Donalda Trampa inaugurācijai esot klāt, laiks izpētīt tos aspektus, kas vienādi darbojas gan amerikāņu, gan mūsu sabiedrībā un kas ļauj mums paskatīties uz sevi no malas, lai varētu secināt: ja esi kandidāts, tev būs jāsaskaras ar cilvēkiem, kam tu nepatīc jau pēc definīcijas.
Pēc publiski pieejamās informācijas, Donalda Trampa priekšvēlēšanu kampaņas tēriņi bijuši krietni mazāki par Kamalas Harisas kampaņas tēriņiem, taču rezultāts Trampam bija acīmredzami pārliecinošāks. Kādēļ tā?
ASV prezidenta vēlēšanu maratonā ir viena unikāla iezīme, kas ir fundamentāli atšķirīga no jebkuras priekšvēlēšanu kampaņas citur pasaulē. Pēc tam, kad abi vadošie kandidāti noturējuši vienu vai vairākas publiskās debates TV tiešraidē un dažādos pasākumos tāpat sacentušies viceprezidenta amata tīkotāji, pēdējā tikšanās klātienē ir divas nedēļas pirms galvenās balsošanas dienas, un tā notiek kādreizējā Ņujorkas politiķa Alfreda E. Smita piemiņas banketā līdz ar naudas vākšanu labdarībai. Taču tā nav vienkārši sabiedrības uzrunāšana: prezidenta amata tīkotāji sacenšas komēdijas mākslā, ironizējot par sevi un politiku kopumā, bet obligāti — velkot uz zoba oponentu.
Šāds pasākums notiek jau kopš 1945. gada, godinot Alfredu E. Smitu, kurš uzauga nabadzībā, bet kļuva par divkārtēju Ņujorkas štata gubernatoru un veica svarīgas reformas, turklāt izvairījās no saistības ar korupciju. Kopš 1960. gada te asprātībā sacentušies Džons F. Kenedijs un Ričards Niksons, Džimijs Kārters pret Džeraldu Fordu un Ronaldu Reiganu, bet mūsu lasītājiem drīzāk būtu iesakāms atrast “Youtube” un noskatīties 2008. gada humora dzirksteles starp Baraku Obamu un Džonu Makeinu, 2012. gada pasākumu ar Obamu un Mitu Romniju, kā arī 2016. gada Hilarijas Klintones un Donalda Trampa savstarpējos dzēlienus: liela notikumu un personāžu daļa, par ko attiecīgajos gados tika jokots, būs kaut epizodiski zināma arī latviešu auditorijai.
Kampaņas gaitai ASV politikā šis pasākums ir tik svarīgs, ka pat Donalds Tramps — cilvēks kopumā bez izteiktas humora izjūtas — ir gatavs pielāgoties un likt saviem kampaņas cilvēkiem sarakstīt jokus, ko pēc tam nolasīt publikas priekšā, un var sevi piespiest arī improvizēt, lai izraisītu izmeklētās sabiedrības atzinību (šis ir viens no tiem pasākumiem, kur ieeja maksā dārgi, jo te pamatmērķis ir vākt naudu labdarībai, nevis reklamēt kandidātus).
Taču Kamala Harisa, laužot desmitgadēm ilgo tradīciju, uz 2024. gada Alfreda E. Smita pasākumu neatnāca — Tramps varēja spīdēt vienatnē. Viņa zināja, ka nepiedalīšanās ir slikta zīme: iepriekš vienīgā reize, kad kandidāts atteicās debatēt, bija Voltera Mondeila atteikšanās sacensties asprātībā ar Ronaldu Reiganu 1984. gadā un attiecīgi piedzīvotais vislielākais zaudējums ASV vēsturē — par viņu nobalsoja tikai dzimtā Minesota. Tagad Kamalai ticis formāli mazāk katastrofāls zaudējums, taču visi septiņi “kaujaslauka štati”, kuros bija līdzīgs republikāņu un demokrātu līdzsvars un no kuriem jebkurš varēja izšķirt visu vēlēšanu iznākumu, beigās nobalsoja par Trampu.
Gan 2016., gan 2020. gada kampaņā Trampa nometne saņēma biežus pārmetumus, ka Tramps ejot tikai uz “Fox News” un citiem viņu atbalstošiem kanāliem, bet nerunājot ar tiem medijiem, ko pats uzskatot par konkurentiem vairāk simpatizējošiem (CNN, ABC) vai atklāti vienas partijas pārākumu sludinošiem (MSNBC). Jāpiezīmē, ka 2016. gada vidū, kad Tramps vēl bija tikai viens mazticams kandidāts Republikāņu partijas iekšējās priekšvēlēšanās, viņš piedalījās gan Stīvena Kolbēra šovā, gan citos raidījumos, kuri pēc tam kļuva viņam ārkārtīgi kritiski. Attiecīgi pirms 2020. gada vēlēšanām, kurās uzvarēja Džo Baidens, Tramps bija pieradis izpausties sev labvēlīgajos medijos — un zaudēja.
Harisas un Trampa kampaņas no tā izdarīja pretējus secinājumus. Viceprezidente to saprata tā, ka apstākļi pieļauj koncentrēties tikai uz Demokrātiskajai partijai draudzīgajiem medijiem — un, tā kā Amerikā tādi veido mediju ainavas lielāko daļu, tad nebija grūti “neatrast laiku” satikties ar tiem, ar ko negribējās runāt, jo tie nebūtu automātiski atbalstoši Kamalas kampaņai. Tas ļāva kritiķiem izteikties, ka viņas intervijas esot “skriptētas” (t.i., ar iepriekš saskaņotiem jautājumiem un atbildēm, neatbilstoši reālai žurnālistikai). Turklāt arī tās pašas reizēm deva materiālu pretinieku nometnei — tā, atbildot uz jautājumu “Ko, esot Džo Baidena vietā, būtu bijis vērts darīt citādi?”, Harisa atbildēja: “Neviena pati lieta nenāk prātā”, ļaujot Trampa viceprezidenta kandidātam Dž. D. Vensam zoboties: “Tas varētu būt viņas jaunais kampaņas sauklis — nekas nenāk prātā! Kā uzlabot ekonomiku? Nekas nenāk prātā! Ko darīt ar migrantiem? Nekas nenāk prātā!”
Tikmēr Tramps ar Vensu, vadoties no tās pašas 2016. un 2020. gada pieredzes, nonāca pie pilnīgi pretējiem slēdzieniem un ne tikai kampaņoja pa svārstīgajiem štatiem, bet runāja ar tādiem medijiem, kurus nekādi nevar pieskaitīt pie atbalstītājiem. Vērts ir noskatīties Trampa interviju biznesa ziņu aģentūras “Bloomberg” galvenajam redaktoram Džonam Mikletvaitam — tā kā “Bloomberg” ir ekonomikas ziņu medijs, tad tas pēc definīcijas nevar simpatizēt politiskām balamutēm, turklāt tā dibinātājs Maikls Blūmbergs savulaik bija trīskārtējs Ņujorkas mērs un Demokrātiskās partijas prezidenta priekšvēlēšanu nominācijas kārotājs. Tramps sniedza stundām ilgas garās formas intervijas blogeriem un interneta satura veidotājiem, kaut vai Leksam Fridmanam, kurš šomēnes izraisīja interesi arī latviskajā auditorijā, trīs stundas intervējot Ukrainas prezidentu. Vairāki no šiem blogeriem neslēpa, ka sūtījuši līdzīgus uzaicinājumus tāpat Harisas kampaņai, taču viņa nav atsaukusies nevienam pašam no tiem. Viņas atteikums piedalīties Alfreda E. Smita piemiņas pasākumā un sacensties joku plēšanā ar Trampu (šķiet — kā gan varētu zaudēt humoristiskajā “cepienā” Trampam?) vēlētāju acīs tomēr nozīmēja nevis nepiedalīšanos, bet… zaudējumu. Jo neierašanās pat uz šādu kopumā pozitīvu pasākumu tiek uztverta kā izvairīšanās un mazdūšība. Vēlētāju vairākumam tādu valsts vadītāju nevajag.
Secinājumi, ka tradicionālie mediji turpinās ietekmēt, bet vairs nediktēs vēlēšanu iznākumu, būtu virspusēji un pēc būtības nekas jauns — pie mums Mārcis Bendiks to analizēja jau pirms gadiem pieciem. Aktuālais secinājums ir tāds, ka nav piepildījušās bažas par politikas pāriešanu tiktoka 15 sekunžu videoformātā — tieši otrādi, garās intervijas spēlē atkal lielu lomu, jo parāda kandidāta spējas noturēt skatītāju uzmanību un izrādīt kompetenci daudzos jautājumos un ilgstoši, nevis tikai ar dažām skaļām frāzēm. Bet galvenais secinājums — politiķis nevar cerēt iegūt uzvaru, ja runās tikai ar sev labvēlīgajiem medijiem un satura veidotājiem, lai cik daudzi tādi nebūtu atrodami. Vajadzīgs sparings ar skeptiski noskaņotajiem, lai parādītu, ka tev ir iekšas satikties ar nepatīkamiem ļautiņiem, kuri savu nepatiku neslēpj, un spēt debatēt ar tādiem.
Latvijas apstākļos redzam kopumā līdzīgu ainu: politiķa spējas runāt ar tādiem, kur savstarpējas simpātijas nekad nebūs redzamas, stipri palielina sekmīgas ievēlēšanas izredzes. Kā labi pazīstamus piemērus varam apskatīt kaut vai dažādus mūsu ekspremjerus: savulaik Andris Šķēle bija viens no pretrunīgāk vērtētajiem premjerministriem, taču runāja ne tikai ar savu šķirisko atbalstītāju “Lauku Avīzi” un nekritisko dievinātāju — Sarmītes Ēlertes laika “Dienu”, bet necentās izvairīties no “Neatkarīgās”, kura ieturēja galvenokārt kritisku nostāju. Valdis Dombrovskis, lai kā netiktu vērtēts viņa darbs, premjerēšanas laikā vidēji vairākas reizes nedēļā atbildēja uz dažādu mediju jautājumiem, bet brīdī, kad Latvijas Radio nonāca zem kritikas par ļaušanu ēterā tiražēt pamatā valdības viedokļus, premjerministra iknedēļas jautājumu un atbilžu sesijas pārcēlās uz privāto Radio 101, tādā veidā noņemot aizdomas par administratīvā resursa izmantošanu.
Turpretī Krišjānis Kariņš diezgan pamatīgi distancējās no vispārējās sabiedrības aiz dažādu atbalstītāju un padoto “drošības spilvena” tik lielā mērā, ka šobrīd Valsts kancelejai ar skandālu jāmazina uzblīdušais “komunikācijas” un “stratēģiskās komunikācijas” departamentu štats. Tātad šajā aspektā pieredze ir vienāda Latvijā un Amerikā: nekāda “vadāma stratēģiskā komunikācija” neaizstās tiešo kontaktu, jo vēlētājs grib ieraudzīt, ka viņam vajadzības vai intereses gadījumā būs iespēja satikt ievēlēto amatpersonu. Elektorātam nevajag savu ievēlēto pārstāvi, ar kuru nav iespējams sakontaktēties — ne tieši, ne ar žurnālistu starpniecību.
Kad sacīkstes vidū Demokrātiskā partija nomainīja četru gadu laikā stipri novecojušo Džo Baidenu, nominējot viceprezidenti Kamalu Harisu, tas bija jauns starts visās nozīmēs. Četrarpus mēnešu laikā Kamalas kampaņa savāca miljardu dolāru ziedojumos, kuru apmērs bija amplitūdā jebkur no dažiem dolāriem līdz dažiem miljoniem. Papildus dažādas grupas viceprezidentei sniedza atbalstu vismaz 600 miljonu apmērā, un vienalga viņas kampaņa palika 20 miljonus dolāru dziļi, kā Amerikā saka, “sarkanajā iedaļā” — senāk zaudējumus bilancē ierakstīja ar sarkanu krāsu.
Trampa kampaņa ziedojumos un atribūtikas tirdzniecībā piesaistīja “tikai” nepilnus 400 miljonus, dažādas atbalsta grupas piesaistīja un izlietoja vēl 700 miljonus. Tomēr arī tas ir daudz mazāk nekā Kamalas resursi. Pašā balsošanas priekšvakarā viņas labā svārstīgajos štatos ar lieliem atbalsta koncertiem uzstājās Džons Bon Džovi, Kristīne Agilera, Keitija Perija, Lēdija Gaga u.c., kam vajadzēja uzrunāt dažādu vecumu auditorijas.
Iznākumā viņa zaudēja visos septiņos “kaujaslauka” štatos, jo Tramps tajos ieradās kampaņot pats personiski, tāpat Venss un vietējie republikāņi mītiņoja, cik spēja. Īlons Masks ne tikai ziedoja miljonus, bet pats braukāja pa priekšvēlēšanu sapulcēm, atbildot uz iedzīvotāju jautājumiem par to, kā viņš redz birokrātijas mazināšanu. Nekāds Lēdijas Gagas koncerts, ja uz to viceprezidente Harisa pati neierodas, nespēj aizstāt tiešo kontaktu. Nauda zaudēja personīgajai iesaistei.
Saprotams, šis nav vienīgais kampaņas elements, kurā demokrāti izdarīja nepareizo izvēli. Labi saskatāms piemērs: Demokrātiskā partija automātiski uzskatīja, ka naturalizējušies Latīņamerikas imigranti atbalstīs Kamalu, nevis pret migrantiem kampaņojošo Trampu — un piedzīvoja neredzētu vilšanos. Izrādījās, ka par ASV pilsoņiem kļuvušie imigranti savulaik ar ģimenēm devušies uz ASV, jo nevarējuši paciest savu valstu korupciju, nabadzību, narkomafijas saimniekošanu veselās provincēs un aktuālos vardarbības draudus.
Tagad, kārtīgi iedzīvojušies un no trūcīgiem meksikāņiem kļuvuši par strādnieku šķiras amerikāņiem ar pikapu, hipotēku un sakaltušu mauriņu, uz kura svinēt 4. jūliju, viņi balso par Trampu, jo tieši negrib nekontrolētu migrāciju un vaļējas robežas, pa kurām gāžas iekšā tie paši narkomafijas bandu piederīgie, no kuriem viņi centušies tikt prom savās izcelsmes valstīs. Kā vēlēšanu dienā pie iecirkņa teicis viens no aptaujātajiem jaunajiem pilsoņiem: “Es ierados te, lai strādātu, un neesmu noziedznieks!” Nepalīdzēja arī progresīvāko (“woke”) aprindu demokrātu mēģinājumi iesaistīt šos legālos imigrantus savās tipiskajās identitātes politikas spēlēs, pieprasot lietot “ģenderneitrālu” jaunvārdu “LatinX”, kas būšot “iekļaujošāks” — tikai tad, kad paprasīja pašiem “iekļaujamajiem”, ko viņi par to domā, izrādījās: latīņamerikāņu izcelsmes pilsoņi, ja šo jaunvārdu bija dzirdējuši, izturējās pret to krasi negatīvi. Viņu loģika — ja viņi tagad naturalizējušies, viņi tātad izdarījuši apzinātu izvēli būt par ASV pilsoņiem, devuši zvērestu un identificējas kā amerikāņi.
Humorista Džima Gafigana un prezidenta Donalda Trampa uzstāšanās Alfreda E. Smita pasākumā — salīdziniet ar Kamalas Harisas nekādo videouzrunu:
