Šīs nedēļas nogalē ne tikai Latvijas, bet arī daudzu citu Eiropas valstu iedzīvotājus gaida pāriešana uz ziemas laiku – naktī uz svētdienu pulksteņu rādītāji pagriežami par stundu atpakaļ. Šāda prakse, kas vairāk vai mazāk regulāri piekopta kopš pagājušā gadsimta sākuma, vismaz divas reizes gadā sabiedrībā izraisa asas diskusijas un strīdus par pulksteņu grozīšanas nepieciešamību.
Gadu gaitā daudzās valstīs veikti visdažādākie eksperimenti ar pāriešanu un nepāriešanu uz vasaras laiku, taču domstarpības tas nav līdzējis mazināt – katram cilvēkam atkarībā no viņa dzīvesveida, nodarbošanās un arī dzīvesvietas ir savs viedoklis par tā noderīgumu. Savi argumenti ir mediķiem, savi – ekonomistiem, savi – policistiem, savi – skolēnu vecākiem, bet savi – zemniekiem. Taču, tos uzklausot, jāatceras kāda būtiska lieta – lai uz kuru pusi tiks grozīti pulksteņu rādītāji, mūsu platuma grādos klasiski pelēcīgā novembra vai decembra diena no tā garāka un gaišāka nekļūs.
Vasaras laika pionieri
Angliski vasaras laiks tiek dēvēts par Daylight saving time (DST), ko var tulkot kā rītausmas taupīšanas laiks. Šis apzīmējums ir itin trāpīgs, jo, pateicoties vasaras laikam, iespējams lietderīgāk izmantot gaišās rīta stundas. Tiesa, daudz kas atkarīgs no attiecīgās valsts vai teritorijas ģeogrāfiskā novietojuma – jo tālāk no ekvatora, jo lielāka atšķirība ir starp dienas (diennakts gaišā laika) garumu vasarā un ziemā. Latvija, kas atrodas vienos platuma grādos ar Skotiju, šajā ziņā ir neizdevīgā situācijā – lai kā tiktu grozīti pulksteņi, vasarā liela daļa nakts būs gaiša, bet ziemā nāksies mosties tumsā un arī no darba atgriezties jau pēc krēslas iestāšanās. Mazs mierinājums tas, ka somiem, zviedriem vai norvēģiem klājas vēl sliktāk...
Amerikāņi mēdz lepni atgādināt, ka pirmais cilvēks, kurš ierosinājis vasaras laika ieviešanu, 1784. gadā bijis toreizējais ASV vēstnieks Francijā, vēlākais prezidents (starp citu, arī izgudrotājs un vairāku patentu īpašnieks) Bendžamins Franklins, kurš esejā An Economical Project (Ekonomiskais projekts) šķendējies par to, ka parīzieši vasarā mostoties laikā, kad saulīte jau gabalā, bet vakaros lieki dedzinot sveces. Christian Science Monitor gan atgādina, ka, atskaitot neilgu laika sprīdi Pirmā pasaules kara gados, ASV vasaras laiks ieviests vien 1981. gadā. Vienīgais no kontinentālajiem štatiem, kurā uz to nepāriet, ir Arizona (līdzīgu kārtību plānojot arī Jūta), tāpat augu gadu savā standarta laika joslā dzīvo Havaju salu, Puertoriko, Virdžīnu salu, Amerikāņu Samoa un Guamas iedzīvotāji.
Jaunzēlandē par vasaras laika ieviešanas pionieri tiek uzskatīts entomologs Džordžs Hadsons, kurš šo ideju izvirzīja 1895. gadā, savukārt Lielbritānijai ir savs varonis – Viljams Villets, kurš 1907. gadā publicēja pamfletu The Waste of Daylight (Dienas gaismas izniekošana), kura mērķis bija pārliecināt tautiešus par nepieciešamību vasarā izmantot citu laika joslu. Mūsdienās mediķi nereti norāda, ka cilvēku organismam nākas pārdzīvot lielu stresu, ja pēkšņi jāmostas un jāiet gulēt stundu agrāk vai vēlāk nekā ierasts, bet V. Villets, šķiet, bija pārdomājis arī šo aspektu. Viņa ierosinājums bija pāreju uz vasaras laiku veikt pakāpeniski, aprīlī ik pa nedēļai pagriežot pulksteņa rādītājus par 20 minūtēm uz priekšu, bet septembrī tādā pašā veidā veicot pāreju uz standarta laiku. The Daily Telegraph atgādina, ka 1915. gadā V. Villets mira no gripas, tā arī nesagaidot brīdi, kad viņa ideja tiks realizēta, toties šos laikus piedzīvojis viņa mazmazmazdēls, grupas Coldplay līderis Kriss Mārtins, un diez vai tā ir sagadīšanās, ka starp šīs grupas kompozīcijām ir tādas dziesmas kā Daylight un Clocks.
Tomēr par pirmajiem, kuri ieviesa vasaras laiku, nekļuva nedz amerikāņi, nedz jaunzēlandieši, nedz pat briti, bet gan Vācija, Austroungārija un citi to sabiedrotie Pirmā pasaules kara laikā. Tas notika 1916. gada 30. aprīlī, pulksten 23.00 pagriežot pulksteņa rādītājus par stundu uz priekšu. Vācu ekonomisti bija izrēķinājuši, ka šādā veidā varētu panākt diezgan nopietnu ogļu ekonomiju, un arī mūsdienās vasaras laika piekritēju allaž piesauktais arguments ir energoresursu taupīšana.
Pulksteņi šurpu turpu
Taču šeit ir viena būtiska pretruna. Ja reiz pāriešana uz vasaras laiku patiešām deva tik nopietnu ekonomisko efektu, kādēļ tad pagājušā gadsimta pirmajā pusē, laikā starp abiem pasaules kariem, nedz Eiropas, nedz citas pasaules valstis šo praksi vairs nepiemēroja? Vienīgais izņēmums ir Jaunzēlande, kas vasaras laiku ieviesa 1927. gadā (šī valsts eksperimentēja, grozot pulksteņa rādītājus te par stundu, te par pusstundu), bet, piemēram, ASV to nedarīja pat Lielās depresijas gados.
Sākoties Otrajam pasaules karam, Lielbritānija atcerējās iepriekšējā kara pieredzi un atkal ieviesa vasaras laiku. Vēl vairāk – The Daily Telegraph norāda, ka 1940. gada rudenī atgriešanās pie standarta jeb ziemas laika vairs nenotika, bet turpmākajos kara gados pulksteņa rādītāji atkal tika grozīti divas reizes gadā. Līdz ar to kara gadu vasarās Lielbritānijā bija spēkā tā sauktais Britu dubultais vasaras laiks (BDST), kas Griničas standarta laiku apsteidza jau par divām stundām. 1945. gadā jūlijā pulksteņu rādītāji atkal tika pagriezti par stundu atpakaļ, bet jau pēc diviem gadiem, laikā, kad Britu salās bija nopietna degvielas krīze, atkal tika izmēģināts dubultais vasaras laiks. Savukārt no 1968. līdz 1971. gadam Lielbritānijas iedzīvotāji visu gadu dzīvoja pēc vasaras laika. Šis eksperiments gan neizrādījās īpaši veiksmīgs, un visvairāk ar to bija neapmierināti skotu lauksaimnieki (tolaik Skotijā šajā nozarē bija nodarbināti gana daudz cilvēku), kuri sūrojās, ka ziemā saule uzaustot vien ap desmitiem pēc vietējā laika, kad visiem fermera rīta darbiem jau jābūt apdarītiem. Tiesa, ir arī cits viedoklis – analizējot ceļu satiksmes negadījumus, konstatēts, ka no šā aspekta neapšaubāmi labākas ir gaišākas vakara, nevis rīta stundas. Visvairāk avāriju notiekot tieši pievakarēs, kad cilvēki ir noguruši un tumsā atgriežas no darba. Tajā pašā laikā bērniem lielāks risks kļūt par avārijas upuri esot tieši tumšajos rītos, kad viņi samiegojušies dodas uz skolu. Vārdu sakot – cik garš, tik plats... Šķiet, ka briti, nedaudz pārfrāzējuši sava leģendārā premjera Vinstona Čērčila izteikumu par demokrātiju kā sliktu valsts pārvaldes formu, par kuru nekas labāks nav izdomāts, to attiecinājuši arī uz vasaras laiku – pāreja uz to regulāri notiek kopš 1972. gada, lai gan YouGov 2011. gadā veiktā aptaujā 53% valsts iedzīvotāju izteikušies, ka vasaras laikā jādzīvo augu gadu.
Pašlaik ar eksperimentiem, kas Lielbritānijā jau atzīti par bezjēdzīgiem, nodarbojas mūsu kaimiņvalsts Krievija. Itin labi par tiem atceras hokeja līdzjutēji, kuriem vēl pirms pāris gadiem nācās pasteigties atgriezties no darba, lai televīzijā vērotu Rīgas Dinamo izbraukuma spēles. Vēl nesen Rīgas laiks no Maskavas laika atšķīrās par divām stundām, bet ar Krievijas austrumu daļas pilsētām šī starpība bija vēl lielāka, savukārt šovasar nekādas atšķirības ar Maskavas laiku vairs nebija. No 2011. līdz 2014. gadam Krievijā pastāvīgi tika izmantots vasaras laiks, bet pagājušogad, ņemot vērā lielo neapmierināto skaitu, tā pārgāja uz ziemas laika izmantošanu augu gadu. Citiem vārdiem sakot – tagad pulksteņu rādītājus Krievijā vairs negroza, un, sākot ar svētdienu, Rīgas un Maskavas laiks atkal atšķirsies par stundu. Tomēr arī pašreizējā kārtība daudzus kaimiņvalsts iedzīvotājus neapmierina, un pastāv iespēja, ka jau nākamajā vai aiznākamajā gadā šajā valstī pavasaros atkal notiks pāreja uz citu laika joslu.
Sinhronizācijas nav
Teju vai visās valstīs viens no pulksteņu rādītāju grozīšanas piekritēju galvenajiem argumentiem ir tas, ka «tā dara visi» un atteikšanās no pārejas uz vasaras un ziemas laiku novestu pie liekām problēmām komunikācijā ar kaimiņvalstīm. Šis apgalvojums gan neiztur kritiku, jo nav novērots, piemēram, ka rastos kādas problēmas ar aviācijas vai dzelzceļa satiksmi uz Krieviju, Islandi, Baltkrieviju, Armēniju vai Gruziju – tām kontinenta valstīm, kas nepāriet uz vasaras laiku.
Šīs īpatnības der ievērot vien tūristiem, kuriem jāatceras, ka ne visās valstīs pāreja no vasaras laika uz ziemas laiku ir sinhrona. Eiropas Savienības valstīs un lielākajā daļā kontinenta, tāpat kā Latvijā, pulksteņu rādītāju griešana par stundu atpakaļ notiks naktī uz svētdienu, bet cikos, tas atkarīgs no vietējās laika joslas. Tikmēr, piemēram, palestīniešu teritorijās (Gazas joslā un okupētajā Jordānas upes Rietumkrastā) pāreja uz ziemas laiku notiek jau piektdien, bet atsevišķos Grenlandes apgabalos – sestdien. Tikai 30. oktobrī uz ziemas laiku pāries Sīrija un Jordānija, 1. novembrī – ASV, Kanāda, Meksika, Kuba, Bermudas un Havaju salas, bet Turcijā pāreja notiks vien 8. novembrī. Vēl pirms pāris desmitiem gadu tas patiešām varēja sagādāt sadzīviskas problēmas, taču mūsdienās viedās, internetam pieslēgtās elektroniskās ierīces pašas noorientēsies, kurā valstī un laika joslā atrodas.