Vai "Jaunā vienotība" topošās premjeres biogrāfijā patiesi visu izpētījusi?

© Neatkarīgā/F64

Degsme, ar kādu politiskās partijas pauž gatavību strādāt Evikas Siliņas vadībā, rada jautājumu, vai pieredzējušajiem topošās koalīcijas partiju politiķiem patiešām ir pilnīga un droša pārliecība, ka viņa spēs vadīt valsti izaugsmes virzienā, nevis slidinās to uz leju vēl dziļāk, nekā to spēja Krišjānis Kariņš?

Siliņas biogrāfija liecina par viņas lielo pieredzi jurisprudencē, viņai ir sociālo zinātņu maģistra grāds tiesību zinātnē, starptautiskajās tiesībās un Eiropas tiesībās, taču ar to vien diezin vai ir pietiekami, lai vadītu valsti.

Siliņa jau no agras jaunības guvusi zināšanas par to, kā nauda un politiska ietekme tiek dalīta un pārdalīta, kā vara tiek mantota un pārņemta.

Atstājot diskusiju vētru internetā par Siliņas piedzīvojumiem jaunībā un viņas iespējamo darbošanos kinoindustrijā privātās dzīves izpētes gardēžiem, pievēršamies publiskajai informācijai Ministru kabineta mājaslapā. Tur norādīts, ka Siliņa jau no 1995. gada janvāra līdz 1997. gada jūnijam strādāja zvērināta advokāta Guntara Antoma birojā par juriskonsulti.

Zina, kā tiek dalīta ietekme un nauda

Tas bija laiks, kad Latvijā notika ietekmju sfēru un naudas pārdale starp kriminālajām autoritātēm. Advokātiem darba netrūka. Juridiskie pakalpojumi bija nepieciešami arī kriminālajām autoritātēm. Guntars Antoms “Neatkarīgajai” apstiprināja, ka Evika Siliņa strādājusi viņa birojā un esot bijusi lieliska darbiniece. Tolaik birojā strādājis arī vēlākais ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers, kā arī jurists Jānis Maršāns.

Deviņdesmito gadu vidū līdz pat divtūkstošo gadu sākumam slavenas bija daudzas kriminālās autoritātes. Viens no deviņdesmito gadu “vētrainākajiem” personāžiem - Jānis Kaļva ar iesauku Klops. Viņš savā mūžā tiesāts vairākas reizes, tostarp par huligānismu un izvarošanu. 1998. gada septembrī Klops izdzīvoja atentātā Baznīcas ielā pie kafejnīcas “Sēnīte”. Pēc šā uzbrukuma Jānis Kaļva savam baltajam auto "Lincoln Town Car" pasūtījis zīmīgo reģistrācijas numuru "Lucky". 2000. gada martā viņš tika atrasts miris Rīgas Centrālcietumā. Miris it kā narkotiku pārdozēšanas dēļ.

Siliņai nonākot premjera krēslā, daudzi pētnieki metīsies pētīt, vai patiesi Jāņa un Evikas darba un dzīves ceļi bija krustojušies. Pat ja bija, tad Klopu viņa līdzgaitnieki joprojām atminas ar labu vārdu. To, ka Klops dažkārt bijis krietns vīrs, liecina arī labi uzkoptā viņa apbedījuma vieta. Viens no Klopa krietnuma rādītājiem bija rūpes par tuvāko. Viņš Pārlielupes cietuma ieslodzītajiem par savu naudu iegādājās modernus televizorus. Lai arī toreizējais cietuma priekšnieks Vitolds Zahars par šādu izgājienu pauda sašutumu, ieguvēji izrādījās visi - gan Klopa sabiedrotie, gan valsts, jo cietums tādējādi kļuva labiekārtotāks.

Netic Latvijas finanšu sistēmai, naudu glabā Austrijā

Politiķiem, kuri gatavi strādāt valdībā Siliņas vadībā, der zināt vēl kādu aspektu. Savulaik Siliņa papildus visādiem amatiem un darbiem aktīvi iesaistījās tā saucamajā finanšu sektora kapitālajā remontā. Viņa ieņēma Ministru prezidenta parlamentārās sekretāres amatu un roku rokā ar bijušo Finanšu izlūkošanas dienesta (FID) direktori Ilzi Znotiņu cīnījās, lai Latvija netiktu iekļauta tā dēvētajā pelēkajā sarakstā. Nav noliedzams, ka pastāv nepieciešamība apkarot naudas atmazgāšanu un citus finanšu noziegumus, taču dāmas, iespējams, tomēr nebija sapratušas galvenos “kapitālā remonta” mērķus. Galvenie mērķi visdrīzāk bija citi - piemēram, Latvijas ekonomikas neatkarības stiprināšana un Krievijas biznesa ietekmes mazināšana vienā mazā, bet stratēģiski svarīgā NATO dalībvalstī. Bankām tika noteikti pienākumi tvarstīt visus un par visu, gandrīz visi tika apriori uzskatīti par blēžiem un noziedzniekiem. Pēc paveiktās finanšu aprites reformas Saeima tomēr noraidīja Ilzes Znotiņas atkārtotu iecelšanu par FID vadītāju. Parlamentā daudzi uzskatīja, ka Latvija ir stipri pārcentusies, un ekonomikas atpalicība no pārējām Baltijas valstīm jau bija neapturama. Siliņai nebija jāuzņemas atbildība par finanšu remonta darbu kvalitāti. Nebija jāuzņemas atbildība, jo neviens jau viņai par sagrauto finanšu sektoru nekādu atbildību nepieprasīja. Izskatās, ka Siliņa pati arī ne visai tic Latvijas valsts finanšu sistēmai un pašas veikumam tās stabilizēšanā. Kā liecina viņas 2022. gada amatpersonas deklarācija, pērn topošā premjere savu uzkrājumu ir veidojusi nevis kādā no Latvijas finanšu iestādēm, kuras nule ar pašas līdzdalību tika saremontētas augstākajā līmenī, bet gan Austrijas a/s “Grazer Wechselseitige Versicherung Aktiengesellschaft”, uzkrājot tur 10 611,02 eiro. Savukārt no pašmāju AS “Citadele Banka” Evika Siliņa pērn saņēmusi 0,23 eiro ieņēmumus, kas varētu nozīmēt, ka ienākumus no valsts budžeta līdzekļiem viņa saņem AS “Citadele Banka”. Tā teikt - maizei, pienam un šampūnam būs droši ar Latvijas finanšu institūcijām, bet nebaltām dienām gan drošāk naudu glabāt Rietumos.

Visi zinu, bet neko nedaru

Visbeidzot, turpinot stāstu par atbildību, pieminams ir Siliņas vīrs Aigars Siliņš. Viņš kā advokāts darbojies juridisko pakalpojumu sniegšanas frontē austrumu robežbūves uzņēmumam. Viens no Aigara Siliņa klientiem ir valsts austrumu robežbūvē iesaistītais uzņēmums “Igate”.

“Igates” valdes priekšsēdētājs Māris Peilāns “Neatkarīgajai” apliecināja, ka Aigars Siliņš sniedz viņam un viņa kompānijai juridiskos pakalpojumus. Tātad Evika Siliņa nevarēja nezināt, kas notiek robežbūvē, kādas nejēdzības tur valda un ar kādām amatpersonu nelietībām tur saskaras uzņēmēji. Vēl jo vairāk viņa pati taču daudzus gadus strādāja Iekšlietu ministrijā par parlamentāro sekretāri, un tieši tajā laikā, kad notika lielie austrumu robežbūves iepirkumi un aizsākās konflikts starp amatpersonām un robežas būvētājiem. “Igates” valdes priekšsēdētājs Māris Peilāns nosūtījis vēstuli Valsts prezidentam Edgaram Rinkēvičam. Savā un to amatpersonu vārdā, pret kurām krimināllietas jau izbeigtas, viņš raksta: “Mēs varam Jums sniegt sīkāku informāciju gan par situāciju, kāda ir austrumu robežas izbūvē, gan par to, kā būvniecība tika apturēta, gan par to, kas bija apturēšanas iniciatori un īstenotāji. Esam pārliecināti, ka tas, ka pašlaik austrumu robeža nav izbūvēta, bet iespējamās celtniecības pabeigšanas izmaksas, spriežot no publiski pieejamās informācijas, ir pieaugušas 5-6 reizes, nav noticis nejauši, bet ir bijis plānota sabotāža un kaitniecība. Robežbūves bremzēšanas patiesais mērķis un tās veicēji ir jānoskaidro, lai nepieļautu līdzīgus Latvijas drošības apdraudējumus nākotnē. Taču pats galvenais ir steidzami pabeigt būvniecību.”

Tad, lūk, jautājums - vai Evika Siliņa kaut ko darīja, lai nejēdzības novērstu, kad strādāja par Ministru prezidenta parlamentāro sekretāri? Nav ziņu par to. Arī atbildību par to neviens no viņas neprasa, un nav jau arī pamata prasīt.

Vai līdzīgi nebūs ar valdības vadīšanu - premjere par visu būs lietas kursā, tikai rīcības nekādas, jo no viņas jau arī neviens atbildību neprasīs - daudzi citi izrādīsies vainīgi. Robežas izbūve joprojām nav pabeigta. Ne Krišjānis Kariņš ko tur spēja paveikt, ne Evika Siliņa spēja viņu uz to pamudināt.

Politika

Partijas “Latvija pirmajā vietā” (LPV) līderis Ainārs Šlesers neslēpj nodomu piedalīties nākamā gada 7. jūnijā paredzētajās Rīgas domes vēlēšanās. Viņš jau uzsācis savu priekšvēlēšanu aģitāciju, uzdodot toni visai kampaņai, kura, pateicoties tieši Šleseram, varētu būt atšķirīga no citām.