ASV Luiziānas štatā tiesa atzinusi kļūdu un atbrīvojusi uz nāvi notiesāto 64 gadus veco Glenu Fordu, kurš bija atzīts par vainīgu 1983. Vīrietis ieslodzījumā pavadījis mazliet vairāk nekā 30 gadus, turklāt gandrīz 26 gadu garumā ik rītu modies ar apziņu, ka tā var izrādīties pēdējā diena viņa mūžā, jo nāvessods bijis apstiprināts un cietuma administrācija tikai gaidījusi rīkojumu par tā izpildi.
Organizācijas, kas cīnās par nāvessoda atcelšanu ASV, uzsver, ka šis ir vēl viens piemērs tam, ka tiesas mēdz kļūdīties, bet šīs kļūdas kaut daļēji iespējams labot vien tad, ja nepatiesi notiesātais vēl ir dzīvs.
«Mēs esam ļoti gandarīti, ka Glens Fords beidzot ir reabilitēts, ka prokurori un tiesa rīkojās tik ātri un izlēmīgi, atbrīvojot viņu no cietuma,» paziņojumā, ko citē Reuters, norāda tumšādainā vīrieša advokāti Gerijs Klements un Ārons Novods. Viņi gadiem ilgi cīnījušies par to, lai pierādītu sava klienta nevainīgumu, iesniedzot neskaitāmas apelācijas un prasības dažāda līmeņa tiesās. Lai gan tās noraidītas, aizstāvji vismaz panākuši to, ka nāvessoda izpilde G. Fordam atlikta līdz brīdim, kamēr tieslietu sistēma pārliecinājusies, ka viņš patiešām nav vainīgs. Pavērsiens šajā lietā noticis pagājušā gada nogalē, kad izmeklētājiem kļuvuši zināmi divi fakti. Pirmkārt, uzticams informācijas avots vēstījis, ka kāds cilvēks, kurš joprojām atrodas brīvībā, atzinis, ka tieši viņš pastrādājis slepkavību, par kuru notiesāts G. Fords. Otrkārt, apstiprinājušās liecības, kas pierāda – G. Fords slepkavības laikā nekādi nav varējis atrasties tur, kur tā notikusi. «Tas ir tas, ko Forda kungs un mēs apgalvojām jau gadiem ilgi,» skaidrots advokātu paziņojumā.
Tolaik 34 gadus vecais G. Fords tika aizturēts 1983. gada nogalē. Sākumā viņam inkriminēja tikai zagtu mantu pārdošanu, bet pēc tam apsūdzēja arī 56 gadus vecā Šrūvportas pilsētā pazīstamā pulksteņmeistara un juveliera Aisadora Rouzmena slepkavībā. G. Fords nenoliedza, ka ne tikai pazinis A. Rouzmenu, bet reizēm neoficiāli arī piestrādājis viņa veikalā, pildot dažādus gadījuma darbus. Tomēr viņš kategoriski noliedza, ka būtu šāvis uz A. Rouzmenu vai atradies viņa veikalā brīdī, kad tika pastrādāta slepkavība. Interesanti, ka sākotnēji šajā lietā bijuši vēl trīs apsūdzētie un, pamatojoties uz G. Forda savulaik sacīto, vismaz vienam no viņiem bijis motīvs nogalināt A. Rouzmenu. Tomēr galu galā uz apsūdzēto sola 1984. gadā viņš atradies viens pats, un zvērinātie, pamatojoties uz ļoti nepilnīgiem un apšaubāmiem pierādījumiem, nosprieduši, ka G. Fords ir vainīgs pirmās pakāpes slepkavībā. Štata likumdošana par šādu noziegumu paredz nāvi elektriskajā krēslā. 1988. gadā spriedums apstiprināts, un kopš tā laika G. Forda dzīvība faktiski karājusies mata galā.
G. Klements un Ā. Novods, kuri tikai deviņdesmito gadu sākumā uzņēmušies šo lietu, visu laiku apstrīdējuši sākotnējā verdikta taisnīgumu. Viņi norādījuši, ka tā arī nav atrasts slepkavības ierocis un prāvā dzirdētie apgalvojumi, ka līdzīgu pistoli reiz mēģinājis pārdot G. Fords, ir tikai tukšas runas. Gadu gaitā noskaidrojies, ka vienīgā lieciniece, kura tiesai paziņoja, ka G. Fords viņai pats atzinies šajā slepkavībā, ir melojusi, – tam ir dokumentāli apstiprinājumi. Tiesas procesa laikā apsūdzība arī esot noklusējusi vairākus pierādījumus, kas liecināja par labu G. Fordam. Tāpat juristi vērsuši uzmanību uz to, ka pirmajā prāvā viņu klientu aizstāvējis valsts norīkots advokāts, kuram nav bijis nekādas pieredzes slepkavību lietu iztiesāšanā, bet visi 12 zvērinātie bijuši baltādainie iedzīvotāji, neraugoties uz to, ka G. Fords ir afroamerikānis, bet slepkavības upuris ebreju izcelsmes baltādainais iedzīvotājs. Taču domājams, ka visi šie argumenti tā arī būtu palikuši neuzklausīti, ja vien izmeklētāji nebūtu saņēmuši jaunu informāciju par slepkavības apstākļiem.
Pats G. Fords pēc atbrīvošanas bijis diezgan nerunīgs. «Mans prāts šaudās dažādos virzienos, bet principā jau sajūta ir laba,» viņš sacījis intervijā televīzijas kompānijai WAFB. Vīrietis atzinis, ka, protams, priecājas par atbrīvošanu, taču tajā pašā laikā viņu māc nožēla par to, ko nav izdevies paveikt dzīves laikā. «Kad mani ieslodzīja cietumā, dēli bija pavisam maziņi, bet nu viņiem jau sen ir savas ģimenes un savi bērni,» viņš sacījis. AP piebilst, ka saskaņā ar Luiziānas štata likumiem G. Fords var pretendēt tikai uz 330 000 dolāru lielu kompensāciju. Likumdošana nosaka, ka par katru ieslodzījumā nepamatoti pavadītu gadu bijušais ieslodzītais var saņemt 25 000 dolāru, bet kopējā summa nedrīkst pārsniegt 250 000 dolāru. Savukārt 80 000 dolāru nepamatoti notiesātajiem pienākas par «piespiedu kārtā garām palaistajām iespējām».
***
UZ NĀVI NOTIESĀTIE, KURI ATTAISNOTI PĒC VISMAZ 20 CIETUMĀ PAVADĪTIEM GADIEM
- Džeimss Ričardsons – Floridas štatā 1968. gadā atzīts par vainīgu sava bērna noindēšanā, it kā lai saņemtu apdrošināšanas naudu, lai gan nemaz nebija iegādājies bērna apdrošināšanas polisi.
Pēc ilgstošiem advokātu pūliņiem verdikts apstrīdēts un apsūdzības atsauktas 1989. gadā. Ieslodzījumā pavadīja 21 gadu
- Pīters Laimons – 1968. gadā līdz ar vēl trim cilvēkiem Masačūsetsas štatā notiesāts par slepkavību. 1974. gadā, kad štats atteicās no nāvessoda, viņam tas tika aizstāts ar mūža ieslodzījumu. P. Laimons nodzīvoja pietiekami ilgi, lai panāktu savas lietas pārskatīšanu – juristu rīcībā nonāca neapstrīdami pierādījumi, ka apsūdzības galvenais liecinieks savu liecību ir safabricējis, turklāt atslepenoti FIB dokumenti liecināja, ka tā aģentiem bijusi patiesa informācija par slepkavības apstākļiem. 2001. gadā visas P. Laimonam izvirzītās apsūdzības tika atsauktas un viņu izlaida no cietuma.
Ieslodzījumā pavadīja 33 gadus
- Timotijs Hovards – 1976. gadā Ohaio štatā tika notiesāts par bankas aplaupīšanu un sarga nogalināšanu. Tikai 2003. gadā spēja pierādīt savu nevainību, kad viņa advokāti beidzot piekļuva dokumentiem ar pretrunīgajām liecībām un ekspertīžu rezultātiem, kas no aizstāvjiem tika noslēpti pirmās prāvas laikā. 2006. gadā T. Hovardam kā kompensācija par cietumā pavadītajiem gadiem tika izmaksāti 2,5 miljoni dolāru – lielākā summa štata vēsturē. Ieslodzījumā pavadīja 26 gadus
- Gerijs Lamārs Džeimss – 1976. gadā Ohaio štatā notiesāts tajā pašā prāvā, kurā T. Hovards, atbrīvots 2003. gadā.
Ieslodzījumā pavadīja 26 gadus
- Nikolass Jarriss – 1981. gadā Pensilvānijas štatā tika notiesāts par slepkavību, kurā nebija piedalījies, taču, atrodoties cietumā par citiem noziegumiem, izmeklētājiem meloja, ka zina, kas to varētu būt pastrādājis. Apsargi un cietumnieki, kas sadarbojās ar administrāciju, piespieda N. Jarrisu atzīt daļēju vainu slepkavībā, bet tiesa viņam piesprieda nāvessodu. Tikai 2003. gadā N. Jarrisam izvirzītās apsūdzības tika atsauktas, jo jauns
tiesas sastāvs konstatēja, ka nav absolūti nekādu pierādījumu viņa vainai.
Ieslodzījumā pavadīja 21 gadu
- Lorenss Ādamss – 1974. gadā tolaik 19 gadu veco L. Ādamsu tiesa Masačūsetsas štatā atzina par vainīgu bruņotā laupīšanā un slepkavībā. Tikai pēc daudziem gadiem noskaidrojās, ka divi cilvēki, kuri snieguši liecības pret viņu, apzināti melojuši, jo tas palīdzējis viņiem izvairīties no apsūdzībām
ar šo lietu nesaistītos noziegumos. 2004. gadā visas apsūdzības L. Ādamsam tika atsauktas. Ieslodzījumā pavadīja 30 gadu
- Deriks Džeimisons – 1985. gadā Ohaio tika atzīts par vainīgu slepkavībā. Sākotnējais spriedums balstījās uz liecībām, ko bija sniegusi lietas iznākumā ieinteresēta puse (D. Džeimisona paziņa, kuru sākumā arī apsūdzēja noziegumā). 2002. gadā D. Džeimisona advokātiem izdevās panākt sprieduma atcelšanu un jaunas tiesas izsludināšanu, taču pēc trim gadiem prokurori, saprotot, ka viņu rīcībā nav nekādi cietumnieka vainas pierādījumi, apsūdzības atsauca un D. Džeimisons iznāca brīvībā.
Ieslodzījumā pavadīja 20 gadu
- Kērtiss Edvards Makkartijs – 1986. gadā Oklahomas štatā tika atzīts par vainīgu policijas virsnieka meitas izvarošanā un noslepkavošanā, notiesāts uz netiešu pierādījumu pamata. K. E. Makkartija juristiem vēlāk izdevās pierādīt, ka policijas eksperte viltojusi ekspertīzes rezultātus, savukārt DNS ekspertīze apstiprināja, ka notiesātais nav izvarojis upuri. 2007. gadā tika atsauktas visas K. E. Makkartijam izvirzītās apsūdzības. Ieslodzījumā pavadīja 21 gadu
- Maikls Makkormiks – 1987. gadā Tenesī štatā tika atzīts par vainīgu kādas sievietes slepkavībā. Vēlāk veiktās DNS analīzes apstiprināja, ka mati, kas tika atrasti nozieguma vietā, nav M. Makkormika mati, kā tas bija apgalvots policijas iesniegtajā ekspertīzē. Vairāki zvērinātie atzina, ka 1987. gada prāvā uzskatījuši apsūdzēto par vainīgu tikai tādēļ, ka prokuroram veiksmīgi izdevās radīt iespaidu, ka viņš ir patoloģisks melis un alkoholiķis. 2007. gadā visas apsūdzības M. Makkormikam tika atsauktas.
Ieslodzījumā pavadīja 20 gadu
- Pols Hauss – Tenesī štatā 1986. gadā atzīts par vainīgu kādas sievietes slepkavībā, pamatojoties uz netiešiem pierādījumiem. P. Hausa vainu apliecināja vienīgi bioloģiskās ekspertīzes rezultāti, taču viņa juristi vēlāk pierādīja, ka tie ir neprecīzi.
Atbrīvots 2009. gadā.
Ieslodzījumā pavadīja 23 gadus
- Ronalds Kičens – 1988. gadā tika notiesāts Ilinoisas štatā par piecu cilvēku, tajā skaitā trīs bērnu, slepkavībām. Apsūdzētā advokāti un cilvēktiesību aizsardzības organizācija vērsa uzmanību uz to, ka vienīgie pierādījumi šajā lietā bija paša R. Kičena liecības, kas tika sniegtas pirmajās stundās pēc viņa aizturēšanas. Juristiem izdevās pierādīt, ka policisti, kas arestēja vīrieti, regulāri situši un spīdzinājuši aizturētos, lai izspiestu no viņiem vēlamās liecības. 2003. gadā štata gubernators aizstāja R. Kičena nāvessodu ar mūža ieslodzījumu, bet 2009. gadā viņš tika atbrīvots un visas apsūdzības atsauktas.
Ieslodzījumā pavadīja 21 gadu
- Džo D’Ambrozio – 1989. gadā Ohaio štatā tika notiesāts par slepkavību. Noskaidrojies, ka tiesas prāvas laikā safabricētas apsūdzību atbalstošu liecinieku liecības, bet lietai nelikumīgi nav pievienotas liecības, kas runā par labu Dž. D’Ambrozio. Spriedums viņam tika atcelts jau 2006. gadā, bet cietumā vīrietis pavadīja vēl sešus gadus, līdz prokuratūra uzskatīja par nepieciešamu atsaukt visas apsūdzības.
Ieslodzījumā pavadīja 23 gadus
- Redžinalds Grifins – 1983. gadā Misūri štatā tika atzīts par vainīgu cietumā notikušā slepkavībā. Notiesātā advokāti tikai 2013. gadā spēja pierādīt, ka liecības pret viņu ir safabricētas – tās snieguši cietuma administrācijas informatori, kuriem apmaiņā piešķirtas dažādas privilēģijas. Turklāt noskaidrojies, ka cietumsargi neilgi pēc slepkavības tās ieroci – uzasinātu skrūvgriezi – atraduši nevis pie R. Grifina, bet gan kāda cita ieslodzītā. Tiesas prāvas laikā šī informācija, kas runāja par labu apsūdzētajam, bija noklusēta.
Ieslodzījumā pavadīja 30 gadu
Avots: www.deathpenaltyinfo.org