Putina “Lieldienu pamiers” un Trampa “miera plāns” iekustinājuši Krievijas izraisītā kara Ukrainā miera sarunas. “Financial Times” jau ziņo, ka Krievijas Federācija ir gatava atteikties no pilnīgas kontroles pār Doneckas, Luhanskas, Hersonas un Zaporižjas reģioniem, ja ASV atzīs Krimu KF sastāvā un liegs Ukrainai dalību NATO. Pienāk arī citas ziņas – Ukrainu spiež piekrist atdot Krievijai pašlaik okupētās teritorijas.
19. aprīļa vakarā Krievijas publikai domāta priekšnesuma laikā, ko Kremļa propaganda nodēvēja par Putina tikšanos ar KF Bruņoto spēku ģenerālštāba priekšnieku Gerasimovu, Putins svinīgi paziņoja: “Humānu apsvērumu vadīta, šodien no plkst. 18 uz 30 stundām, līdz svētdienas-pirmdienas pusnaktij, Krievijas puse paziņo par Lieldienu pamieru.” Putins publiski pavēlēja Gerasimovam kontrolēt “pamiera” izpildi un būt gatavam atmaskot Ukrainas puses “provokācijas”. Un piebilda, ka “pamieram” visai pasaulei jāparāda, vai “Kijivas režīms” to spēj garantēt un ir gatavs spert soli pretim mieram. Kamēr Putins izklaidēja Gerasimovu un krievu skatītājus, bezpilota “Šahedi” lidoja Ukrainas virzienā un turpinājās artilērijas apšaudes frontē. Pēc “pamiera” sākuma līdz pat tā noslēgumam 30 stundu garumā “incidenti” turpinājās, konstatēti aptuveni 5000 pamiera pārkāpumu gadījumi.
ASV tīmekļa izdevums “Axios” rakstīja, ka Tramps pietuvināto ministru lokā sarīkojis skandālu par to, ka miera sarunas nekust ne no vietas un “tas viss viņam esot apnicis”. Dusmas Tramps izgāzis Marko Rubio un Stīva Vitkofa virzienā, kam sekoja ziņu pludināšana pasaules ziņu aģentūrās par ASV gatavību pārtraukt starpniecību Ukrainas mierizlīguma sarunās un risināt citus, Amerikai svarīgākus jautājumus, ja tuvākajā nākotnē progresa sarunās nebūs.
Notikumi risinājās īsi pirms ceturtdienas, 17. aprīļa, ASV-ES-Ukrainas sarunām Parīzē - tātad Vitkofs, Rubio, Kellogs un pārējie devās uz Franciju, bruņoti ar skaidriem Trampa norādījumiem forsēt sarunu gaitu. Trampa administrācijai nav bijis laika sarunu taktiku mainīt, jo pašam Trampam vairs nav bijis “vēlēšanās gaidīt”. Tas rezultējās ar gatavību piekāpties Krievijas prasībām, ieskaitot okupēto Ukrainas teritoriju atzīšanu. Pēc ASV delegācijas paziņojumiem par šādiem jaunumiem Parīzes sarunās "neviens no galda nepiecēlās", arī Ukrainas delegācija. Kā raksta “Axios”, Ukrainas delegācija saņēmusi ASV draudus un spiedienu, (..) “Eiropā amerikāņu paziņojumus novērtē kā spiedienu uz Kijivu un ES, nevis Krieviju”. Sekoja Ukrainas mēģinājums piesaistīt par starpnieku Ķīnu, bet neveiksmīgi - tā turpina ievērot neitralitāti.
Paralēli Parīzes sarunām Kijiva nemitīgi atgādināja, ka "mēs esam gatavi pamieram, bet viņi (Krievija - red.) nav gatavi" - Ukraina piekrīt pamiera nosacījumiem par 90%. Apelējot pie Trampa teiktā, ka viņš gaida Krievijas atbildi par piekrišanu pamieram līdz aizvadītās nedēļas beigām, Volodimirs Zelenskis apstiprināja, ka Kijiva šobrīd gatava pamieram bez nosacījumiem, bet Putins nav. Kijivas pozīcija tika mērķtiecīgi pludināta rietumvalstu presē, kam sekoja Kremļa atbilde: Putins pamieram ne tikai piekrīt, bet pats to izziņo - tas ir visiem saprotams vēstījums, ka Krievija mieram ir gatava. Kremļa aprēķins - Zelenskim tagad būs ļoti grūti turpināt ierasto retoriku, ka Putins nav gatavs pamieram, ja reiz Putins to pasludināja pirmais.
Pirms paziņojuma par “pamieru” jeb karadarbības apturēšanu Putins bija pārliecināts, ka Ukraina to neatbalstīs, jo iniciatīvai ar pamieru nav nekāda sakara. Tā ir kārtējā Putina izrāde un blefs - izteikts vienpusēji un bez saskaņošanas ar otru konflikta dalībnieku vai sarunu starpniekiem, pamiers nedarbojas. Ukrainas kara gaitā Putins jau nāca klajā ar līdzīgiem paziņojumiem: 2022. gada Lieldienās un 2023. gada Ziemassvētkos. Pirmais Putina “pamiers” rezultējās ar metalurģiskās rūpnīcas “Azovstaļ” bombardēšanu Mariupolē, otrs deva iespēju Krievijas armijai pārgrupēties pirms uzbrukuma Soļedarai. Tagad Putins nolēma izrādīt Trampam un viņam pietuvinātajām amatpersonām Vitkofam, Rubio un Vensam, ka vēlas mieru un ir tam gatavs, bet Zelenskis, redziet, vēlas tikai karu turpināt un piedevām nespēj kontrolēt savus “kaujiniekus”. Zelenska atteikums nozīmētu, ka viņš nespēj nodrošināt pamieru pat tad, ja par to vienosies ASV, ES, Krievijas Federācija un Ukraina. Tāpat Putinam svarīga arī sevis kā “cīnītāja par mieru un humānista, dziļi ticīgā vadoņa, kurš godina galvenos kristiešu svētkus” utt. demonstrācija savai ne pārāk labi informētajai un ar kritisko domāšanu ne sevišķi apveltītajai mērķauditorijai Krievijā. Putins šo publisko manevru veica, jo lieliski saprot, ka Ukrainas militārajā un politiskajā vadībā neviens viņa sacīto par pilnu neņems, un cerēja, ka Ukraina uzpirksteņu spēlē ar “pamieru” neiesaistīsies. Putinam nav vajadzīga Ukrainas piekrišana pamieram, bet lai “pamiers” tiktu noraidīts vai lauzts. Ir nepieciešams, lai ārvalstu politiķi noticētu Putina “miera baloža” lomai. Jo Tramps un viņa administrācija ir tieši tādi. Viņiem nav vēlmes zināt, kas patiesībā notiek Ukrainas karā. Tas noprotams pēc ASV sarunu dalībnieku pārstāvju un paša Trampa paziņojumiem. Turklāt Baltajā namā vairs īpaši nekautrējas atzīt, ka ir kārtīgi ieberzušies “miera darījumā”, un tagad jādomā, kā no tā kaut cik nesāpīgi izkļūt. Jo Krievija pieprasa piecus Ukrainas reģionus, Ukrainas neitralitāti un daudz ko citu, nesavietojamu ar Ukrainas kā neatkarīgas valsts pastāvēšanu.
Taču Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis Kremlim par pārsteigumu ne tikai atbalstīja Putina iniciatīvu apturēt uguni 30 stundu laikā, bet arī ierosināja atgriezties pie ASV priekšlikuma par pilnīgu un beznosacījumu 30 dienu karadarbības pārtraukšanu. "Tas izgaismos patiesos Krievijas nodomus, jo 30 stundas ir pietiekamas mediju kampaņai, nevis reāliem pasākumiem uzticības stiprināšanai. Trīsdesmit dienas var sniegt pasaulei iespēju," Ukrainas prezidents ierakstīja savā oficiālajā “Telegram” kanālā. Protams, Ukraina Putina mierizlīguma prasības noraidīs, jo Trampam nav pietiekamu ietekmes sviru un iespēju, lai piespiestu atkāpties no savām prasībām ne Krieviju, ne arī Ukrainu. Nav arī iespēju ietekmēt Putina pozīciju. Eiropa, no kuras gan Vašingtona, gan Maskava gaidīja piekāpšanos, nostājās Ukrainas pusē. Šajā situācijā Tramps kļuva nervozs un paziņoja, ka viņš vēlas sarunu procesu apturēt. Un ja reiz nav progresa, Vitkofs un Rubio piebalsoja ar ES un Ukrainai adresētiem paziņojumiem, ka ir gatavi atzīt Krimu Krievijas sastāvā. Tas ir Ukrainai pilnīgi nepieņemami, kaut vai tāpēc, ka Krimai nāks līdzi četri daļēji okupētie Ukrainas apgabali. Kam sekoja Putins iznāciens ar “Lieldienu pamieru”, kas nevar tikt realizēts. Bet tā pārkāpumu amerikāņi var interpretēt kā Kijivas nevēlēšanos sarunas turpināt, kas būtu lieliska iespēja Trampam izstāties no sarunu procesa, aizbildinoties ar abu karojošo pušu nevēlēšanos panākt mieru. Toties Tramps saviem vēlētājiem varētu pasniegt Ukrainas “resursu darījumu” kā labi padarītu darbu - atbilstošu ASV ekonomiskajām interesēm, pasludinot to par savu kārtējo uzvaru, turpinot spēlēt golfu un mazgājot rokas nevainībā. Un arī Putins varēs turpināt stāstīt saviem lojālistiem, ka viņš iestājas par mieru, turpinot karu.
“The Wall Street Journal” to aprakstīja vienā teikumā, rezumējot: “Pamiera priekšlikums ir Putina viegla diplomātiskā uzvara.”
Notikusi konfliktā iesaistīto Krievijas un Ukrainas pozīciju maiņa. Iepriekš Ukraina no sarunām atteicās, par savu mērķi atzīstot tikai uzvaru karā, bet ne kara beigas. Krievija atgādināja, ka ir atvērta sarunām, dažreiz pat aicinot uz tām. Tagad ir otrādi - pēc Trampa ievēlēšanas Krievija diktē sarunu nosacījumus. Trampa pamiera nosacījumi īpaši mainījušies nav: frontes līnijas iesaldēšana, daļēja sankciju atcelšana Krievijai, Ukrainas atteikšanās no dalības NATO, vēlams, nevis pašas Ukrainas, bet NATO bloka rosināta. Tas tika apspriests vēl pirms Trampa otrās prezidentūras termiņa - toreiz Ukraina šādiem nosacījumiem nepiekrita. Bet kas ir mainījies šobrīd?
Ukraina zaudēja Sudžu pilsētu kā trumpi sarunās, tika pakļauta Trampa nemainīgam spiedienam, zaudēja ASV militāro palīdzību un pārliecinājās par Eiropas politisko un militāro mazspēju.
Taču pat KF mediji ziņo, ka Krievijā turpina padziļināties problēmas ekonomikā: notikusi stagnācija, ko apstiprina jaunākais ietekmīgā KF ekonomikas pētījumu un prognožu institūta (ЦМАКП) publicētais makroekonomikas pārskats. Kremlī valda uzskats, ka ekonomikā Putins orientējas krietni labāk nekā militārajā jomā, un maz ticams, ka viņš nezina par reālo stāvokli. Krievijas kara laika ekonomika negarantē uzvaras frontē - KF armijai jau pusotru gadu nav vērā ņemamu panākumu Ukrainas teritoriju iekarošanā, grūtības sagādā pat Ukrainas karaspēka padzīšana no Kurskas apgabala. Ja Krievijas izlūkdienesti uzdrošinās Putinu apgādāt ar kaut cik objektīvu informāciju par situāciju frontē, tai būtu jāsakrīt ar rietumvalstu izlūkdienestu secināto: Ukrainas aizsardzības sabrukuma iespējas šogad ir niecīgas. Un tādā Krievijai grūtā brīdī tiek ievēlēts Tramps, kurš konsekventi cenšas karu izbeigt. Bet Tramps izvēlas mazākās pretestības ceļu, izdarot spiedienu pret Ukrainu, nevis Krieviju - Tramps ir gatavs Maskavai piekāpties.
“Bloomberg” informēja par 17. aprīļa sarunu gaitu Parīzē: ASV ir gatavas Ukrainas mierizlīgumā iekļaut Krimas atzīšanu Krievijas sastāvā. Pagaidām tas ir tikai priekšlikums, kas tiek apspriests ar ES valstu vadītājiem, arī Vašingtona vēl nav pieņēmusi galīgo lēmumu, taču Krimas jautājuma apspriešanas fakts un tas, ka “neviens nepiecēlās no galda”, ir negaidīts pavērsiens. Putinam paveras unikāla iespēja izbeigt karu ne tikai ar saviem nosacījumiem, bet arī izvairīties no atbildības par pastrādātajiem kara noziegumiem. Ja tiks noslēgts Krievijas, ASV un Ukrainas darījums par Ukrainas mierizlīgumu, tas mainīs fundamentālas lietas mūsdienu pasaules kārtībā un drošības arhitektūrā, jo izrādās, ka var vienkārši sagrābt kaimiņvalsts teritorijas daļu, bet pilnīgas izolācijas vietā, vismaz no Rietumu pasaules puses, saņemt daļēju iekarojumu starptautisko atzīšanu un sankciju mīkstināšanu.
Kāda būtu alternatīva? Visas Ukrainas iekarošana Krievijai nav pa spēkam, bet, ja, piemēram, tas notiktu, vai Krievijai ir resursi, lai Ukrainu “sagremotu”, ņemot vērā KF ekonomikas stāvokli? Pilnas Krievijas okupācijas gadījumā Ukraina kļūs par milzīgu karojošu teritoriju. Notiks darbaspēka aizplūšana, bet vairums atlikušo iedzīvotāju vai nu nevardarbīgi kaitēs, vai pievienosies partizānu kustībai vai teroristiem. Proti, Ukrainas teritorijas kontrolei Krievijai būs nepieciešami milzīgi spēki un resursi, neskaitot izdevumus sociālai jomai un sagrautās infrastruktūras atjaunošanai. Ukrainas okupācijas scenārija gadījumā Krievijai izpaliks arī sankciju atcelšana. Sagrābtās teritorijas jāspēj kontrolēt un noturēt, par ko pašai Krievijai ir lielas šaubas. Tāpēc, ja Kremlis tagad atsakās no mierizlīguma darījuma, kas paredz sankciju daļēju atcelšanu un iespējamo Krimas atzīšanu vismaz no ASV puses, tā būs liela muļķība, un visticamāk Putins neatteiksies. Viņš vienmēr ir bijis piesardzīgs, savā rīcībā bailīgs manipulators, gatavs pēc katriem trim soļiem uz priekšu spert divus soļus atpakaļ, paliekot apmierināts ar rezultātu.
Tātad krievi, neskatoties uz Zelenska aicinājumiem, nepagarināja Lieldienu pamieru. Kaujas atsākās visā frontes līnijā. “Putina pamiers” bija PR akcija, lai parādītu, ka Maskava atsaucas Trampa aicinājumiem dot atbildes “signālus” par “gatavību mieram”, kā arī kopumā uzturēt dialogu ar ASV. Bet Kremlis ilgāku pamieru nevēlas, jo nav gatavs pildīt pamiera nosacījumu punktus, ko amerikāņi tagad apspriež ar Ukrainu, Eiropu un arī Krievijas Federāciju. Tieši pamiera nosacījumu punktu saskaņošana izšķirs sarunu iznākumu. Kā ierasts, Tramps šai sakarā demonstrē optimismu, paziņojot, ka uguns pārtraukšana notiks līdz šīs nedēļas beigām, kas Ukrainas politiskajās aprindās vairoja baumas, ka pamiers iestāsies ne vēlāk kā 27. aprīlī, vēlākais - 1. maijā. “Es ceru, ka Krievija un Ukraina šonedēļ panāks vienošanos. Tad abas puses uzsāks lielo biznesu kopā ar plaukstošajām Amerikas Savienotajām Valstīm un nopelnīs lielas bagātības," ierakstīja savā sociālajā tīklā Donalds Tramps. Viss izšķirsies 23. aprīļa sanāksmē Londonā, kur Ukraina un eiropieši atbildēs ASV 17. aprīlī Parīzē publiskotajiem nosacījumiem, kā arī pēc Vitkofa vizītes Maskavā, kur viņam par tiem būs jāsaņem atbilde no Putina.
Arī Tramps ir noguris no Ukrainas kara. Ar ārvalstu mediju - “Bloomberg”, CNN un “Wall Street Journal” - starpniecību nopludināta informācija par provizoriskajiem Baltā nama “jaunajiem” priekšlikumiem Ukrainas pamiera/miera plānam, kas būtībā ir Trampa īpašā sūtņa Stīva Vitkofa iepriekš publiskotie ultimatīvie prasību punkti ar papildinājumiem. Parīzes sarunu laikā tos kā slepenus ASV delegācija iesniedza Ukrainas un Eiropas pārstāvjiem. Šonedēļ Vitkofs atkal lido uz Maskavu, pārējie ASV sarunu dalībnieki - uz Londonu, kur centīsies ja ne saskaņot precīzu mierizlīguma plānu, tad vismaz vienoties par pagaidu pamieru, tad arī taps skaidrs, vai ASV noskaņotas pamest sarunas gadījumā, ja tās izgāžas.
“The Wall Street Journal” raksta: “ASV pret Kijivu piemēro diplomātisko spiedienu, lai saņemtu piekrišanu Vašingtonas plānam, kas paredz Krimas aneksiju un atteikšanos no Ukrainas dalības NATO. ASV gaida Zelenska atbildi uz šiem priekšlikumiem šīsnedēļas sanāksmē Londonā. Ja Ukraina pieņem šo plānu, priekšlikumi tiks iesniegti Maskavā, uz kurieni atkal dosies Stīvs Vitkofs.”
Atsaucoties uz Lielbritānijas bijušo aizsardzības ministru Benu Vollesu, “The Times” raksta: “Tramps ir lemts neveiksmei Ukrainas miera līgumā. ASV riskē kļūt par “novērotāju” vai pat par “Krievijas atbalsta grupu”, ja prezidents Tramps pametīs miera sarunas.” Volless uzsvēra, ka Trampam jāpiedāvā Ukrainai kas tāds, kas varētu pamudināt kompromisam ar Krieviju.
Tiek apgalvots: ja karojošās puses nedēļas laikā tiem nepiekritīs un mierizlīgumu neparakstīs, ASV sarunu procesu pametīs. Provizoriskajā miera plānā ietilpst: uguns pārtraukšana frontē (Putins jau ir atteicies); ASV atzīst Krimu Krievijas sastāvā, Zaporižjas atomelektrostacija tiek pasludināta par neitrālu teritoriju vai tiek nodota ASV kontrolē; Ukraina atsakās no dalības NATO; ASV neatzīst Ukrainas Hersonas, Zaporižjas, Doneckas, Luhanskas un Harkovas reģionus KF sastāvā, bet nepieprasa arī KF karaspēka izvešanu no tiem; Ukraina nesaņem drošības garantijas, tās aizvieto ASV-Ukrainas t.s. dabas resursu darījums. Bet, piemēram, amerikāņu garantijas par miera uzturēšanas kontingenta aizsardzību Ukrainā, ja tam uzbrūk Krievijas Federācija, Eiropa uzskata par galveno nosacījumu, bez kura pat Francija un Lielbritānija nav gatavas sūtīt savus miera uzturētājus uz Ukrainu.
“New York Post”, atsaucoties uz ASV administrācijas amatpersonu, raksta: “Trampa plāns var tikt publicēts tuvāko trīs dienu laikā, un tas paredz arī Eiropas karaspēka izvietošanu Ukrainā (..) Lielākās grūtības ir ar drošības (stabilitātes) spēkiem, sacīja amatpersona. Ukraina acīmredzot ir “gatava atteikties no 20% savas teritorijas”, ja to uzskata par teritorijas “de facto” atzīšanu, nevis “de iure”. “De facto” nozīmē, ka mēs atzīstam, ka KF okupēs šo zemi, bet mēs nesakām, ka [Ukraina] to atdos uz visiem laikiem. “De iure” nozīmē, ka mēs atzīstam, ka [krievi] pievāc šo zemi un mēs to nekad vairs neredzēsim, sacīja nenosauktā amatpersona.”
Lai iestātos pamiers, Ukrainai, eiropiešiem un Krievijas Federācijai Trampa plānam jāpiekrīt. Kaut ar katru plāna punktu būs problēmas, iespēja vienoties pastāv. Caurmērā sarunu procesa komentētāju secinājumus ārvalstu medijos varētu raksturot kā piesardzīgi optimistiskus, ko vairo arī Putina paziņojums par gatavību divpusējām sarunām ar Ukrainu, kam gan nav oficiāla Kremļa apstiprinājuma. Bet Krievija vēlas, lai Ukraina atceļ aizliegumu sarunām ar Putinu, ar ieganstu - lai pārrunātu Zelenska priekšlikumu par abpusējo triecienu izbeigšanu civiliem objektiem.
Turklāt Eiropas un Ukrainas ierobežotās spējas pretoties ASV prasībām joprojām nosaka to kritiskā atkarība no ASV militārās palīdzības kara apstākļos. Savukārt Krievijai tiek solīts salīdzinoši daudz: sankciju sloga daļēja atcelšana un ASV Krimas atzīšana Krievijas sastāvā, kas pavērs ceļu arī citu KF okupēto Ukrainas teritoriju starptautiskajai "legalizācijai". Apšaubāmi, vai Krievijai izdosies saņemt labākus nosacījumus, ja karš turpināsies. Tāpēc pamats optimismam ir. Ar piebildi, ja pamiera galīgie nosacījumi neatšķiras no tiem, kas tika nopludināti plašsaziņas līdzekļos.
Pirms 23. aprīļa ASV-Krievijas-Ukrainas un ES sarunām Londonā rietumvalstu medijos dominē raksti ar viedokli, ka ASV delegācija uzstādīs ultimātu, jo visdrīzāk Kremlis ar Balto namu par mierizlīgumu jau ir vienojušies, bet tagad ASV uzdevums ir pārliecināt Ukrainu un ES to pieņemt.
“Financial Times” raksta, ka Tramps līdz 30. aprīlim vēlas panākt KF-Ukrainas vienošanos, lai saviem vēlētājiem paziņotu par sava miera uzturēšanas misijas solījuma izpildi prezidentūras pirmajās 100 dienās.
Savukārt Krievijas laikraksts “Rossijskaja Gazeta” atreferē Kremļa bažas, ka Londonā Ukraina un ES mēģinās bloķēt faktiski sasniegto vienošanos un sākt sarunas no nulles (baltas lapas), bet šajā gadījumā Krievija nepiekritīs. Kremlim pietuvinātais laikraksta “Ņezavisimaja Gazeta” galvenais redaktors Konstantīns Remčukovs savā redaktora slejā dod mājienus par Putina gatavību apturēt karadarbību frontē ar brīdi, kad tiks saņemta ziņa par Ukrainas armijas aiziešanu no KF Kurskas apgabala.
Volodimirs Zelenskis šādā kritiskā brīdī uz Londonu nelido, delegāciju vadīs Andrijs Jermaks, bet prezidents ar dzīvesbiedri dosies uz Romas pāvesta Franciska bērēm, acīmredzot nolūkā panākt tikšanos ar Trampu.
Zelenska paziņojumi pirms sarunām Londonā: Ukraina neatzīst Krimu Krievijas sastāvā; Ukraina piekrīt sarunām ar Krieviju jebkurā formātā, bet tikai pēc uguns pārtraukšanas; Zaporižjas AES nevarēs strādāt bez Ukrainas līdzdalības, pat ja to kontrolēs ASV. Zelenskis arī paziņoja, ka Londonā Andrijs Jermaks nebūs pilnvarots apspriest Ukrainas teritoriālos jautājumus.
Ukraina līdz pēdējam brīdim neatkāpjas no savām sarunu pozīcijām - Kijivas mērķis ir panākt pamieru bez papildu nosacījumiem, lai pēc tam mēģinātu tos uzlabot vai noraidīt. ASV to nevēlas un pieprasa galīgo atbildi. Tomēr tas nenozīmē, ka Londonā sarunu process noslēgsies. Taču, ja Kijiva atteiksies parakstīt mierizlīgumu un dabas resursu līgumu ar ASV izvirzītajiem nosacījumiem, spiediens turpināsies. Tramps var izspēlēt vēl kādu atlikušo trumpi, piemēram, ieviest personīgās sankcijas pret Volodimiru Zelenski un viņa komandu.
