Uzbekistānā pēc Karimova nāves sākas jauna ēra

© REUTERS

Visu pagājušo nedēļu gaidītais varas pārņemšanas process Uzbekistānā ir sācies – piektdienas vakarā varasiestādes oficiāli paziņoja par ilggadējā prezidenta Islama Karimova nāvi, bet nākamās dienas pusdienlaikā viņš jau tika apbedīts dzimtajā Samarkandā. Saskaņā ar konstitūciju prezidenta funkcijas sācis pildīt parlamenta augšpalātas jeb Senāta priekšsēdētājs Nigmatilla Juldaševs, un tuvāko triju mēnešu laikā jāsarīko jaunas vēlēšanas, kurās uzvarēt lielākās izredzes ir premjeram Šavkatam Mirzijevam, kurš vadīja I. Karimova bēru rīkošanas komisiju.

Turpmāk visās enciklopēdijās būs rakstīts, ka Uzbekistānas pirmais prezidents I. Karimovs dzimis 1938. gada 30. janvārī, bet miris 2016. gada 2. septembrī, lai gan pastāv diezgan lielas aizdomas, ka patiesībā I. Karimovs aizsaulē aizgājis jau pāris dienas iepriekš - kaut kad pēc 27. augustā piedzīvotā insulta. Visticamāk, ka par viņa nāvi netika oficiāli ziņots ne tikai tādēļ, lai neaptumšotu Uzbekistānas Neatkarības dienas svinības, kas notika 1. septembrī, bet vairāk tāpēc, ka valdošās elites pārstāvji nebija vienojušies, kas stāsies viņa vietā. Formāli Uzbekistānā, protams, ir demokrātija un notiek vēlēšanas, taču, starptautisko novērotāju ieskatā, tās nekad 25 gadus ilgajā neatkarīgās valsts vēsturē nav bijušas brīvas, atgādina AFP. Citiem vārdiem sakot, vēlēšanu uzvarētāju nosaka augstākās varas ešelonos, bet pēc tam šo izvēli nākas apstiprināt balsotājiem. Pašlaik šķiet, ka elite vienojusies par varas grožu uzticēšanu Š. Mirzijevam un par to, ka varas pārejai jānotiek pēc iespējas mierīgāk, lai neizprovocētu liekas nekārtības.

I. Karimovs bija Uzbekistānas līderis kopš 1989. gada pavasara, kad tika iecelts toreizējās Uzbekijas PSR Komunistiskās partijas Centrālās komitejas pirmā sekretāra amatā - līdzīgi gan padomju laikos, gan arī tagad savu valsti vadījis Kazahstānas prezidents Nursultans Nazarbajevs. Autoritārs, neiecietīgs pret opozīciju, taču vienlaikus arī nosacītas stabilitātes garants - tā Rietumu medijos parasti tiek raksturots I. Karimovs. Viņam, tāpat kā daudziem šā reģiona valstu līderiem, tiek pārmesta cilvēktiesību neievērošana. Uzbekistānā jau vairāk nekā desmit gadu nepastāv drukātas opozīcijas avīzes un, patiesību sakot, arī visa opozīcija ir vai nu cietumos, vai trimdā. Tāpat I. Karimovs ir kritizēts par cilvēku ekspluatāciju, pēc vecā padomju parauga piespiežot iedzīvotājus, arī bērnus, piedalīties kokvilnas novākšanas talkās, un, kas interesanti, pirms viņa bērēm Samarkandas iedzīvotājiem brīvprātīgā piespiedu kārtā nācies doties uzkopt pilsētas ielas. I. Karimova vadītā Uzbekistāna izmisīgi centās nekļūt tikai par izejvielu eksportētāju un guva zināmus panākumus šajā jomā (piemēram, Uzbekistānā ir attīstīta ķīmiskā industrija, tiek ražotas ārvalstu zīmolu automašīnas), tomēr valsts ekonomikas stāvokli spilgti raksturo tas, ka aptuveni divi miljoni uzbeku strādā Krievijā un ne jau labi atalgotos darbos. Tomēr lielvarām allaž svarīgāk šķitis tas, ka I. Karimovs bijis uzticams sabiedrotais cīņā pret radikālajiem islāmistiem, pat neraugoties uz to, ka reizēm šī cīņa ieguvusi komiskas formas - par islāmistiem Uzbekistānā varēja pasludināt ne tikai tos, kuri audzē bārdas, bet arī tos, kuri nelieto alkoholu.

Tajā pašā laikā interneta ziņu vietne Gazeta.ru norāda, ka atvadas no I. Karimova nepārprotami liecina - Uzbekistāna ir un paliek musulmaņu, islāma valsts, neraugoties uz to, ka formāli laicīgā vara tajā ir šķirta no reliģijas. Vairāki zinātāji, kuri vēlējušies palikt anonīmi, norādījuši, ka pats prezidents, kurš sākotnēji nav bijis īpaši dievbijīgs, ar laiku kļuvis aizvien reliģiozāks un aizvien biežāk mudinājis savus tautiešus uz musulmaņu tradīciju ievērošanu. Viena no tām paredz, ka cilvēku, kurš miris līdz saulrietam, arī jāapglabā līdz saulrietam, un tas varētu būt viens no iemesliem, kādēļ varasiestādes gaidījušas piektdienas vakaru, lai paziņotu par I. Karimova nāvi. Gatavošanās viņa apbedīšanai Samarkandā pilnā sparā ritējusi jau piektdien no paša rīta, starptautiskās ziņas izplatīja neoficiālu informāciju par I. Karimova nāvi pēc pārciestā insulta, bet Turcijas un Gruzijas valdības pat pasteidzās ar oficiāliem līdzjūtības apliecinājumiem. Taču oficiāli paziņots, ka I. Karimovs miris ap deviņiem vakarā pēc vietējā laika, un saskaņā ar musulmaņu tradīciju viņš bija jāapbedī nākamajā dienā.

Agri sestdienas rītā I. Karimova mirstīgās atliekas nogādātas Taškentas lidostā, turklāt galvaspilsētas ielās bija pulcējušies tūkstošiem cilvēku, kuri korteža ceļā kaisījuši ziedlapas. Līdzīga sagaidīšana mirušā prezidenta pīšļiem sarīkota Samarkandā, kuras galvenajā laukumā sestdien pusdienlaikā notika sēru ceremonija. Uz I. Karimova bērēm bija ieradušās 17 valstu delegācijas, visaugstākajā (prezidenta) līmenī bija pārstāvēta Turkmenistāna, Tadžikistāna un Afganistāna, bet vēl piecas bijušās padomju republikas, ieskaitot Krieviju un Gruziju, bērēs pārstāvēja premjeri. Pieeja Registānas laukumam, kur notika atvadu ceremonija, un pirms 20 gadiem slēgtajā Šahizindas kapsētā, kur izņēmuma kārtā atļauts apglabāt I. Karimovu, gan bijusi tikai oficiālām personām, kas saņēmušas speciālas caurlaides. RIA Novosti vēsta, ka sestdienas pēcpusdienā milicija diezgan uzstājīgi atbrīvojusi pilsētas centru no nepiederošajiem, un tikai vakarrrīt ierindas pilsoņiem beidzot atļauts apmeklēt prezidenta kapu un nolikt pie tā ziedus.

Svarīgākais