Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijai cenšoties saprast, ko jaunizveidotā Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome paveikusi darba pirmajās 100 dienās, komisijā izvērtās diskusija par sabiedriskā medija neatkarību un tās robežām. Interesanti, ka pretēji ierastajam par sabiedriskajiem medijiem nu sūdzas arī koalīcijas pārstāvji, kuriem šķiet, ka mediji nepievērš to pārstāvētajām partijām pietiekamu uzmanību.
Tēmu par sabiedriskā medija neatkarību kontekstā ar to, kā tiek atspoguļota krīze uz Baltkrievijas un Polijas robežas, pirmā aizskāra Jauno konservatīvo partiju pārstāvošā Saeimas priekšsēdētājas biedre Dagmāra Beitnere-Le Galla.
“Tā izpratne par neatkarību ir ļoti neparasta manām ausīm, jo neatkarīgais medijs ir tik neatkarīgs, ka nevar saprast, no kā viņš ir atkarīgs - no valsts vai sabiedriskā pasūtījuma,” pauda politiķe. “Aicinu iegaumēt un darbā ar sabiedriskajiem medijiem uzsvērt, ja viņi ir tik neatkarīgi, lai savāc finansējumu no privātiem ziedojumiem, bet, tā kā finansējumu sabiedriskie mediji gaida no valsts, tad šeit ir zināmas attiecības ar valsts institūcijām, un valsts uzturētā politika ir jāņem vērā.” Viņa norādīja, ka sabiedriskajiem medijiem savā darbā vajadzētu arī ievērot nerakstītos likumus, bet nekonkretizēja, kas ir šie nerakstītie likumi.
Šādai pozīcijai pievienojās arī D. Beitneres-Le Gallas partijas biedre Eva Mārtuža un “Saskaņu” pārstāvošais Boriss Cilevičs. Daudz uzmanīgāk, bet neapmierinātību pauda arī Zaļo un zemnieku savienību pārstāvošais Saeimas Nacionālās drošības komisijas priekšsēdētājs Māris Kučinskis.
Reaģējot uz šo, “Attīstībai/”Par!”” pārstāvošā Dace Rukšāne-Ščipčinska pauda neizpratni par kolēģu teikto, jo, viņasprāt, šādi politiķi cenšas ietekmēt sabiedrisko mediju, kas nav pieņemams. Uz to koalīcijas liberālā spārna pārstāve saņēma aizrādījumu, ka viņas pārstāvētajai partijai, protams, nav pamata uztraukties, jo sabiedriskie mediji ietur šī politiskā spēka pozīcijas un strādā “Attīstībai/”Par!”” labā.
Šī diskusija sabiedriskajā medijā un daļā sabiedrības izraisījusi neapmierinātību par to, ka politiķi cenšas žurnālistiem diktēt, kā viņiem darīt savu darbu. Savukārt D. Beitnere-Le Galla ir pārliecināta, ka žurnālisti savu neatkarību ir krietni pārpratuši un tā nav bezgalīga. It īpaši jautājumos, kas skar valsts drošību.
Parasti opozīcija sūdzas par to, ka sabiedriskie mediji ignorē vai nepievērš pietiekamu uzmanību tās viedoklim. Šoreiz arī koalīcija sabiedriskajam medijam raida tādus pašus pārmetumus. Kāpēc?
Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas sēdē uzklausījām Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (SEPL) atskaiti par paveikto pirmajās 100 dienās. Komisija jau līdz tam bija informēta par konfliktu, kas bija izveidojies starp Nacionālo elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomi un jaunizveidoto SEPLP, pēdējai pastāvot uz savu neatkarību. SEPL padomes atbildība kā kapitāldaļu turētājai ir sabiedrisko mediju darba organizēšana, bet NEPL saglabājas uzraudzības funkcijas.
SEPL kā jauna institūcija bija pieļāvusi kļūdas: konfliktēts ar Nacionālo elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomi un arī šķērdēta nauda dārgiem advokātiem, bet savā ziņojumā viņi atsaucās uz savu neatkarību. Tad nu pakavējos pie šiem vārdiem, lai parunātu par viņu neatkarību. No kā tad viņi ir neatkarīgi? Viņiem taču ir atbildība, kas viņus ierobežo.
Ir jāveic izmaiņas likumā, ja reiz viena ļoti svarīga institūcija iedomājas vārda “neatkarība” tik plašu lietojumu. Kāda sabiedriskajam medijam var būt neatkarība, ja tam jāpilda sabiedriskais pasūtījums.
Atbildīgās komisijas sēdē jūs pieminējāt, ka sabiedriskajiem medijiem vajadzētu ievērot arī nerakstītos likumus. Kas tie ir par likumiem?
Redziet, socioloģijā ir aksioma - ir rakstītie un nerakstītie likumi. Jebkura valsts funkcionē, ja ir likumi. Vienlaikus mūsu dzīvē ir nerakstītie likumi - objektīvie dzīvības, pastāvēšanas likumi. Nerakstītiem likumiem ierādīta ļoti svarīga loma, jo, augot noteiktā sabiedrībā, cilvēks daudzas lietas iemācās saprast kā nerakstītus likumus. Sadzīvē to ir liels skaits, piemēram, ar automašīnas avārijas signāliem pateikt paldies par ielaišanu rindā. Nerakstītie likumi ir pašsaprotamība - ka ir attieksmes, kuras saprotam vienādi.
Sabiedriskajā medijā strādājošam žurnālistam, pievēršoties, manuprāt, ļoti svarīgajam robežas jautājumam, nevajadzētu šos notikumus atspoguļot atšķirīgi no Latvijas valdības pozīcijas. To arī biju domājusi, komisijā minot šos nerakstītos likumus.
Kur, jūsuprāt, beidzas sabiedriskā medija neatkarība?
Medijus jau neviens neaiztiek - viņi dara, ko grib, bet to brīvībai būtu jābeidzas tur, kur sākas valsts drošības jautājumi.
