Aizgājusi Karaliene. Lielas dzīves un lielas mīlestības Karaliene

„Katra diena ir jauns sākums, un es zinu, ka vienīgais veids, kā dzīvot savu dzīvi, ir censties darīt to, kas ir pareizi, raudzīties tālredzīgi, izbaudīt visu, ko nesīs katra diena, un uzticēties Dievam,” vienkāršiem, dzidriem vārdiem ikviena cilvēka dzīves jēgu izskaidro Elizabete II, Anglijas karaliene. Viņa aizgāja Mūžībā 8. septembrī.

Elizabete II bija viena no ne tik daudzajiem cilvēkiem, kuri izstaro dziļu inteliģenci, kas kopā ar prāta un gara augsto lidojumu pārliecina ikvienu par to, ka gudrība apvienojumā ar cilvēcību uzvarēs ļaunumu. Ne velti Elizabete II teica arī tā: „Pasaule nav tā patīkamākā vieta. Galu galā tavi vecāki tevi pamet, un neviens negrasās tevi tāpat vien aizsargāt. Tev jāiemācās pastāvēt par sevi un to, kam tici, un dažreiz, piedodiet manu valodu, „sadot pa pakaļu”.”

Karalienes vienkāršība, līdztekus ievērojot visus karaliskos rituālus, pēc līdzgaitnieku vārdiem, - bija fenomenāla. Viņai nevajadzēja tēlot karalieni, viņa tāda bija. Bez augstprātības, bet ar pašcieņu. Un lielas mīlestības apgaismota bija viņas dzīve: par viņas vīru kļuva princis Filips. Kad Lilibeta - kroņprincese Elizabete, - pirmo reizi ieraudzīja Filipu, viņai bija tikai 12 gadu. Bet Filips - savos 17 gados, - jau bija jauns, šarmants, stalts vīrietis, kurš pašos viņu iepazīšanās pirmsākumos bija tikai draudzīgs pret Lilibetu, ne vairāk. Taču viņu abu intensīvā vēstuļu sarakste aizveda no draudzības līdz mīlestībai...

„Labas atmiņas ir mūsu otrā iespēja būt atkal laimīgiem,” daudzus gadus vēlāk teica Elizabete II. „Skumjas ir cena, ko mēs maksājam par mīlestību,” viņa papildināja. Pērnā gada 9. aprīlī Vindzoras pilī apstājās cēla un godprātīga cilvēka sirds - prinča Filipa sirds. Viņš tā arī nepieņēma karaļa titulu, jo pēc tā acīmredzot nejuta vajadzību: viņš tāpat bija kļuvis par Tautas karali, pateicoties savai cēlsirdībai un labestībai.

Pieminot vīru, ar kuru kopā Elizabete II bija nodzīvoja vairāk nekā 70 gadus, pils rožu dārzā - prinča Filipa 100. dzimšanas dienā, - viņa iestādīja koši sarkanu rozi, kas nosaukta par godu Filipam. Pavisam neilgu laiku karalienei bija lemts skatīties uz Austrumu terases dārzu, kur ziedēja roze ’Edinburgas hercogs’...

Pirmais un valstiski galvenais Elizabetes II uzdevums bija - rūpes par valsti, par pavalstnieku labklājību. Rūpīga, pat skrupuloza sekošana politiskajām norisēm, piedalīšanās valstiski svarīgu lēmumu pieņemšanā - tā bija Elizabete II ikdiena. Protams, ievērojot visus karaliskās etiķetes noteikumus. Bet bija arī izņēmumi. Tāds bija arī šogad pavasarī: karaliene Elizabete II kā privātpersona izrādīja atbalstu Ukrainai, ziedojot iespaidīgu summu kādam fondam, kas palīdz Ukrainas bēgļiem. Tas bija neparasti tāpēc, ka karaliene parasti mēdz ieturēt neitralitāti dažādās politiskajās situācijās un militārajos konfliktos. Bet tāpēc vēl jo vairāk aizkustinošs bija šāds atbalsts ukraiņiem. Līdzīgi rīkojās arī viņas mazdēls princis Viljams kopā ar sievu - hercogieni Keitu Midltoni, publiski paužot atbalstu Ukrainas prezidentam Volodimiram Zelenskim un ukraiņu tautai.

„Mēs zinām, ka lielāka balva ir miers virs zemes un laba griba pret cilvēkiem, taču mēs nevaram to iegūt bez apņēmības un saskaņotām pūlēm,” savulaik teica Elizabete II. Un papildināja: „Ir gari periodi, kad dzīve šķiet nenozīmīga, garlaicīga, sīka nodarbe bez jēgas, un tad pēkšņi notiek kāds liels notikums, kas sniedz ieskatu mūsu eksistences stabilajā un noturīgajā pamatā.”

Nu Elizabete II ir kopā ar savas sirds bruņinieku Filipu. Viņi roku rokā pastaigājas pa debesu pļavām, viņiem apkārt draiskojas neskaitāmi Velsas korgiji, kurus Elizabete tik ļoti mīlēja.

Elizabete un Filips bija Cilvēki. Tas bija dižs laikmets, ko viņi valdīja - un nevis laikmets valdīja viņus. Gan ar lieliem, gan ar maziem soļiem viņi abi gāja pāri laikiem, bet nekad nemēģināja samīdīt šos laikus. „Ir vērts atcerēties, ka bieži vien mazie soļi, nevis milzu lēcieni rada visnoturīgākās pārmaiņas,” teica Elizabete. Un, ironiski smaidīdama, piebilda: „Nevērtēsim sevi pārāk nopietni. Neviens no mums nav gudrības monopols!”

Mēs izsakām visdziļāko līdzjūtību visiem, kuriem ir dārga un nozīmīga atcere par Karalieni - par vienu no dižākajām mūsu laikmeta sievietēm.