementu, lai tie varētu kļūt par daļu no mākslīgā koraļļu rifa. Šīs iespējas piedāvā sava veida ekonovitāti: kas gan ir piemērotāks galamērķis okeāna cienītājam nekā atpūsties starp rifiem vai meža fanātiķim pēc nāves "pārtapt" par koku? Vienīgā problēma ir tā, ka, lai cik videi draudzīga būtu urna, tajā noguldītie pelni ir kremācijas produkts.
Latvijā tiesiski un likumīgi iespējamie apbedīšanas veidi ir apbedīšana un kremēšana. Kompostēšana, par laimi, neietilpst šajos apbedīšanas veidos. Pirms pieciem gadiem tika diskutēts par iespēju Latvijā legalizēt arī citus apbedīšanas veidus. Tiesa, to neierosināja klimata aktīvisti, gribot panākt “zaļo” bēru legalizēšanu, bet gan fakts, ka Latvijā dzīvo arī tādu tautību cilvēki, kuriem ir citādi apbedīšanas paradumi nekā Latvijā gadsimtiem pierasti. 2018. gadā VARAM vērsa uzmanību, ka saistībā ar citu Latvijā dzīvojošo tautību pārstāvjiem un viņu apbedīšanas paradumiem nākotnē par aktuālu jautājumu var kļūt iespēja mirušos apbedīt citādā veidā, piemēram, apbedīt bez zārka speciāli nostiprinātā kapa vietā, ietinot kafānā, kā to dara musulmaņi, liecina VARAM valdībā pirms pieciem gadiem iesniegtais informatīvais ziņojums “Par apbedīšanas nozares regulējuma pilnveidošanu”. Tas savukārt protokollēmuma projektā rosināja VARAM līdz 2023. gada 1. martam sadarbībā ar Tieslietu ministriju, Veselības ministriju, Ekonomikas ministriju un Iekšlietu ministriju izstrādāt un iesniegt Ministru kabinetā likumprojektu “Apbedīšanas likums”, nosakot galvenos apbedīšanas un kapu apsaimniekošanas principus un kārtību. 1. marts pienāca un pagāja, bet no likumprojekta ne vēsts.
Eiropā lielākoties atzīst divus veidus, kā atvadīties no mirušajiem - kremāciju vai apglabāšanu zārkā, bet pasaulē ir sastopami vairāki veidi, kā dzīvie atvadās no mirušajiem. Televīzijas kanāls "National Geographic" ir apkopojis neparastākos un šausminošākos bēru rituālus, kādi ir zināmi pasaulē. Tiesa, tie ir izveidojusies nevis klimata aktīvistu galvās, bet iesakņojušies daudzu paaudžu tradīcijās.
Daudzi budisti Mongolijā un Tibetā tic, ka dvēsele pēc nāves pārvietojas - viņuprāt, tā paceļas augšup, bet ķermenis kļūst par tukšu trauku. Lai atdotu aizgājēja ķermeni zemei, tas tiek sacirsts gabalos un novietots kalna virsotnē, kur to visbiežāk apēd plēsīgi putni vai zvēri. Šāda bēru rituāla prakse tiek piekopta jau tūkstošiem gadu, un, pēc nesen veikta pētījuma, aptuveni 80% tibetiešu to izmanto joprojām.
Japānā gandrīz visus mirušos citā pasaulē pavada ar kremācijas ceremoniju - to izmanto 99,8% gadījumu. Interesanti ir tas, ka japāņu dzīvē darbs ieņem tik svarīgu lomu, ka mirušā pelnus nereti savā starpā sadala piederīgie un uzņēmums, kurā cilvēks ir strādājis.
Tuvinieki urnu ar pelniem apglabā ģimenes kapavietā, bet kompānija, kurā strādājis mirušais, urnu ierok kapsētā, kur tiek apglabāti tās darbinieki. Šādās korporatīvajās kapsētās pieminekļi ir saistīti ar mirušā nodarbošanos - ja viņš, piemēram, darbojies kafijas piegāžu biznesā, tie var būt izveidoti, piemēram, tasītes formā.
Dienvidkorejā 2000. gadā tika pieņemts likums, kas prasa, lai ikviens, kam tuvinieks apglabāts pirms vairāk nekā 60 gadiem, atbrīvotu kapavietu. Sarūkošās kapavietu platības dēļ kremācija ir kļuvusi arvien populārāka. Tomēr ģimenes ne vienmēr vēlas saņemt sava tuvinieka pelnus.
Tāpēc šajā Āzijas valstī uzplaukumu piedzīvo firmas, kas apstrādā pelnus un pārvērš tos par dārgakmeņiem līdzīgām pērlītēm tirkīza, rozā vai melnā krāsā. Dienvidkorejieši parasti šīs pērlītes glabā stikla traukos. Tas ir dekoratīvs veids, kā mirušais tuvinieks var atrasties dzīvo vidū.
Viena no šausminošākajām bēru tradīcijām, kas piekopta Papua-Jaungvinejā un Brazīlijā, ir mirušā cilvēka apēšana. Tiesa, mūsdienās to reti praktizē, un tiek lēsts, ka šāds paradums izveidojies tāpēc, ka turienes cilšu iedzīvotājiem trūcis pārtikas. Kanibālisma dēļ neradās jautājumi, ko darīt ar aizgājēja mirstīgajām atliekām. Ģimenes locekļi iekūra ugunskuru, sapulcējās ap mirušā ķermeni, sadalīja to daļās un izcepa.
