ATSKATS: Spīdošā operācija Krim – naš!

© scanpix

Šā gada 18. martā, vērojot televīzijas tiešraidi no Kremļa, kuras laikā Krievijas prezidents Vladimirs Putins paziņoja par Krimas pievienošanu, pārņēma sirreāla bezspēcības sajūta. Vai tiešām XXI gadsimtā tā dēvētajā civilizētajā Eiropā viena valsts var tik brutāli atņemt kaimiņvalstij piederošu teritoriju un vēl neslēpti ar to lepoties, apzinoties, ka paliks nesodīta? Izrādās, ka var, ja vien rīkojas ātri un izlēmīgi, ignorējot gan starptautiskos likumus, gan mūžam paburkšķēt, bet tikai retu reizi (ja vien tas tieši neskar viņus pašus) rīkoties gatavās rietumvalstis.

Kopš aneksijas apritējuši jau deviņi mēneši, un aizvien vairāk liekas, ka pasaule, oficiāli neatzīstot, jau samierinājusies ar to, ka Krima nu ir Krievijas sastāvā. Protams, ik pa laikam tiek skandināts par «Ukrainas teritoriālās vienotības principa ievērošanu», gan ASV, gan ES noteikušas sankcijas pret Krimas amatpersonām un uzņēmumiem, Eiropas futbola federāciju savienība UEFA liegusi Krimas komandām spēlēt Krievijas čempionātā, bet valstsvīri Kijevā ik pa laikam nāk klajā ar vairāk vai mazāk kareivīgiem apgalvojumiem par «Krimas atgūšanu».

Taču – par vēlu! V. Putins jau paspējis savu izslavēto varas vertikāli nostiprināt arī Krimā, gan paša valsts, gan arī Krimas iedzīvotāji viņu bez ierunām atbalsta, bet starptautisko saietu kuluāros nereti jūtama ļoti samiernieciska nostāja – ja Krievija pārtrauks Austrumukrainas separātistu atbalstīšanu, tad Rietumi izliksies, ka par Krimu ir aizmirsuši. Gluži tāpat kā savulaik, pēc 2008. gada augusta aizmirsa par Gruzijai piederošo Abhāziju un Dienvidosetiju. Aizmirsa visi, atskaitot toreizējo Francijas prezidentu Nikolā Sarkozī, kurš vēl tagad, grasoties atgriezties uz politiskās skatuves, turpina pats sev sist uz pleca par panākto noregulējumu un izliekas nemanām, ka Krievija tā nosacījumiem ir, prasti sakot, uzspļāvusi.

Krimas aneksija gan būtiski atšķiras no 2008. gada Kaukāza notikumiem. Pirmkārt, ne bez vainas bija toreizējais Gruzijas līderis Mihails Saakašvili, kurš vai nu bija saņēmis, vai arī iedomājās, ka ir saņēmis no saviem Rietumu sabiedrotajiem solījumus par atbalstu Dienvidosetijas atkarošanā. Otrkārt – lai cik arī Dienvidosetija un Abhāzija būtu atkarīgas no Krievijas, tās tomēr nav uzņemtas šīs valsts sastāvā, lai kā atsevišķi vietējās elites pārstāvji (it sevišķi Dienvidosetijā) par to sapņotu. Krimas gadījumā jaunās Ukrainas varasiestādes, kas nāca pie varas pēc prezidenta Viktora Janukoviča kaunpilnās bēgšanas no Kijevas, pat nepaguva paveikt kaut ko tādu, kas kaut teorētiski diskriminētu pussalas iedzīvotājus. Pat bēdīgi slaveno lēmumu par valsts valodas statusa anulēšanu krievu valodai, Kijeva galu galā atcēla. Turklāt Ukraina cerēja uz starptautiskajām garantijām jeb 1994. gadā parakstīto Budapeštas memorandu, kurā Krievija, Lielbritānija un ASV apņēmās būt par tās teritoriālās vienotības garantiem, apmaiņā pret to, ka Ukraina atsakās no kodolieročiem. Kremļa prātuļojumi par to, ka šī vienošanās zaudējusi spēku, jo, lūk, V. Janukovičs gāzts apvērsuma rezultātā, no starptautisko tiesību viedokļa ir absolūtas muļķības – līgumus slēdz nevis konkrēti prezidenti vai premjeri, bet gan valstis. Turklāt pat V. Janukovičs savās preses konferencēs pēc aizbēgšanas ne ar pušplēstu vārdu nav ieminējies, ka būtu gatavs denonsēt Budapeštas memorandu.

Krima ir mūsu! (jeb Krim – naš!) – šis lozungs kļuva par pašu populārāko Krievijā jau februāra beigās. Pavisam nesen bija beigušās Soču olimpiskās spēles, kurās Krievijas sportisti guva diezgan negaidītus panākumus, un, kā mēdz teikt, tauta pieprasīja banketa turpinājumu. 1954. gadā notikusī Krimas nodošana toreizējās Ukrainas PSR pārziņā (Krievijā to mēdz dēvēt par Ņikitas Hruščova dāvanu Ukrainai) joprojām raisa strīdus par to, vai šis lēmums bijis likumīgs. Tiesa, līdz pat šā gada februārim par to, ka Krima ir piederīga Krievijai, atklāti runāja vien tādi odiozi politiķi kā bijušais Maskavas mērs Jurijs Lužkovs un liberāldemokrāts Vladimirs Žirinovskis. Oficiāli Maskava nekādas teritoriālās pretenzijas Kijevai neizvirzīja, par ko liecina kaut vai tas, ka 2010. gadā uz vēl 25 gadiem tika pagarināts līgums par Krievijas Melnās jūras kara flotei nepieciešamās infrastruktūras īrēšanu no Ukrainas.

Tieši flote – ar to saistītie cilvēki un viņu ģimenes locekļi – arī kļuva par Maskavas Trojas zirgu vai piekto kolonnu Ukrainā. Viņi gadiem ilgi uzskatījuši sevi par piederīgiem Krievijai, nevis Ukrainai, un pie tā vainojama arī Kijevas attieksme. Neatkarīgi no tā, kurš prezidents bija pie varas, Ukraina kopš 1991. gada pussalas problēmu risināšanu bija atstājusi pašu tās iedzīvotāju ziņā, jo valstsvīriem nebija lielas intereses ķēpāties ar Krimu. Nav šaubu, ka vairākums Krimas iedzīvotāju, kuru dzimtā valoda ir krievu, patiešām nevēlējās, lai pussala kopā ar pārējo Ukrainu uzgrieztu muguras Krievijai un dotos Eiropas virzienā – ja referendums par atdalīšanos tiktu sarīkots pavisam likumīgi un godīgi, tā rezultāti droši vien būtu līdzīgi kā bija 16. martā.

Taču ļaudis uz šādu lēmumu nācās pamudināt. Un šeit noderēja lieliski bruņotie, armijas formas tērpos bez pazīšanās zīmēm ģērbtie kaujinieki, kuri plānveidīgi un konsekventi pārņēma savā kontrolē aizvien vairāk un vairāk objektu Krimā. Ukrainā un citur viņus iedēvēja par zaļajiem cilvēciņiem, bet Krievijas patriotiski noskaņotajās interneta vietnēs sauca par pieklājīgajiem ļaudīm. V. Putins vēl ilgi turpināja melot, ka tie bijuši vietējo pašaizsardzības vienību aktīvisti, taču rudens nogalē beidzot atzina, ka «par kārtību un mieru, gatavojoties referendumam,» Krimā parūpējušās Krievijas bruņoto spēku militārpersonas. Svešas valsts teritorijā, bez šīs valsts uzaicinājuma vai lūguma, turklāt situācijā, kas bija ļoti, ļoti tāla no kritiskas, lai kā arī Krievija centās iztēlot, ka tūdaļ Kijevā pie varas nākusī hunta un banderovieši sāks represijas pret Krimas iedzīvotājiem!

***

KRIMAS ANEKSIJAS HRONOLOĢIJA

• 23. februāris – vairākus mēnešus ilgušā Eiromaidana rezultātā no Kijevas bija spiests bēgt Ukrainas prezidents Viktors Janukovičs. Kijevā notikusī varas maiņa Krimā tika uztverta atšķirīgi. Simferopolē daži tūkstoši cilvēku pulcējās demonstrācijā ar Ukrainas, Eiropas Savienības un Krimas tatāru karogiem, bet Sevastopolē tikmēr norisinājās krietni vērienīgāka demonstrācija, kurā bija redzami Krievijas karogi un dzirdams sauklis «Putins ir mūsu prezidents». Kerčas pilsēta kļuva par pirmo, kurā prokrieviskie aktīvisti mēģināja virs mērijas plīvojošo Ukrainas karogu nomainīt ar Krievijas karogu

• 24. februāris – prokrieviskie aktīvisti Sevastopolē par pilsētas mēru (šādu amatu likumdošana nemaz neparedz) pasludināja ar Krieviju cieši saistīto uzņēmēju Alekseju Čaliju

• 26. februāris – pie Krimas Augstākās padomes ēkas notika sadursmes starp Eiromaidana piekritējiem un pretiniekiem. Augstākās padomes priekšsēdētājs Vladimirs Konstantinovs paziņoja, ka parlaments negrasās apspriest jautājumu par atdalīšanos no Ukrainas un baumas par to esot provokācija. Jaunieceltais Ukrainas iekšlietu ministrs Arsens Avakovs deva rīkojumu nekādā gadījumā nepieļaut sadursmes ar prokrieviskajiem demonstrantiem. Bruņoti cilvēki bez pazīšanās zīmēm (tā dēvētie zaļie cilvēciņi) ierīkoja pirmos kontrolposteņus netālu no Sevastopoles un uz šosejas, kas ved uz Simferopoli – virs tiem plīvoja Krievijas karogi

• 27. februāris – agrā rīta stundā aptuveni 60 labi bruņoti cilvēki bez pazīšanās zīmēm pārņēma kontroli pār Krimas parlamenta un Ministru padomes ēkām. Parlaments sanāca uz ārkārtas sesiju, nobalsojot par Sergeja Aksjonova iecelšanu Krimas premjerministra amatā. Gan S. Aksjonovs, gan V. Konstantinovs paziņoja, ka par Ukrainas likumīgo prezidentu joprojām uzskata no Kijevas aizbēgušo V. Janukoviču. Tikmēr zaļie cilvēciņi turpināja savas aktivitātes, ierīkojot vēl vairākus kontrolposteņus

• 28. februāris – bruņotie cilvēki bez pazīšanās zīmēm pārņēma savā kontrolē Simferopoles un Sevastopoles lidostas. Ukrainas varasiestādes apsūdzēja Krieviju, ka tā pussalā, kur dislocēta Krievijas Melnās jūras flote, ieved papildus militāros spēkus. ASV prezidents Baraks Obama paziņoja, ka Krievijai «dārgi maksās» militāra iejaukšanās Ukrainas iekšējās lietās, bet V. Janukovičs izplatīja paziņojumu, kurā bija uzsvērts, ka viņš nav aicinājis Krieviju uz militāru intervenci, un Krimai jāpaliek Ukrainas sastāvā

• 1. marts – S. Aksjonovs vērsās pie Krievijas prezidenta Vladimira Putina, aicinot «sniegt palīdzību, lai nodrošinātu mieru un kārtību Krimā». V. Putins oficiāli lūdza Krievijas Federācijas padomi piešķirt viņam atļauju izmantot Krievijas bruņotos spēkus Ukrainas teritorijā, lai «normalizētu sociālpolitisko situāciju šajā valstī», – jau pēc dažām stundām šāda atļauja tika piešķirta. Krievijas konsulāts Simferopolē sāka izsniegt Krievijas pases tiem Krimas iedzīvotājiem, kuri to vēlējās, – pirmie tādu iespēju izmantoja jauno Ukrainas varasiestāžu izformētās milicijas īpašo uzdevumu vienības Berkut kaujinieki. Ukrainas pagaidu prezidents Oleksandrs Turčinovs parakstīja dekrētu, kurā S. Aksjonova iecelšana Krimas premjera amatā pasludināta par antikonstitucionālu

• 2. marts – bruņotie cilvēki bez pazīšanās zīmēm pārņēma savā kontrolē vairākus Ukrainas armijas un kara flotes objektus. Nule kā par Ukrainas flotes pavēlnieku apstiprinātais Deniss Berezovskis paziņoja, ka nepakļaujas Kijevas pavēlēm un pildīs tikai Krimas varasiestāžu rīkojumus

• 3. marts – Krievijas bruņoto spēku karavīri pārņēma kontroli pār Kerčas jūras šauruma prāmju piestātni

• 4. marts – V. Putins preses konferencē paziņoja, ka bruņotie ļaudis bez pazīšanās zīmēm, kuri turpina sagrābt Ukrainas armijas un flotes objektus, nav Krievijas armijas karavīri, bet gan «vietējo pašaizsardzības vienību locekļi»

• 5. marts – Krimas valdība paziņoja, ka tās pusē pārgājuši jau vairāk nekā 700 Ukrainas armijas karavīru un virsnieku

• 6. marts – Krimas Augstākā padome nobalsoja par pievienošanos Krievijai un nolēma, ka referendums par šo jautājumu, kas sākotnēji bija iecerēts 25. maijā, bet pēc tam 30. martā, notiks jau 16. martā. Ukrainas valdība nekavējoties paziņoja, ka jebkurš referendums, ko Krimas varasiestādes rīkos vienpusēji, būs neleģitīms un antikonstitucionāls, referenduma rīkošanas ideju nosodīja arī ASV un ES. Krimas tatāru medžlisa vadītājs Refats Čubarovs pavēstīja, ka Krimas tatāri šādā nelikumīgā balsojumā nepiedalīsies. Zaļie cilvēciņi turpināja savas aktivitātes, iebrūkot Simferopoles televīzijas un radio centrā, – tas pārtrauca vairāku Ukrainas televīzijas kanālu raidīšanu, tā vietā sākot translēt Krievijas televīzijas pārraides

• 7.–10. marts – bruņoto cilvēku rokās nokļuva aizvien jauni Ukrainas armijas un flotes objekti. Ukrainas robežapsardzes dienests pavēstīja, ka Krimā atrodas jau aptuveni 30 000 Krievijas karavīru

• 11. marts – Krimas valdība paziņoja, ka nav uzaicinājusi EDSO pārstāvjus novērot plānoto referendumu, savukārt EDSO vadītājs Didjē Burkhalters uzsvēra, ka šis balsojums ir nelikumīgs, tādēļ EDSO pat nedomājot uz to sūtīt savus novērotājus

• 12. marts – Krimā paredzētā referenduma rīkošanu nosodīja Eiropas Parlaments, paziņojot, ka šī balsošana ir pretrunā ar Ukrainas un starptautiskajiem likumiem. G7 valstu līderi kopīgā paziņojumā pavēstīja, ka neatzīs Krimas referenduma rezultātus, un mudināja Krieviju nekavējoties pārtraukt referenduma gatavošanu

• 16. marts – jau dažas stundas pēc balsošanas iecirkņu slēgšanas tiek pavēstīts, ka 95,5% Krimas vēlētāju atbalstījuši pievienošanos Krievijai

• 17. marts – Krimas parlaments oficiāli pasludināja neatkarību no Ukrainas un izteica lūgumu pievienoties Krievijai. Krimas neatkarību nekavējoties atzina Krievija un trīs pašpasludinātās republikas – Abhāzija, Dienvidosetija un Kalnu Karabaha. B. Obama paziņoja par sankciju noteikšanu pret 11 Krievijas un Ukrainas amatpersonām, kas tiek uzskatītas par vainīgām Krimas krīzē

• 18. marts – V. Putins uzrunā abām parlamenta palātām lūdza pēc iespējas ātrāk apstiprināt Krimas Republikas un Sevastopoles pievienošanos Krievijai. Parlamentārieši šo aicinājumu uzņēma ar ovācijām, aplaudējot arī Krimas līderiem, kuri bija ieradušies Maskavā

• 21. marts – Krievijas Federācijas padome apstiprināja vienošanos par Krimas un Sevastopoles iekļaušanos Krievijas sastāvā, un to nekavējoties parakstīja V. Putins

Avoti: BBC, Reuters, CNN, RIA Novosti

Pasaulē

ASV eksprezidents un prezidenta kandidāts Donalds Tramps piektdien apsūdzēja kompāniju "Google", ka tās interneta meklētājprogramma rāda tikai "sliktus stāstus" par viņu, un solīja iesūdzēt kompāniju tiesā, ja viņš atgrieztos Baltajā namā.