Politika

Krišjānis Kariņš vīsta mazās dūrītes un piedraud visai sabiedrībai, ka viņa otrā valdība varētu izjukt vēl pat neizveidota, bet “Apvienotais saraksts” (AS) šoreiz parāda raksturu un nepakļaujas šādam rupjam spiedienam – apmēram tāds ir “Jaunās Vienotības” un  AS vakardienas sarunu sausais atlikums.

Triju politisko spēku vakar parakstītais memorands neapšaubāmi ir plats solis virzienā, lai pirmo 14. Saeimas apstiprināto valdību vadītu “Jaunās Vienotības” izvirzītais premjers Krišjānis Kariņš. Tomēr politiķu līdzšinējo konsultāciju gaita un tajās dominējošie jautājumi joprojām rada pamatu nelielām šaubām par pozitīvu gala iznākumu – atsevišķu pretrunu saasināšanās pēdējā brīdī pirms parlamenta balsojuma ir visnotaļ iespējama.

Šķietami smagās un pretrunām pārpilnās valdības veidošanas sarunas vakar sasniedza būtisku starpfinišu. Piekrišanu parakstīt Krišjāņa Kariņa jaunievedumu Latvijas politikā – iespējamo koalīcijas partneru sadarbības memorandu – deva līdz šim dumpinieciski noskaņotais “Apvienotais saraksts” (AS).

Pirmdien turpinājās “Jaunās Vienotības” un “Apvienotā saraksta” diskusijas par jaunās Enerģētikas, klimata un vides ministrijas izveidošanu. Šis jautājums palicis vienīgais, par ko politiskie spēki joprojām nav vienojušies, lai vismaz sarunu līmenī “iepūstu dvašu” Kariņa otrajai valdībai. Pretēji gaidītajam, AS, vismaz publiski, neko neatklāja no sava redzējuma par alternatīviem jomas pārvaldības modeļiem, lai gan pagājušās nedēļas nogalē tāds tika solīts. Tā ka pagaidām vienīgais jaunums sarunu kontekstā, kas šķiet ievērības cienīgs, ir Krišjāņa Kariņa atklāsme par “briestošo kompromisa garu”, lai ko arī tas nenozīmētu.

Tūļīgā un brīžam gluži vai absurdā teātra tradīcijās ietvertā jaunās valdības veidošana nedēļas vidū ieguva strauju dinamiku. Līdz tam ieņemot ņerkstošu “Progresīvo” fanu pulciņa lomu, “Jaunā Vienotība” pēkšņi uzņēma pavisam citu dziesmu – precīzāk, to uzņēma tās līderis, pagaidām vēl premjers Krišjānis Kariņš. Pēc kārtējā sarunu raunda ar potenciālajiem partneriem Kariņš ar akmenscietu seju un bez jebkādas ierastā mīlīgā smaida atblāzmas strikti novilka “sarkanās līnijas”, bez kuru ievērošanas, Kariņa vārdiem runājot, “šīs valdības nebūs”.

Konservatīvās Moderātu partijas līderis Ulfs Kristešsons vakar apstiprināts Zviedrijas premjera amatā, šo lēmumu atbalstot 176, bet pret balsojot 173 deputātiem. Mazākuma koalīciju moderāti veidos ar labēji centriskajiem kristīgajiem demokrātiem un liberāļiem, taču tā sadarbosies ar oficiāli ārpus koalīcijas palikušo partiju Zviedrijas demokrāti – galēji labēju politisko spēku, ar kuru vēl pirms četriem gadiem nebija gatava sadarboties neviena no nozīmīgākajām partijām. Opozīcijā palikušie sociāldemokrāti bažījas, ka Zviedrijas demokrātiem, kuri 11. septembra vēlēšanās saņēma 20,5% vēlētāju atbalstu, būšot pārāk liela ietekme uz valdības lēmumiem.

“Apvienotā saraksta” izveidošanas iniciators Uldis Pīlēns pēc amata valdībā it kā netiecas un vēlas uzņemties krīzes centra izveidi un tā iedzīvināšanu. Taču Krišjānis Kariņš, kas uzņēmies jaunās valdības veidošanu vēl pirms koalīcijas izveides, skaidri norādījis – ja valdību vadīs viņš, personām, kas nav ne ministri, ne Saeimas deputāti, teikšanas viņa Ministru kabinetā nebūs.

Uzsākot darbu, 13. Saeima krasi palielināja politisko partiju finansējumu no valsts budžeta. Tas tika darīts, lai it kā attālinātu partijas no turīgiem ļaudīm, kas ar saviem ziedojumiem ietekmēja partiju darbību. Beidzot savu darbu, šī Saeima, līdzīgu motīvu vadīta, savā pēdējā pilnvērtīgajā darba sēdē pieņēma interešu pārstāvniecības atklātības jeb tā dēvēto lobēšanas likumu, kuram teorijā vajadzētu nodrošināt, ka visiem ir skaidrs, kādu personu intereses cenšas virzīt politiķi. Tiesa, ne visi ir optimistiski par šī likuma lietderību.

Šonedēļ “Progresīvo” līderi iecerējuši pārliecināt “Apvienoto sarakstu” un Nacionālo apvienību, ka organizāciju ideoloģiskās atšķirības nav tik lielas, lai partijas nevarētu sastrādāties vienā valdībā. Izredzes, ka šīm sarunām būs “Progresīvajiem” pozitīvs rezultāts, ir ārkārtīgi zems, kas nozīmē, ka “Jaunās Vienotības” Krišjānim Kariņam būs vai nu jāsamierinās ar triju partiju valdību, vai jānodod nākamā Ministru kabineta veidošana cita politiskā spēka rokās.

14. Saeimā daudziem par pārsteigumu neievēlētās “Saskaņas” līderi bieži norādījuši, ka organizācija esot kā tilts, kas savieno mūsu divkopienu sabiedrību, zināmā mērā arī garantējot mieru starp kopienām. Nu “Saskaņu” Saeimā aizstājusi retorikā daudz agresīvākā “Stabilitātei!”, un tas radījis tēzi, ka parlamenta darbs un sabiedrība kopumā ar šo rokādi ir zaudējusi. Tiesa, šai tēzei ir arī pretinieki.

Lai arī Latvija skaidri deklarē savu piederību demokrātisko valstu blokam, laiku pa laikam izskan šaubas par demokrātisko principu sakņojuma dziļumu mūsu sabiedriskajā apziņā. Rodas jautājums par to, cik patiess un visaptverošs ir Latvijas sabiedrības atbalsts demokrātiskajām vērtībām.

Lielā steigā pirmajā lasījumā pieņemtais, Saeimas Juridiskā biroja asi kritizētais Valsts aizsardzības dienesta likums un to pavadošo likumu pakete, visticamāk, šajā Saeimā galīgajā lasījumā netiks apstiprināti. Ieceres virzība piebremzēta ne tikai juristu iebildumu, bet arī nākamās koalīcijas veidošanas sarunu dēļ. Idejas autors gan vēl cer pārliecināt aizejošo koalīciju, ka šis darbs jāpaveic vēl šim Saeimas sasaukumam, un viņam tajā būs sabiedrotie.

Gan Valsts prezidents Egils Levits, gan lielāko balsu skaitu 14. Saeimas vēlēšanās ieguvušās “Jaunās Vienotības” līderis un kandidāts premjerministra amatam Krišjānis Kariņš devuši skaidrus mājienus, ka nākamās valdības stabilitātes vārdā valdošajā koalīcijā vajadzētu iesaistīt arī “Progresīvos”. Tam piekrīt arī paši “Progresīvie”, taču partnerības formāts, kādu tiem varētu piedāvāt, var izrādīties ne pārāk vilinošs.

Saeimas vēlēšanu rezultāti iniciatīvu nākamās valdības veidošanai, atšķirībā no iepriekšējām vēlēšanām, nepārprotami nodevuši “Jaunās Vienotības” rokās, kas neminstinoties to apņēmusies izmantot. Turklāt nožēlojamais “Attīstībai/Par!” sniegums līdzšinējās valdības vadītājiem sniedz nepārvērtējamu iespēju spēlēt no pārsvara pozīcijām.

Tautas sakāmvārds vēsta – runāšana sudrabs, klusēšana zelts. Šim padomam centusies sekot vai pat burtiski ievērot puse Saeimas deputātu, kuri vairāk nekā 450 13. Saeimas pilnvaru laikā sasauktajās sēdēs uzstājušies vien dažus desmitus reižu.

Šis Saeimas sasaukums vairāku iemeslu dēļ uzskatāms par īpašu, taču tā patiesi par vēsturisku tas uzskatāms, jo 18 pilnus mēnešus tas darbojās attālināti e-Saeimas vidē. Tas nozīmēja, ka deputātiem nebija obligāti ierasties Saeimas telpās, lai pildītu savus pienākumus, taču, spriežot pēc izmaksātajām transporta un īres kompensācijām, lielākā daļa parlamentāriešu tomēr mēroja garāku vai īsāku ceļu uz Saeimas namu, kā arī turpināja maksāt rēķinus par saviem īres dzīvokļiem Rīgā.

Šobrīd pie smalkā toņa pieder paņirgāties par tiem, kuri reiz lietojuši vārdu salikumu “Kariņa-Levita režīms”. Ha-ha. Duraciņi.

13. Saeimas vēlēšanās bijušo KNAB izmeklētāju un caurkritušu politikāņu kopa startēja kā Jaunā konservatīvā partija (JKP), bet vēlāk pārsaucās par partiju “Konservatīvie” (K).

Ja nebūtu pandēmijas un uz sagrūšanu iekodētu koalīcijas partneru, Nacionālajai apvienībai par sabiedrības vērtējumu partijas ministru darbiem īpaši satraukties nebūtu vajadzējis. To solīja, šķiet, visu laiku neredzamākais ministrs Kaspars Gerhards zemkopības ministra amatā un kultūras ministra amata atkārtota uzticēšana nozares cieņu iemantojušajai Dacei Melbārdei. Arī partijas priekšvēlēšanu 4000 zīmju programma šiem amatiem bija piemērota – bez pārliekiem solījumiem un precīzi izmērāmiem rezultātiem.

Jaunākie pētījumu centra SKDS partiju reitingi rāda – ja balsstiesīgie septembrī balsotu tā kā aptaujā, tad 14. Saeimā noteikti iekļūtu sešas partijas – ar vislielāko mandātu skaitu būtu “Jaunā Vienotība”, otrajā vietā būtu ZZS, trešajā – Nacionālā apvienība, ceturtajā – “Apvienotais saraksts”, piektajā – “Progresīvie”, sestajā – “Saskaņa”.

Sekojot dāsnajiem priekšvēlēšanu solījumiem, pilsoņi nu jau aizejošajā 13. Saeimā ievēlēja trīs jaunus politiskos spēkus – tajā skaitā “Attīstībai/Par!”. Tā, 2019. gada sākumā neko ļaunu nenojauzdama, uzņēmās atbildību par veselības nozari. Tieši par darbību tajā politiskais spēks guvis visvairāk kritikas. Tam bija jāsaskaras arī ar citiem izaicinājumiem, kas deva iespēju pierādīt savu rīcībspēju, taču ne vienmēr organizācija un tās līderi mācēja šo iespēju izmantot.

Atklājot 13. Saeimas pēdējo darba sesiju, Valsts prezidents Egils Levits nosauca kritēriju, kas būšot noteicošais, lai viņš kādas nākamajā parlamenta sasaukumā ievēlētās partijas pārstāvi nominētu premjerministra amatam. Nepārprotamu signālu, ka izpildīt šo kritēriju viņš ir gatavs, devis “Jaunās Vienotības” Ministru prezidenta amata kandidāts Krišjānis Kariņš.