Jau vairāk nekā pusgadu politiķi un ierēdņi nespēj vienoties, kā palīdzēt pusaudžiem, kuri lieto apreibinošas vielas un kuriem iestājusies atkarību. Palīdzība, kas tiek sniegta bērniem, ir sadrumstalota, un gadījumos, ja pusaudzis jau regulāri lieto apreibinošas vielas un nonāk slimnīcā ar smagu intoksikāciju, viņam tālāka sociālā rehabilitācija īsti nav pieejama.
To apliecināja arī kārtējā Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas sēde, kas vēlreiz bija sapulcinājusi pat 18 dažādas atbildīgās iestādes, bet kur atkal neizskanēja apliecinājums konkrētai rīcībai. Katru gadu Bērnu slimnīcā nonāk ap trīssimt piedzērušos vai citādi apreibinājušos pusaudžu, bet mēs tikai noplātām rokas, jo nav algoritma, nav mehānisma, un jau sešus gadus Latvijā nav arī speciāla sociālās rehabilitācijas centra atkarību izraisošas vielas lietojošiem pusaudžiem.
Bērnu slimnīcas dati liecina, ka gadā vidēji slimnīcā nonāk ap trīssimt bērnu alkohola reibumā (2023. gadā tie bija 243 bērni, no tiem stacionēti 16 bērni), tomēr, kā norāda slimnīcā, ne visiem bērniem būtu nepieciešama atrašanās Bērnu slimnīcā, jo galvenā palīdzība, kas šiem bērniem nepieciešama, ir atskurbšana. Slimnīcas uzdevums neesot “izguldināt bērnus”, savukārt policijas uzdevums nav apsargāt pusaudžus, kuri reibumā ir agresīvi. Šo iestāžu viedoklis saskan: ir nepieciešama iestāde, piemēram, atskurbtuve, kur nogādāt pusaudžus reibumā.
Šī ir viena no tēmām, ko aktualizējušas atbildīgās iestādes un arī Bērnu slimnīca, tomēr vairāku mēnešu sarunas un diskusijas nav devušas nekādu rezultātu. Tikai pārrunas. Otrs jautājums ir ārstēšana un sociālā rehabilitācija pusaudžiem, lai ārstētos no, iespējams, jau esošas atkarības, kad apreibināšanās notiek regulāri, un atgrieztoos dzīvē. Arī šis jautājums nav sakārtots, jo Latvijā nav rehabilitācijas centra. Treškārt, apreibinošo vielu lietošanas prevencija, kur, vismaz pēc iesaistīto stāstītā, mums vismaz ir vairāki centri, kas sniedz pakalpojumus jauniešiem. Īsumā tā var raksturot jau pusgadu ilgstošu pārrunu saturu.
Valsts kancelejas Valsts attīstības nodaļas vadītājs Vladislavs Vesperis atzīst, ka kancelejai bija dots uzdevums koordinēt “risinājuma izstrādi, lai izveidotu pakalpojumu bērnu atskurbšanai un īstermiņa izmitināšanai”. Viņš stāsta, pie kādiem secinājumiem speciālisti nonākuši. Pašlaik nav skaidra algoritma, kā rīkoties situācijā, kad pusaudzis ir apreibinošu vielu ietekmē; katrs dienests rīkojas, kā saprot šo situāciju un ko var konkrētā situācijā izdarīt. “Noteikti nepieciešams šāds algoritms, jo nav skaidri kritēriji, kurā brīdī ko darīt. Ja ir viegla reibuma pakāpe, kur vest - uz policijas iecirkni vai slimnīcu? Vai ja bērns ir agresīvs?” diskusiju saturu atstāsta ierēdnis. Viņš uzskata, ka veselības jomai ir ļoti būtiska loma, jo bērns tomēr ir intoksikācijas situācijā un “mēs nevaram uzreiz pateikt, kādas vielas lietotas un kā tas var ietekmēt veselības stāvokli bērnam”.
V. Vesperis norādīja, ka aktualizējies arī jautājums par piespiedu ārstēšanu un rehabilitāciju, jo ir jāpārskata regulējums, tāpēc Valsts kanceleja gaida priekšlikumus no visām atbildīgajām iestādēm. Un tādu patiesi nav maz. Labā ziņa ir tāda, ka virkne iestāžu, piemēram, Rīgas dome, Veselības un Labklājības ministrija, ir gatavas šīs problēmas risinājumam. Uz jautājumu, ko Valsts kanceleja plānojusi darīt, viņš atbildēja: “Esam lūguši datus no visām institūcijām par esošo situāciju, jo tas, ka 300 bērni gadā nonāk Bērnu slimnīcā, neko nepasaka par to, kādā reibuma stāvoklī bijuši, kāda ir bērnu sociālā situācija, kas būtu svarīgi, lai plānotu pakalpojumu, lai vienotos par rīcības modeli. No valsts policijas saņēmām informāciju, cik jauniešu nonāk policijas uzraudzībā šīs problēmas dēļ, bet tā arī ir tikai viena daļa no informācijas, cita informācija ir pašvaldības policijas rīcībā.”
Bērnu slimnīcas speciālisti savukārt nesaprot, kāpēc vēlreiz prasa slimnīcas viedokli, jo šiem bērniem jāmeklē kompleksi risinājumi, viņiem nav jāatrodas slimnīcā, jo bērniem ir vajadzīga palīdzība, lai atbrīvotos no atkarības, lai nepieļautu apreibinošu vielu lietošanu turpmāk, bet slimnīca nesniedz šādu palīdzību.
“Man ir sajūta, ka nekas nav izkustējies no vietas, tie paši dati, kurus mēs jau dzirdējām,” saka Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas priekšsēdētāja Leila Rasima. “Mēs dzirdam, ka “esam gatavi darīt”, bet tas jau bija pirms četriem mēnešiem, un tagad vēl viens mēnesis pagājis… Emocionāli grūti pieņemt to, ko jūs stāstāt. Ko mēs varam pateikt par situāciju, kad jaunietim, kuram Naukšēnos nebija vairs vietas (centrs jauniešiem, kas pārkāpumu dēļ tika slēgts - aut.) un nekur citur nav vietas, pārdozē un viņu vairs neviens neatgriezīs… Jūs sakāt, ka jāuzraksta algoritms, bet kad konkrēti tas tiks izdarīts? Man tas nedod pārliecību, ka lietas kustēsies uz priekšu.” Pašlaik nevienam nav skaidrs, vai un ko plānot uz nākamā gada budžetu, lai izveidotu pakalpojumu nepilngadīgajiem, un pat ja nauda būtu, nevienam nav skaidrs, ko darīt ar šiem jauniešiem.
Valsts kanceleja, atzīstot, ka šajās diskusijās nav progresa, sola rezultātu aprīļa beigās, savukārt politiķi uzskata, ka kanceleja “kratās vaļā” no šī jautājuma. Saeimas komisija, saērcināta par lēno notikumu gaitu, plānojusi uzrakstīt vēstuli premjerministrei, izklāstot visu problēmsituāciju un aicinot premjeri rīkoties.
Latvijā darbojas vairākas iniciatīvas, kuri faktiski uzsāktas un darbojas pilotprojektu veidā, un kas ir ļoti pieprasītas, jo uz šiem pakalpojumiem veidojas rindas, piemēram, Pusaudžu resursu centrs, kas sāka pilotprojektu Bērnu slimnīcas paspārnē, lai sniegtu atbalstu riska jauniešiem, un pašlaik realizē jau vairākus šādus projektus. “Tā ir palīdzība pusaudžiem, lai nenonāktu līdz situācijai, kad tevi jāievieto atskurbtuvē. Pusaudži, kuri regulāri lieto apreibinošas vielas, to dara, risinot kādas citas, ieskaitot mentālās, problēmas,” saka Pusaudžu resursu centra valdes priekšsēdētāja Liene Dambiņa. “Pusaudžu resursu centra programmas ir ļoti pieprasītas, un tur ir rinda uz pakalpojuma saņemšanu, bet mēs gaidām no pašvaldībām atbalstu pieejamībai, piemēram, transportu, lai jaunieši tiktu uz pakalpojumu.”
Daudz resursu tērējot atskurbtuves nepilngadīgajiem izveides un lietderības apspriešanai, visi ir aizmirsuši, ka Latvijā nav sociālās rehabilitācijas centra nepilngadīgajiem ar atkarību. Pašlaik slimnīcā “Ģintermuiža” ir pieejama ārstēšana - detoksikācija nepilngadīgajiem un motivācijas programma, bet nav rehabilitācijas programmas. Bērns atgūstas no saindēšanās ar alkoholu, un ko pēc tam?
Kopš 2018. gada vairs nedarbojas neviena sociālās rehabilitācijas iestāde jauniešiem ar atkarībām. Jau pirms šī gada tika slēgta iestāde “Saulrīti”, tā vietā valsts pasūtījums tika atdots citai organizācijai “Solis
Piebalgā”, kas uzvarēja konkursā, bet kuru slēdza pēc tiesībsarga ierosmes, kas tur atklāja virkni pārkāpumu, kas nevis sociāli rehabilitēja bērnus, bet varbūt pat otrādi… Kopš tā laika atbildīgās iestādes izrādījušās bezspēcīgas, lai nodrošinātu sociālo rehabilitāciju bērniem.
