Saeima pirms Andra Vilka iecelšanas par Latvijas Bankas (LB) padomes locekli apsprieda viņa grēku sarakstu, kurā atrodas gan patiesībai atbilstoši, gan arī viltoti ieraksti.
Saeimas balsojums 45 : 21 + (6?) par labu A. Vilka iecelšanai rezumēja samērā aktīvas debates, kuru sastāvdaļai pienākas vieta tajā Saeimas kuriozu krātuves sadaļā, kas veidojas sakarā ar Saeimas pāreju uz attālināto darbu. Jau pirms Saeimas Pieprasījumu komisijas sēdes iedarbināto sarunu kanālu dēļ deputāti un interesenti dzirdēja, kā “Saskaņas” deputāts Jānis Urbanovičs pārrunā A. Vilka kandidatūru ar partijas biedriem, adresējot A. Vilkam lamu vārdus krievu valodā. Par nejauši publiskotajiem vārdiem A. Urbanovičs atvainojās, bet viņa kolēģis Valērijs Agešins Saeimas plenārsēdes debatēs skaidroja, kāpēc izraisījušas tādas runas par A. Vilku. Tās attiecas uz laiku, kad viņš bija finanšu ministrs, kam amats uzlika par pienākumu kaut kā reaģēt, ka izput uz valsts rēķina uzceltais uzņēmums “Liepājas metalurgs”.
V. Agešina formulētais pārmetums A. Vilkam skanēja tā, ka “liepājnieki nav aizmirsuši toreizējā finanšu ministra rīcību un vienaldzību. Tagad ir grūt pateikt, cik daudz Latvijai maksājusi cilvēku aizbraukšana no valsts tā dēļ.” V. Agešinam nav taisnība, jo viņš atsaucas uz tādiem liepājniekiem, kuri nekad nav zinājuši, nav sapratuši un - galvenais - nav gribējuši saprast, kāpēc “Liepājas metalurgs” (LM) izputēja, t.i., tika izputināts. Tomēr divos aspektos V. Agešinam ir taisnība. Pirmkārt, Liepājas krievvalodīgo kopiena patiešām turas pie tā, ka uzņēmumu izputinājusi Latvijas valsts, nevis tā īpašnieki Sergejs Zaharjins un Iļja Segals. Otrkārt, nav pilnīga nejaušība, ka tieši A. Vilkam piešķirta grēkāža loma par Latvijas valsts un Valda Dombrovska valdības vainu. Tajā reizē viņš neprata aizstāvēt ne valsts, ne pats savas intereses un godu. Tāpēc nav pamata gaidīt drosmīgu un efektīvu rīcību, ja krīzes gadījumā kaut kas kļūtu atkarīgs no LB padomes locekļa A. Vilka.
Liepājas gadījuma būtība ir tāda, ka uzņēmuma īpašnieki ar Liepājas domes priekšsēdētāja Ulda Seska palīdzību izmānīja no Latvijas valdības 67,5 miljonus eiro vērtas garantijas faktiski jauna uzņēmuma uzcelšanai, jo savā simtgadu vēsturē uzņēmums vecās ražošanas jaudas bija nolietojis, bet uzkrājumus rekonstrukcijai nebija izveidojis. Ar Ministru prezidentu Ivaru Godmani sāktās sarunas tika turpinātas ar Valdi Dombrovski un galvojumu LM 2009. gada 30. decembrī parakstīja V. Dombrovska pirmās valdības finanšu ministrs Einars Repše. Viņa pēcteča A. Vilka pienākums bija uzmanīt, kā valsts vārdā aizlienētā nauda tiek izmantota. Formāli par šo naudu tiešām tika uzbūvēta jauna metālkausēšanas krāsns, attiecībā pret kuru visa pārējā uzņēmuma vērtība bija tuvu nullei. Pēc tam izrādījās, ka tā uzbūvēta nepareizi un nekādas vērtības tai nav. Pēc uzņēmuma izputēšanas tā tika atdota Privatizācijas aģentūrai (tagad tai dots cits nosaukums), kas to mēģina pārdot joprojām. Tagad jau visi gudri norādīt, ka šādu šādu rezultātu jau varēja iedomāties, redzot to, cik daudz laika S. Zaharjins pavada ar uzņēmuma vārdu nesošajām hokeja un futbola komandām; varēja rasties aizdomas, ka šo komandu uzturēšanai tiek izmantots vairāk valsts galvotās naudas, nekā nelaimīgās krāsns mūrēšanai. Tajā laikā tik ķecerīgus jautājumus neviens uzdot neatļāvās.
2012. gada otrajā pusē tomēr sāka rasties aizdomas, ka kaut kas ar LM jauno krāsni un visu uzņēmumu kārtībā nav, taču valsts A. Vilka personā visus nepatīkamos signālus demonstratīvi ignorēja. Neviena amatpersona neuzdrošinājās izrādīt iniciatīvu, kas nozīmētu atbildības vai vismaz atbilžu prasīšanu no S. Zaharjina un I. Segala. Viņi atļāvās un viņiem ļāva krāt parādus, cik vien ilgi viņi spēja iestāstīt kreditoriem, ka valsts viņu parādus apmaksās, lai nepieļautu skandālu ar uzņēmuma izputēšanu, kuras gadījumā valstij nāktos samaksāt par krāsni galvoto naudas summu. Kad kreditori naudu vairs nedeva, uzņēmums izjuka un tā administrators saņēma pieprasījumus atdot aptuveni 200 miljonus latu (eiro Latvijā vēl nebija oficiāli ieviests). Latvijas valstij nācās apmaksāt galvojumu, Latvijas iedzīvotāji nosedza zaudējumus, ko LM bija nodarījis “Latvenergo”, bankām utt.
Pirms LM izputēšanas 'V. Dombrovskis centās parādīt, cik ļoti viņa valdība rūpējas par LM, tā darbiniekiem un visiem liepājniekiem. Viņš izveidoja ne parastu, bet “augsta līmeņa darba grupu”, ko vadīt uzdeva ekonomikas ministram Danielam Pavļutam. Starp grupas dalībniekiem pieminami toreizējais finanšu ministrs A. Vilks, labklājības ministre Ilze Viņķele un tieslietu ministrs Jānis Bordāns. Šajā kompānijā A. Vilks izrādījās pats vājākais. Tas liedza viņam turpināt politisko karjeru pretēji citām šeit nosauktajām personām. Pēc tam viņš uzskatīja par labāku vispār uz laiku pamest Latviju, bet arī ārzemēs spožus panākumus neguva un izmantoja izdevību tikt labi apmaksātā darbā pie sava senā paziņas Mārtiņa Kazāka.
A. Vilka manieres gandrīz vai labprātīgi uzņemties grēkāža lomu vislabāk raksturo Neatkarīgās 2013. gada 14. maija numurā nodrukātā, bet arī citu plašsaziņas līdzekļu atzīmētā atzīšanās, “ka LM īpašnieki “vazā valsti aiz deguna””. Tālāk burtiski atveidota viņa stostīšanās pēc jautājuma, vai valstij tomēr apturēt “Liepājas metalurga” tiesības tērēt valsts naudu: “Nē. Jebkurā gadījumā es uzskatu, ka nē. Tā tika izvēlēta šī forma, un es domāju, ka tās summas būtu... tā situācija būtu vēl smagāka,” teica A. Vilks. “Ar to domāta viņa situācija, ja viņš būtu izjaucis LM un Valsts kases iztukšošanu,” turpat piebilda “Neatkarīgā”.
Tālākās reportāžas par “augsta līmeņa darba grupu” parādīja, ka nebūt nav obligāti atzīties un stostīties, ko izdarīja A. Vilks. 30. jūlija reportāža Neatkarīgā fiksēja D. Pavļuta atbildi, ka viņš neesot jurists (jo patiešam - viņš ir pianists!) un tāpēc neko no LM notiekošā nesaprot. Dzīve parādīja, ka ar tādu atbildi jeb bezkaunību var veidot daudz veiksmīgāku politisko karjeru, kā to līdz ar D. Pavļutu apstiprina arī I. Viņķele un J. Bordāns.
2013. gada vasarā A. Vilks izskatījās pēc tāda, it kā viņš būtu jau zinājis gan par maksātnespējas administratora Mārtiņa Bunkus nošaušanu 2018. gada pavasarī tieši Iekšlietu ministrijas un Valsts policijas durvju priekšā un 2020. gada rudens hītu (burtiskāk gan hitu) - advokāta Pāvela Rebenoka nosišanu ar dēli viņa mājā, atstājot dzīvu liecinieku, lai tas var visiem izstāstīt, cik sāpīgi P. Rebenokam bijis. Abi gadījumi speciāli režisēti, lai demonstrētu, ka Latvijas valsts nevienu personu, tais skaitā amatpersonu nespēj ne pasargāt, ne atriebt. Jāatgādina, ka M. Bunkus tika nogalināts pārejas periodā, kad maksātnespējas administratori jau it kā skaitījās valsts amatpersonas, pat ja plašāka sabiedrība viņus tā neuztvēra; nekas - nogalināšanu policijas durvju un acu priekšā visi uztvēra pareizi. No pirms tam notikuša vērā liekama bija pieklājīgākā veidā, 2001. gada rudens vakarā vārtu rūmē notikusī tiesneša Jāņa Laukrozes nošaušana un policijas nespēja slepkavību atklāt ne līdz 2013., ne līdz 2020. gadam. No policijas veiksmēm jāatzīmē spēja pierādīt, ka A. Laukrozes dēls, savulaik Satversmes aizsardzības biroja darbinieks, 2016. gadā esot nošāvies pats.
Bez kādas mistikas A. Vilka izskatu un darbošanos 2013. gadā var izskaidrot ar faktu, ka “augsta līmeņa darba grupā” neietilpa iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis, lai gan uzņēmuma izsaimniekošanas kriminālais raksturs bija ne tikai visiem skaidrs, bet arī fiksēts ar kriminālprocesu. Policija līdz šai dienai nav tikusi tālāk par versijām, ka LM kasi iztukšojuši varbūt tā īpašnieki, bet varbūt apkopēja iekrāvusi 200 miljonus latu savos slotu ratiņos un aizstūmusi nezināmā virzienā. Visi “augsta līmeņa darba grupas” dalībnieki un vēl jo vairāk tās izveidotājs V. Dombrovskis bija pieņēmuši un savu spēju robežas izmantoja šādus spēles noteikumus.
A. Vilka jaunais amats šķiet tāls no jebkādām briesmām. Pirmo reizi uzstājoties pēc iecelšanas, bet pirms 16. novembrī noliktās stāšanās LB padomes locekļa amatā, A. Vilks teica tikai labus vārdus, ka Latvijas ekonomikai atkopšanās prasīšot apmēram divus gadus. Viņš izmantoja tēlus, ar kuriem Neatkarīgā jau ir iepazīstinājusi 17. septembra publikācijā “Ekonomiskā krīze apiet Latviju ar līkumu”. Tur atstāstīts A. Vilka kādreizējā kolēģa P. Strautiņa sniegtais pārskats, kā “kopš marta ir tērēts daudz laika, strīdoties, kura burta formai tās gaita atbildīs - U, W vai L”; turpat šo un vēl citu burtu attēli ar paskaidrojumiem par saistību starp burtu formām un makroekonomiskajiem rādītājiem. A. Vilks papildināja šo formu krātuvi: “Mums vajadzēja būt "V" veida attīstībai. Tas nozīmē samērā dziļš, ātrs kritiens un ļoti ātra atgūšanās” utt. par to, cik viss būs labi. Ar šādu stāstu esam atgriezušies gadus 15 - 20 senā pagātnē, kad Latvijas (Baltijas tīģera) ekonomiskos panākumus visiem kā uz delnas uzlika banku darbinieku trijotne - M. Kazāks no “Hansabankas”, kas pārtapa par “Swedbank”, A. Vilks no “SEB Bankas” un P. Strautiņš no “DNB Nord bankas”, kas pārtapusi par “Luminor”. P. Strautiņš starp viņiem izcēlās ar vislielāko jūsmošanu, ko sekmīgi dara joprojām. A. Vilks, savukārt, dažkārt atļāvās brīdināt, ka varbūt var gadīties kaut kas slikts, ja Latvija nesekos viņa padomiem, kādiem viņš pats nesekoja, tiklīdz bija kļuvis par ministru. Rezultātā viņš pirmais tika augstā amatā, bet tagad uz augstāka karjeras pakāpiena nostājies LB prezidents M. Kazāks, kurš pieņēmis darbā senu paziņu.
