Advokātu uztrauc tas, ka prokuratūra ļauj pazust arestētai mantai

ADVOKĀTS GATIS DIRNĒNS (attēla centrā) ir aizstāvis kukuļošanas krimināllietā, no kuras pazudis lietiskais pierādījums – medus. Kā cietušā pārstāvis viņš piedalījās arī t.s. Lemberga prāvā, kur viņš tiesu ļoti aktīvi brīdināja par to, ka pamazām pazūd šajā kriminālprocesā arestētās mantas reālie, vērtīgākie aktīvi, atstājot tikai tukšas “čaulas” kompānijas – kā nocirstu Ziemassvētku eglīti bez skujām un rotājumiem © Ģirts Ozoliņš/F64

Latvijā pierādījumi un arestētā manta, kuru glabāšanai krimināllietās ir identisks normatīvais regulējums, mēdz pazust, bet sūdzības par procesa virzītāju pretlikumīgo rīcību netiek izskatītas pēc būtības – tās tiek nodotas vērtēšanai tai pašai amatpersonai, pret kuru sūdzība tiek vērsta, konstatē zvērināts advokāts Gatis Dirnēns.

G. Dirnēns ir aizstāvis kukuļošanas krimināllietā, kurā pazudis lietiskais pierādījums - medus. Noskaidrojies, ka medus izņemts no lietisko pierādījumu reģistra un to apēduši Jelgavas skolnieki (sīkāk skat. 4. janvāra publikācijā “Krimināllietas pierādījumu apēšanu prokuratūra uzskata par likumīgu”).

Tautā varētu teikt - šajā gadījumā nebija “ļaunuma bez labuma”, jo minētajā krimināllietā arestētais produkts nepazuda bez pēdām un gala rezultātā labumu no tā guva Latvijas skolēni. Turpretī par t.s. Lemberga krimināllietā arestētajiem aktīviem vairāku simtu miljonu vērtībā skaidrības nav jau gadiem, jo Latvijas valsts tiem netiek klāt.

Prokurori jau sešpadsmito gadu apgalvo, ka arestēto mantu nodevuši glabāšanā Šveices pilsonim Rudolfam Meroni, taču tas apgalvo, ka neko reālu glabāšanā neesot pieņēmis, tikai parakstījis prokurora priekšā liktos papīrus.

Pagaidām skaidrs ir tikai tas, ka no šiem aktīviem konkrētu labumu gūst ar prokuroru svētību par mantas glabātāju ieceltā persona un viņas uzticamības ļaudis, bet pagaidām nav zināmi konkrēti fakti, kādu labumu gūst arī valsts amatpersonas, kuras dara visu, lai Latvijas valsts šiem aktīviem klāt netiktu.

G. Dirnēns t.s. Lemberga krimināllietā pārstāvēja cietušo SIA “Man - Tess”, kas pārdēvēta par SIA “T2 Termināls”. Aktīvāk par citiem G. Dirnēns tiesai norādīja, ka tiek izšeptēti arestētās mantas vērtīgākie aktīvi; viņš aicināja beidzot nosūtīt tiesiskās palīdzības lūgumus uz ārvalstīm, lai beidzot reāli tiktu arestēta manta, kas tika tikai uzdota par arestēto mantu; tāpat viņš aicināja uzlikt arestu īstajiem aktīviem (piemēram, AS “Latvijas naftas tranzīts” akcijām), neaprobežojoties ar ārvalstu “čaulas” kompāniju it kā arestu. Tomēr tiesa un prokuratūra palika kurlas pret G. Dirnēna centieniem.

Vaicāts, vai Latvijā par ierastu nav kļuvusi prakse, kad krimināllietās tiek veiktas prettiesiskas darbības ar arestētu mantu vai lietiskajiem pierādījumiem, G. Dirnēns atbildēja: “Jāatzīst, ka šādi gadījumi mēdz būt. Kā viena no lietām minama tā dēvētā Lemberga krimināllieta, kurā bija jāpaiet vairākiem gadiem, līdz arī tiesa atzina, ka lietas iztiesāšanas laikā arestētā manta pazūd. Bet krimināllietā [par kukuļošanu ar medu] līdz ar krimināllietas materiālu saņemšanu konstatējām, ka lietiskais pierādījums medus nav atdots īpašniekam un ar lietisko pierādījumu nav veiktas darbības, kādas šādos gadījumos paredzētas Ministru kabineta noteikumos. Lietiskais pierādījums ir atdots trešajai, ar lietu nesaistītajai personai, un dibināti iemesli šādai likumos neparedzētai rīcībai šobrīd nav saprotami.”

Runājot par to, cik nozīmīgs krimināllietā ir lietiskais pierādījums, advokāts G. Dirnēns teica: “Kā tas ir noteikts vairākos tiesu nolēmumos, lietiskie pierādījumi ir krimināllietas materiāli. Par nelikumīgām darbībām ar krimināllietas materiāliem ir paredzēta kriminālatbildība. Lūdzot prokuratūru izvērtēt šos apstākļus, prokuratūrai, kā to nosaka Kriminālprocesa likums, bija jāpieņem viens no diviem lēmumiem -lēmums par kriminālprocesa uzsākšanu vai atteikums uzsākt kriminālprocesu. Gadījumos, kad persona lūdz izvērtēt noziedzīga nodarījuma esamību, citas likumiskas iespējas nepastāv - ir jāpieņem viens no minētajiem lēmumiem. Bet prokuratūra tā vietā personai nosūtīja informatīvu vēstuli, kuras saturā bija izlasāms - lēmumu par kriminālprocesa uzsākšanu vai atteikšanos uzsākt kriminālprocesu mēs nepieņemsim un informējam, ka šos apstākļus vērtēs tiesa. Kriminālprocesa likums neparedz šādas informatīvas vēstules nosūtīšanu kā atbildi uz lūgumu izvērtēt noziedzīga nodarījuma esamību.

Citiem vārdiem,

prokuratūra informē, ka pati izlems, kad konkrētu iesniegumu tā skatīs likumā noteiktajā kārtībā, kad nē.”

“Vēl jo vairāk - ikvienai personai ir saprotams, ka sūdzības izskatīšana par sevi ir ne tikai prettiesiska, bet norāda arī uz prettiesisko visatļautību. Šajā lietā nācās saskarties ar situāciju, kad amatpersona izskata sūdzības par sevi un pat nereaģē uz aicinājumu rīkoties atbilstoši likumos noteiktajam, sūdzības izskatīšanu nododot pēc piekritības.”

Vaicāts, vai pierādījuma pazušana no krimināllietas var ietekmēt tās iztiesāšanu, G. Dirnēns skaidroja: “Ir jāatzīst, ka lietiskā pierādījuma krimināllietā vairs nav. Atbilstoši Kriminālprocesa likumā noteiktajam, par lietisko pierādījumu kriminālprocesā var būt jebkura lieta, kas izmantota kā noziedzīga nodarījuma izdarīšanas priekšmets vai saglabājusi noziedzīga nodarījuma pēdas, vai arī jebkādā citā veidā satur ziņas par faktiem un ir izmantojama pierādīšanā. Viena un tā pati lieta var būt lietiskais pierādījums vairākos kriminālprocesos. Šajā lietā lietiskais pierādījums vairs neeksistē, tāpēc nebūs iespējams ne pārbaudīt, ne izmantot pierādīšanā šo lietisko pierādījumu. Aizstāvībai joprojām nav saprotams, kāpēc šo lietisko pierādījumu - medu - nebija iespējams atdot īpašniekam vai arī ar to rīkoties atbilstoši Ministru kabineta noteikumos noteiktajam. Arī krimināllietas materiāli nesniedz atbildi uz šo jautājumu.”