Valsts prezidenta Egila Levita iniciatīva izveidot Valsts padomi, kurā likumdošanas procesa pilnveidošanu veiktu augsti apmaksāti juristi, pagaidām tālāk nevirzās, taču E. Levita jaunrades dzirksts jaunu amatu veidošanā nav dzisusi. Saeimā jau iesniegts prezidenta izstrādāts likumprojekts, kas rosina ieviest valsts ministra amatu. Saeimā šo priekšlikumu vērtē ar aizdomām.
E. Levits valsts ministru institūta ieviešanas nepieciešamību skaidro ar to, ka Latvija līdz šim nav spējusi efektīvi vadīt starpnozaru politikas jomas, atbildība par kurām sadalīta starp vairākām ministrijām, bet to attīstība nav apmierinoša dalītās atbildības dēļ.
Prezidents uzskata, ka šādos gadījumos nepietiek ar starpministriju darba grupām, jo tās spējot atrisināt detaļas, bet ne nozīmīgus attiecīgās jomas attīstības jautājumus.
“Tāpēc es uzskatu, ka Ministru kabineta līmenī ir nepieciešama politiski atbildīga amatpersona sabiedrībai un valsts attīstībai nozīmīgu un aktuālu pārnozaru jautājumu risināšanai. Proti, šai amatpersonai tiktu piešķirtas tiesības Ministru kabineta dienas kārtībā iekļaut pārnozaru jomu pārvaldīšanai nepieciešamos priekšlikumus, kā arī piešķirtas rīkojuma tiesības attiecīgās politikas īstenošanai,” jauna amata nepieciešamību skaidro Valsts prezidents.
To, ka valsts ministru un īpašo uzdevumu ministru institūcija jau ir pastāvējusi un sevi diskreditējusi, norāda opozīcijā strādājošās “Saskaņas” priekšsēdētājs Jānis Urbanovičs. Viņš atgādina, ka nereti, piešķirot kādam valsts vai īpašo uzdevumu ministra amatu, tika apmierinātas kāda ambīcijas, nevis risinātas valsts problēmas.
“Toreizējā izpildījumā tā bija tikai koalīcijas partneru vai atsevišķu politiķu sponsoru apetīšu apmierināšana. Lai kā man gribētos kā vienmēr uzticēties prezidenta labajiem nodomiem, es atgādināšu vienu senu anekdoti,”
pauž J. Urbanovičs un izstāsta anekdoti par to, kā veca priekamājas apkopēja jaunajiem menedžeriem skaidro, ka, biznesa attīstības līknei krītot, jāmaina personāls, ne jāpārbīda gultas un skapji.
Ilggadējais politiķis un Saeimas deputāts uzskata: ja prezidents redz, ka esošie ministri netiek galā ar saviem pienākumiem, tad tie jāmaina.
Līdzīgi E. Levita iniciatīvu vērtē arī Jaunās konservatīvās partijas valdes loceklis Krišjānis Feldmans, kurš uzskata, ka jaunu amatu veidošana nav pati veiksmīgākā atbilde prezidenta identificētajām problēmām.
“Man kā privātā sektora uzņēmējam, kas nokļuvis politikā, ir vēlme redzēt pēc iespējas mazāku valsts pārvaldi. Ja tik nelielā valstī kā Latvija ar padsmit ministriem ir jautājumi, ar kuriem grūti tik galā, iespējams, jārunā par cēloņiem. Turklāt parasti ministrs viens pats jau nekad nestrādā, nepieciešams veidot atbalsta personālu, jāveido neliela, bet tomēr ministrija, kas turpinātu uzpūst valsts pārvaldi. Tas būtu nelaikā,” uzsverot, ka E. Levits šādu iniciatīvu noteikti virzījis tikai ar labākajiem nodomiem, saka K. Feldmans.
To, ka iepriekšējos gados valsts ministru institūcija īsti nestrādāja, saka arī “Jauno Vienotību” pārstāvošais Kārlis Šadurskis, taču viņš uzskata, ka institūcijas atjaunošana var nest gan labu, gan sliktu. Atkarībā no tās izmantotāju motivācijas.
“Viss atkarīgs no detaļām. Ja izdodas realizēt to domu, ka uztic jautājumus, kas iekrīt starp vairāku ministriju definētajām kompetencēm, būtu labi. Iepriekšējā valdībā mums bija nodarbinātības padome, kurā bija izglītības un zinātnes, ekonomikas un labklājības ministri, kā arī augstākā ierēdniecība. Pievērsāmies jautājumam, vai izglītības sistēma gatavo darba tirgum vajadzīgos speciālistus. Ja šādu veidojumu vadītu viens valsts ministrs, būtu labi,” saka K. Šadurskis.
Viņš arī brīdina, ka šo amatu - līdzīgi, kā tas notika iepriekš - var devalvēt, ja pēc vēlēšanām, veidojot jauno koalīciju un valdību, kāds politiskais spēks apmaiņā pret savu piekrišanu pieprasa valsts ministra amatu.
Savukārt Nacionālās apvienības Saeimas frakcijas priekšsēdētāja vietnieks Jānis Dombrava pagaidām atturas vērtēt prezidenta iniciatīvas lietderīgumu. Viņš norādīja, ka līdzīgi citām Valsts prezidenta iniciatīvām noteikti būtu jānonāk līdz Saeimas komisijām, kurās izspriest to ieviešanas nepieciešamību.
