Irānā sācies prezidenta vēlēšanu pirmais posms – līdz sestdienai visiem, kuri vēlas balotēties šim amatam, jāreģistrējas Centrālajā vēlēšanu komisijā.
Ir skaidrs, ka pēc 14. jūnija balsojuma (vai nedēļu vēlāk, ja būs nepieciešama vēlēšanu otrā kārta) Irānā būs jauns prezidents, jo līdzšinējais līderis Mahmūds Ahmadinedžāds divus termiņus šajā amatā jau ir nostrādājis.
Taču spēku samērs ir diezgan neprognozējams, jo īpaši, ja ņem vērā, ka Irānas augstākajam garīgajam līderim ājatollam Hamanejī pakļautā Konstitūcijas sargu padome vēl vētīs reģistrētos kandidātus. 2009. gadā vēlēšanās tā ļāva kandidēt tikai četriem politiķiem, kaut gan sākotnēji bija reģistrējušies
475 kandidāti.
«Tikai dažas Irānā notikušās prezidenta vēlēšanas bijušas tik grūti prognozējamas, taču tuvāko dienu laikā vismaz sašaurināsies pretendentu loks uz prezidenta amatu,» raksta ziņu aģentūra Reuters. Pirmajās divās reģistrācijas dienās vēlēšanām pieteikušies galvenokārt mazpazīstami kandidāti, kuru izredzes uz panākumiem vēlēšanās ir niecīgas – viņiem sasniegums būtu jau tas, ja kandidatūru nenoraidītu Konstitūcijas sargu padome, kurā darbojas seši augsta ranga garīdznieki un seši islāma juristi. Padomei līdz 23. maijam jāapstiprina to kandidātu saraksts, kuriem atļauts piedalīties vēlēšanās. Nesteigšanās ar kandidatūru izvirzīšanu ir viena no Irānas politiskās dzīves tradīcijām. Dažādi valsts politiskie spēki joprojām turpina zondēt situāciju un spēku samēru, lai izlemtu, kuru no kandidātiem virzīt prezidenta amatam. Kā norāda AP, pašlaik var runāt par trim politisko spēku blokiem, kas sacentīsies vēlēšanās, turklāt viss liecina, ka galvenā cīņa izvērtīsies starp ājatollas Hamanejī un M. Ahmadinedžāda atbalstītajiem kandidātiem.
Liberālās opozīcijas izredzes vēlēšanās pašlaik tiek vērtētas ļoti skeptiski, turklāt ne tikai tāpēc, ka tās virzīto kandidātu varētu nobloķēt Konstitūcijas sargu padome, bet arī tāpēc, ka šāda kandidāta nemaz nav. Reuters uzsver, ka liberālo reformu piekritēji faktiski tika sagrauti pēc 2009. gada vēlēšanām, kad mēģināja apstrīdēt
M. Ahmadinedžāda uzvaru un vairākus mēnešus rīkoja protesta akcijas. Opozīcija pavēstījusi, ka toreiz tika apcietināti simtiem un nogalināti aptuveni 80 tās aktīvistu. Mirhoseinam Musavi un Mehdī Karoubi, kuri 2009. gadā kandidēja uz prezidenta amatu, pirms diviem gadiem tika noteikts mājas arests, un ir skaidrs, ka šos kandidātus 14. jūnija vēlēšanām neviens negrasās reģistrēt. Opozīcija bija likusi zināmas cerības uz to, ka savas kandidatūras varētu izvirzīt kāds no bijušajiem Irānas prezidentiem – Mohammeds Hatami vai Akbarhašemi Rafsandžani. Tomēr pagājušajā nedēļā valsts iekšējā izlūkdienesta vadītājs Heidars Moslehi it kā starp citu paziņoja – drošības dienesti šiem politiķiem vēlētos uzdot dažus jautājumus par viņu lomu 2009. gada protesta akcijās un nekārtībās. Liekas, ka abi šo vāji aizplīvuroto mājienu ir sapratuši. M. Hatami vakar interneta ziņu vietnei nasimonline.ir pavēstījis, ka viņš savu kandidatūru negrasās izvirzīt, savukārt A. Rafsandžani sarunā ar ziņu aģentūru Mehr uzsvēris: «Es negrasos iesaistīties vēlēšanu cīņā bez ājatollas Hamanejī piekrišanas. Ja starp mani un līderi būs kādi strīdi vai konflikti, zaudētāji būsim mēs visi.» AP vēsta, ka savu kandidatūru paspējis reģistrēt par reformatoru uzskatītais parlamenta deputāts Mostafa Kavakebjans, taču 2009. gadā Konstitūcijas sargu padome šo kandidātu noraidīja, un nav ne mazākā pamata domāt, ka šogad varētu notikt citādi. AP aptaujātie politologi izskata, ka vienīgais no nosacītajiem liberāļiem, kuram ir cerības kvalificēties vēlēšanām, ir bijušais viceprezidents Mohammeds Reza Arefs.
Konservatīvie spēki savukārt ir sašķelti divās nometnēs. Lai gan aiz Irānas robežām radies priekšstats, ka M. Ahmadinedžāds ir uzticams ājatollas Hamanejī sekotājs, šāds uzskats bija pareizs viņa prezidentūras pirmā, bet ne otrā termiņa laikā. Pirms diviem gadiem M. Ahmadinedžāds mēģināja veikt galma apvērsumu, palielinot prezidenta pilnvaras un līdz ar to samazinot valsts oficiālā līdera pilnvaras (saskaņā ar Irānas konstitūciju prezidents ir tikai izpildvaras vadītājs). Domstarpības noveda pie tā, ka Irānas parlamentā pat tika uzsākts impīčmenta process pret M. Ahmadinedžādu, un ājatollas Hamanejī sekotāji to apturēja tikai pēc personīgas augstākā līdera iejaukšanās. Savukārt pats Hamanejī kādā no uzstāšanās reizēm sāka prātot par to, vai Irānai nebūtu jāatsakās no prezidenta institūcijas
un izpildvaras vadīšana jāuztic parlamenta ieceltam premjerministram. «Atšķirībā no revolucionārās elites pirmās paaudzes, kas stingri ievēroja spēles noteikumus, Ahmadinedžāda grupa ir regulāri pārkāpusi režīma sarkanās līnijas, pat apstrīdējusi augstāka līdera varu. Viņiem ambīcijas ir svarīgākas nekā režīma principu ievērošana,» sarunā ar Reuters skaidrojis amerikāņu politologs Jasmins Alems. Pirms diviem gadiem uzliesmojušais konflikts noveda pie tā, ka no amata bija spiests atkāpties M. Ahmadinedžāda administrācijas vadītājs un tuvākais domubiedrs Esfandijars Rahims Mašai. Tomēr viņš joprojām tiek uzskatīts par līdzšinējā prezidenta protežē, un, ja E. R. Mašai vārds tiks ierakstīts balsošanas biļetenos, par viņu varētu nobalsot daudzi no tiem, kuri atbalsta M. Ahmadinedžāda politiku.
Ājatollam Hamanejī lojālie kandidāti pagaidām paziņojuši tikai par alianses izveidi, un joprojām nav īsti skaidrs, kurš no viņiem kļūs par galveno pretendentu uz prezidenta amatu. Kandidātu ir vismaz trīs – ājatollas padomnieks ārlietu jautājumos, bijušais ārlietu ministrs Alīakbars Velajati, bijušais nacionālās policijas priekšnieks un pašreizējais Teherānas mērs Mohammeds Bakers Kalibafs un bijušais parlamenta spīkers Golamalī HadadsAdels. Šīs trijotnes pārstāvji jau paspējuši apmainīties laipnībām, katrs solot, ka viņa uzvaras gadījumā augsti amati administrācijā tiks piemeklēti arī pārējiem diviem pretendentiem. Taču visvairāk viņus vieno M. Ahmadinedžāda kritika. Līdzšinējais prezidents tiek uzskatīts par pārlieku lielu provokatoru un radikāli nacionālistiski noskaņotu pļāpu, kura pārdomas par Izraēlas noslaucīšanu no pasaules kartes, ANO rezolūciju bezjēdzīgumu un holokausta apšaubīšana novedusi Irānu gan politiskā, gan arī daļējā ekonomiskā izolācijā. Starptautisko sankciju dēļ Irānas finanšu iestādes nevar darboties Rietumu tirgos, par 50% samazinājies Irānas naftas eksports, un tas novedis gan pie cenu celšanās, gan atsevišķu preču deficīta, gan citām ekonomiskajām nebūšanām. «Ko viņš tur runāja par holokaustu? Mums nekad nav bijušas nekādas pretenzijas pret jūdaismu, tā ir tikai reliģija. Neviens mūs nevarēja apsūdzēt antisemītismā. Bet pēkšņi, nedomājot par sekām, tiek uzjundīta holokausta tēma? Kādu labumu tas deva Irānai un palestīniešiem?» prezidentu sarunā ar ziņu aģentūru Tasnim kritizējis M. Kalibafs. Gan viņš, gan citi ājatollas Hamanejī nometnes pārstāvji likuši saprast, ka Irānai nav jānonāk konfrontācijā ar pārējo pasauli, bet dažādas domstarpības (kodolprogrammas realizēšana, atbalsts Sīrijas valdībai) jārisina dialoga ceļā.