Maiju civilizāciju pazudināja klimata izmaiņas
Gadsimtiem ilgi vēsturnieki ir lauzījuši galvas par to, kādēļ savulaik plaukstošā maiju civilizācija piedzīvoja savu norietu un līdz XII gadsimtam lielākā daļa viņu pilsētu bija pamestas un pamazām sabruka. Pašlaik tiek uzskatīts, ka viens no svarīgākajiem maiju civilizācijas izzušanas iemesliem bija klimata izmaiņas – ilgstoši sausuma periodi, kas piemeklēja viņu apdzīvoto reģionu.
Var šķist paradoksāli, taču negatīva loma šajā gadījumā varētu būt bijusi maiju sabiedrības relatīvi augstajam tehnoloģiskās attīstības līmenim - prasmei pielāgot zemes lauksaimniecības vajadzībām un būvēt sarežģītas hidrotehniskās celtnes.
Divi sausuma periodi
Arheoloģiskie izrakumi liecina, ka pirmās varenās celtnes maiji, kuri apdzīvoja daļu mūsdienu Meksikas, Gvatemalas un Belizas, uzbūvējuši jau I gadsimtā pirms mūsu ēras, taču lielāko uzplaukumu šī civilizācija sasniegusi ap VII gadsimtu. Mūsdienās izdevies uziet tūkstošiem arhitektūras pieminekļu, kas attiecas uz šo laikmetu, turklāt pētnieki nešaubās, ka daudzviet džungļos viņus gaida jauni atklājumi, vēsta BBC. Taču jau ap mūsu ēras 850. gadu maiju pilsētās sācies pakāpenisks pagrimums, un aizvien vairāk iedzīvotāju tās atstājuši. Sākotnēji šī tendence lielākoties attiekusies uz reģiona dienvidiem, taču XI gadsimtā tikušas pamestas arī ziemeļu pilsētas.
Hipotēžu par to, kādēļ tā noticis, nekad nav trūcis, un maiju civilizācijas sabrukumā vainoti gan svešzemju iekarotāji, gan postošs pilsoņu karš, gan slimību epidēmijas. Tomēr beidzamajos gados veiktie pētījumi liecina, ka tālaika Amerikas mērogos varenos maijus pieveikušas nozīmīgas klimata izmaiņas. Britu un amerikāņu zinātnieki, kuri kopīgi pētījuši nogulumiežus Belizā, secinājuši, ka tieši šajā laikā reģionu piemeklējuši divi ilgstoši sausuma periodi, kas hronoloģiski atbilst maiju civilizācijas lejupslīdei. Viens no šī pētījuma autoriem, Teksasas Raisa universitātes zinātnieks Andrē Drokslers sarunā ar laikrakstu Daily Mail skaidrojis, ka sausums bijis anomāli ilgs un pagaidām nenoskaidrotu iemeslu dēļ abos gadījumos ildzis desmitiem un pat ilgāk gadu. «Laikā no 800. līdz 1000. gadam reģionu divās desmitgadēs sasniedza tikai vidēji divi tropiskie cikloni, lai gan bija ierasts, ka to ir ne mazāk kā seši,» viņš stāstījis. Līdzīga situācija atkārtojusies arī laika posmā no 1020. līdz 1100. gadam, kad nokrišņu daudzums reģionā atkal bijis krietni mazāks par normu.
Bīstamā lauksaimniecība
«Vairums arheologu maiju civilizācijas sabrukumu saista ar lauksaimniecību. Gluži tāpat kā citām lielajām civilizācijām, arī maiju ekonomiskā varenība bija atkarīga no labības ražas,» raksta BBC. Vienkāršākais izskaidrojums vēsta, ka, sausumam turpinoties gadu no gada, raža kļuvusi aizvien mazāka un mazāka, rezerves jau drīz izsīkušas, daļa iedzīvotāju sākuši ciest badu, un tas novedis pie nemieriem, politiskās sistēmas saļodzīšanās un galu galā arī maiju sociālās sistēmas sairuma. Taču reālā situācija pavisam noteikti bijusi daudz niansētāka. «Mēs, piemēram, zinām, ka vēl pirms IX gadsimta sausuma maiju teritorijās plosījās karadarbība un bija novērojama sociāli politiskā nestabilitāte,» BBC stāstījusi Teksasas Beilora universitātes vēsturniece Džūlija Hogarta. Viņa atgādinājusi, ka maiju lielās pilsētas allaž savstarpēji konkurējušas par galvenā varas centra statusu, bet līdz ar sausuma iestāšanos šī konkurence varētu būt izvērtusies cīņā par resursiem, būtiski paātrinot civilizācijas sabrukumu.
Vēl viens aspekts, kura nozīmi nedrīkst novērtēt par zemu, ir maiju civilizācijas atstātā ietekme uz dabu. Ir zināms, ka viņi, gluži tāpat kā mūslaiku ļaudis, izcirta plašas mežu platības, lai atbrīvotu aizvien vairāk vietas pilsētām un lauksaimniecībai. Tāpat maiji bija izveidojuši simtiem kilometru garu kanālu tīklu, lai nosusinātu pārmitrās zemes un padarītu tās piemērotas dažādu lauksaimniecības kultūru audzēšanai. Iestājoties ilgstošam sausuma periodam, tas atspēlējās, jo mākslīgi pārveidotajā reljefā sausuma efekts izpaudās daudz krasāk.
Dž. Hogarta norādījusi, ka jāņem vērā vēl kas - lauksaimniecības uzplaukums tā dēvētajā klasiskajā maiju laikmetā (no VI līdz IX gadsimtam) noveda pie iedzīvotāju skaita krasas palielināšanās. Šāda civilizācija daudz vārīgāk uztvēra ilgstošus neražas gadus, tai bija grūtāk pielāgoties klimata pārmaiņām, raksta BBC.
Ūdenskrātuves neglābj
Interesants pētījums šā gada augustā publicēts žurnālā Water Resources Research. Tā autori ar Vīnes Tehniskās universitātes pētnieci Lindu Kuilu priekšgalā veikuši datormodelēšanu un secinājuši - maiju sarežģītās hidrotehniskās būves lieliski darbojušās normālos klimatiskajos apstākļos un bijušas noderīgas gados, kad sausums nebija ilgstošs, taču ilgstoša sausuma apstākļos devušas drīzāk negatīvu efektu.
«Ūdens ietekmē sabiedrības dzīvi, bet tajā pašā laikā arī sabiedrība atstāj savu iespaidu uz ūdens krājumiem. Ūdens pieejamība un tā rezerves nosaka, cik daudz pārtikas izdosies saražot, un atstāj iespaidu uz iedzīvotāju skaita palielināšanos. Taču novērojams arī otrs process - iedzīvotāju skaita palielināšanās ietekmē dabisko ūdens apriti. Tas notiek, kad ļaudis sāk būvēt ūdenskrātuves,» skaidrojusi L. Kuila. Viņa atgādinājusi, ka 2012. gadā veikto izrakumu laikā Tikalas pilsētā arheologi uzgājuši sarežģītu ūdenskrātuvju un kanālu sistēmu, kas liecinājusi par to, cik nozīmīga loma ūdenim bijusi šīs pilsētas iedzīvotāju (Tikalā tāpat kā citās lielajās maiju pilsētās dzīvojuši no 80 000 līdz 100 000 cilvēku) dzīvē.
Veiktā datoranalīze liecina, ka sistēma nav bijusi piemērota katastrofiskiem gadījumiem, un pat neliels ūdens trūkums ūdenskrātuvēs varējis novest pie pilsētas bojāejas. Austriešu zinātnieki norāda, ka gados, kad nokrišņu daudzums atbildis normai, maiju hidrotehniskās būves faktiski slēpušas ūdens deficītu, ļaujot pilsētu iedzīvotāju skaitam nekontrolēti palielināties. Tāpat pilsētnieki nav pieradināti ekonomēt ūdeni un, pat iestājoties sausumam, bijuši tikpat izšķērdīgi kā allaž. «Mēs secinājām, ka, sākoties ilgākam sausuma periodam, pilsētas, kurās ir šādas būves, iedzīvotājus sāk zaudēt daudz straujāk nekā nelielas apdzīvotas vietas, kur nekādu ūdenskrātuvju nav,» Water Resources Research norāda L. Kuila. Lūk, arī izskaidrojums, kādēļ pirmajā sausuma periodā beidza pastāvēt lielās pilsētas maiju reģiona dienvidos, bet relatīvi mazāk apdzīvotās vietas ziemeļos noturējās līdz pat XI gadsimtam un otrajam sausuma periodam.