Saruna ar kādreizējo eirokomisāru, Vienotības valdes locekli Andri Piebalgu par to, kāpēc viņš netika izvirzīts par premjera kandidātu no partijas Vienotība, par viņa gatavību uzņemties partijas vadību, par partijas un savu personīgo pozīciju viendzimuma laulību legalizācijas jautājumā, par to, vai bēgļu jautājums var sašķelt ES un sagāzt Šengenas zonu. Arī par to, vai viņu nebaida virsleitnanta Sausā liktenis, par to, kāda politiķa tipu pārstāv viņš pats un kādu Kučinskis, un kuram Vienotības grupējumam jūtas piederīgs.
– Brīdī, kad kļuva skaidrs, ka Vienotības līdere Solvita Āboltiņa nespēs savākt premjerministres apstiprināšanai nepieciešamās balsis, izskanēja versija, ka jūs varētu būt tas, kurš šīs balsis Vienotībai spētu savākt. Nacionālās apvienības (NA) priekšsēdētājs Roberts Zīle izteicās, ka jūs varētu sarūpēt gan visas 23 Vienotības balsis, gan NA 17 balsu. Kāpēc jūs netikāt izvirzīts?
– Tas jāprasa prezidentam.
– Runa ir par to, kāpēc Vienotība, redzot situāciju, ka prezidents negrib Āboltiņu virzīt, neizvirzīja jūs?
– Domāju, ka no Vienotības viedokļa ir pilnīgi pareizi, ka tiek virzīts tikai viens kandidāts un tas ir partijas priekšsēdētājs. Protams, prezidentam ir tiesības to ņemt vērā vai neņemt vērā. Viņš nav saistīts ar Vienotību, un viņš izdara izvēli. Man vienmēr ir bijis uzskats, ka partijas priekšsēdētājam ir jāuzņemas šī atbildība, bet nominācija ir prezidenta ziņā.
– Bet tad, kad bija skaidrs, ka Āboltiņa nedabūs balsis...
– Tas nekad netika pārbaudīts. Prezidents varēja arī nosaukt Āboltiņu, un, iespējams, mēs nekad neuzzināsim, vismaz šajā kontekstā, vai viņai būtu pietiekami balsu, vai nebūtu. Lai to pārbaudītu, jāiegūst nominācija. Tad, kad ir nominācija, to visu laiku cenšos pateikt, situācija mainās. Kamēr tu neesi nominēts, tu neesi, nu... neesi nekas. Tad, kad esi nominēts, tad tās ir nopietnas sarunas, un tad jau redz, ir balsis vai nav.
– Vai partijas iekšienē tika izskatīts jautājums par jūsu kandidatūru?
– Nē. Mēs to neizskatījām.
– Ar jums par šo iespēju neviens nerunāja?
– Principā, nē. Savā laikā man bija privāta saruna ar Ministru prezidenti [Laimdotu Straujumu], un es uzskatīju, ka neesmu piemērots kandidāts šobrīd, jo ne man ir [Saeimas] mandāts, ne esmu pietiekami strādājis ar frakciju. Varbūt man pietiktu balsis uz vienu balsojumu, bet kādas garantijas, ka nākamajā svarīgajā balsojumā man būtu pat visas Vienotības balsis? Tāpēc es nevaru būt nopietns kandidāts. Atbalsts man tikpat ātri varētu pazust, kā parādījies.
– Vai tas nozīmē, ka šajā Saeimas sasaukumā neesat gatavs kļūt par Ministru prezidentu?
– Jā. Es nebūtu cienījams Ministru prezidenta kandidāts. Nevis vispār, bet šajā sasaukumā. Pēc nākamajām vēlēšanām, tad ir pavisam cita situācija.
– Nākamajās vēlēšanās piedalīsieties?
– Noteikti piedalīšos, ja mani ieliks sarakstā. Uzskatu, ka tīri pēc savām profesionālajām zināšanām un iespējām es varētu būt premjera amata kandidāts, bet tas ir atkarīgs no nākamo Saeimas vēlēšanu rezultātiem. Tie noteiks, cik balsis dabūs Vienotība. Pēc pašreizējām sabiedriskās domas aptaujām, neizskatās, ka tās varētu būt daudz un Vienotība varētu pretendēt uz Ministru prezidenta amatu, tāpēc ir visas iespējas, ka kandidēšana uz šo amatu var aiziet man garām. Bet tāda ir dzīve.
– Vienotības pārstāve Sarmīte Ēlerte Latvijas Televīzijā izteicās, ka Āboltiņai vajadzēja atkāpties jau tajā brīdī, kad tika nominēts Māris Kučinskis.
– Atkārtoju, ka Ministru prezidentu nominē prezidents, skatoties no saviem apsvērumiem.
– Es runāju par partiju.
– Nē. Es neuzskatu, ka viņai būtu jāatkāpjas. Viņa darīja visu, ko vien spēja, lai Vienotībai būtu nominācija. Prezidents izdarīja savu izvēli, un neredzu, ka tā ir viņas kļūda.
– Šajā pašā intervijā Ēlerte minēja, ka ir vadības krīze partijā. Vai piekrītat?
– Tas ir labāks formulējums. Ja konflikti, kas ir Vienotībā, ļoti bieži nonāk presē, tad, protams, mums ir krīze vadībā. Jā.
– Pēc valdības apstiprināšanas varētu notikt izmaiņas partijas vadībā. Vai esat gatavs kļūt par partijas vadītāju?
– Precīzāk būtu teikt, jā, es būtu gatavs kandidēt, jo tas nav automātiski pārmantojams amats. Jā, jebkurā gadījumā es būšu kandidāts, bet uzskatu, ka mana kandidēšanas reize būs kongresā, kas būs šā gada beigās.
– Ja būs ārkārtas kongress?
– Tad es tāpat būšu kandidāts. Ceru, ka mani kāds izvirzīs, bet, ja tā nenotiks, tad es izvirzīšu pats sevi.
– Jūs savulaik bijāt starp partijas Latvijas ceļš dibinātājiem, vairākkārt bijāt ministrs un piedzīvojāt arī partijas norietu. Vai jūs nebaida, ka atkal esat iekāpis vilcienā, kurš iet uz galu?
– (Ilgi domā.) Garantijas nekad nav, un Vienotības popularitāte šobrīd ir ļoti zema. Garantiju nav, bet domāju, ka šī Vienotības zemā popularitāte ir īslaicīga, jo Vienotības niša ir daudz plašāka, iepriekšējo vēlēšanu rezultāti ir daudz labāki, un neredzu, ka citas partijas varētu paņemt tos vēlētājus, kas tradicionāli balsojuši par Vienotību. Šobrīd viņi ir vīlušies Vienotībā. Cik dziļi viņi ir vīlušies, to mēs redzēsim nākamajās vēlēšanās. Izslēgt neko nevar, bet, ja kļūšu par partijas priekšsēdētāju, darīšu visu, lai Vienotība turpinātu pastāvēt. Attiecībā pret Latvijas ceļa likteni, prognoze šeit varētu būt labvēlīgāka, jo Latvijas ceļš tomēr bija ļoti dažādu strāvojumu partija. Šeit ir nedaudz skaidrāk. Tas ir proeiropeiskais konservatīvais spārns un liberālais spārns. Ir divas grupas, kuras nepārtraukti konfliktēs, bet kuras katra par sevi nevar saņemt pietiekamas vēlētāju grupas atbalstu. Konflikts iekšā ir ielikts, bet tam jābūt racionālam. Cik liela būs vēlētāju daļa, kas balsos par šo, tas atkarīgs no tā, kā mainīsies Latvijas sabiedrība. Vienotībai ir jābūt pietiekami stiprai, lai tā tiktu uzskatīta par pietiekami uzticamu politisku spēku, kas nestu šīs idejas.
– Pieminētā Ēlerte norāda, ka Vienotībā ir arī identitātes krīze, izplūdusi vērtību orientācija. Ja jūs būtu partijas vadītājs, kāda būtu jūsu pozīcija, teiksim, bēgļu jautājumā vai attieksmē pret viendzimuma laulībām, ko daudzi uztver kā «eiropeiskuma» indikatoru?
– Abi šie konkrētie jautājumi man nešķiet šobrīd galvenie, bet tomēr mēģināšu atbildēt. Par viendzimuma laulībām. Vienotībai nav jābūt šā jautājuma ierosinātājai Saeimā, jo tā nav mūsu pamatvēlētāju problēma, kuru viņi gribētu, lai tādā vai citādā veidā tā tiktu risināta. Ja šāds projekts ietu Saeimā, tad varētu skatīt, vai mēs to atbalstām vai neatbalstām, bet jābūt diezgan lielam darbam ar vēlētājiem, lai pārliecinātu, ka tas ir pareizi. Personīgi es būtu par viendzimuma laulībām, bet kā partijas vadītājs es nekad nevirzītu šo jautājumu no Vienotības, jo neuzskatu, ka mūsu vēlētājs uzskata, ka tā ir problēma.
Par bēgļiem ir vairākas lietas, kuras ir jāņem vērā. Pirmais, mēs visi esam cilvēki, mēs visi kādreiz varam kļūt bēgļi. Tātad humanitārais aspekts ir galvenais, kāpēc mēs uzņemam bēgļus savā valstī. Jāskatās arī tas, cik mēs varam uzņemt. Latvija ir stipri mazāka valsts nekā daudzas citas ES, un ar to mums veidojas problēmas. Jebkura bēgļu uzņemšana, integrācija mums izmaksā relatīvi dārgāk un ir grūtāk īstenojama. Tas nozīmē, mums jāsaprot, cik mēs reāli varam uzņemt, lai mūsu politika neciestu sakāvi. Mums jāmācās no tām valstīm, kuras aktīvi maina likumdošanu. Tādām kā Vācija, Dānija. Lai mēs mācītos no citu kļūdām. Citi atzīst kļūdas un maina to. Mūsu praktiskai darbībai un likumdošanai jābūt tādai, lai tā būtu pasargāta no tām kļūdām, kuras ir pieļāvuši citi. Uzskatu, ka ir nepieciešams noteikt augšējo robežu, ko esam gatavi uzņemt. Konkrētu skaitli nevaru pateikt, bet mums jāskatās, cik daudz mēs varam reāli uzņemt. Mums jāskatās, lai šis process būtu veiksmīgs. Mēs nevaram atļauties neveiksmīgu procesu. Ir starpība starp valsti ar diviem miljoniem iedzīvotāju un 50 miljoniem. Polijai tas tomēr ir daudz vieglāk.
– Nupat Davosā Džordžs Soross brīdināja ES par iespējamu sadalīšanos pa vecā «dzelzs priekškara» līniju, un tieši šis bēgļu jautājums, pēc viņa domām, to var veicināt.
– Vai vecais priekškars vairs ir spēkā? Kopš Austrija ieviesa [bēgļu skaita] augšējo robežu, es teiktu – vairs nav spēkā. Francijas premjers Manuels Valss arī Davosā teica: mēs nevaram uzņemt katru, kas grib. Atšķirība starp vienu un otru ES daļu reālajā darbībā nepastāv. Stāsts par atšķirībām ir mākslīgs, bet bēgļu krīze neapšaubāmi ir milzīga problēma, un tā ir problēma, kas nāk no ārienes. Ar to var cīnīties tikai tad, ja ir stipras un labi kontrolētas robežas. Tas ir viens. Otrs – jārisina problēmas tur, kur tās notiek, nevis reaģējam tad, kad šī plūsma jau ir. Kamēr šī plūsma būs, mēs esam bezspēcīgi cerēt, ka tā vienkārši izsīks. Tikai aktīva darbība to var mainīt. Vai no tā ES var sagāzties? Domāju, ka tas, kas var sagāzties, ir Šengenas zona. Tā var sagāzties. Uz to iet. Ja klausāties Austrijas vai Vācijas ziņas, tad zināt, ka tagad jums jārēķinās ar pusstundu, lai šķērsotu robežu vienā virzienā un tikpat daudz otrā. Tie ir ekonomiskie zaudējumi un neērtības cilvēkiem. Tā gan ir mazākā no problēmām. Galvenais ir panākt, lai bēgļu plūsma apstājas.
– Kā vērtējat Vienotības taktiku uzstādīt partneriem jau sākotnēji neizpildāmi augstas prasības. Es domāju vēlmi vadīt Satiksmes ministriju un Tieslietu ministriju, kuras strikti par «savām» noteikušas citas partijas. Rezultātā Vienotība, visticamāk, nedabūs nevienu no abām, kas var izskatīties pēc pamatīgas sakāves.
– Vienmēr tomēr jāiet uz maksimālu risku. Domāju, ka tas ir pareizais variants – prasīt vairāk. Ja neprasīsi, vienmēr būsi zaudējis. Ja prasīsi, tad vienmēr kādi kompromisi ir iespējami. Es gan nepiedalos šajās sarunās, bet uzskatu, ka labāk ir prasīt maksimumu, nevis teikt – mums pietiks ar to, kas ir. Ja tu zaudē, tad jārēķinās, ka mediji tev neglaudīs pa spalvai, bet nekad tu nevari pamatot – zini, es nezināju, vai es dabūšu, tāpēc neprasīju.
– Jūs bijāt ES komisārs, kas ir visai augsts amats. Vai tagad, uzņemoties Vienotības vadīšanu, jūs nebaida virsleitnanta Sausā liktenis no Cepļa, kurš «nolaida pa burbuli plaukstošu uzņēmumu»? Bijāt komisārs, bet vēsturē ieiesiet kā «tas Piebalgs, kurš nolaida Vienotību uz grunti».
– Protams, ka tāds risks eksistē. Jautājums, kāpēc tad tu to dari? Pirmkārt, es domāju, ka Latvijas politika ir pietiekami svarīga. Otrkārt, uzskatu, ka man ir spējas, un, treškārt, uzskatu, ka varētu būt viens no labākajiem potenciālajiem Vienotības vadītājiem. Politikā nekad nevari rēķināties, ka beigu ciklā tev pasaka – paldies. Tie ir ārkārtīgi reti gadījumi. Ja mēs ņemam Helmutu Kolu, kurš izdarīja Vācijai un vācu tautai tik, cik vairāk nemaz nevar, tad viņam ir zināms respekts, bet nekāda milzīgā atzinība nav. Tonijs Blērs bija viens no veiksmīgākajiem britu premjeriem un tajā pašā laikā šobrīd pie leiboristiem viens no nepopulārākajiem. Ar to ir jārēķinās. Politikā ir divas grupas. Vieni ir ļoti ambiciozi, un viņi uzņēmās risku. Es tai grupai nepiederu un drīzāk esmu otrajā grupā, kas uzskata, ka tas ir svarīgi, es to varu un man tam ir laiks. Labāki politiķi, manuprāt, nāk no tās pirmās, ambiciozo grupas.
– No kuras grupas ir Māris Kučinskis?
– Kučinskis drīzāk ir no otrās grupas. Man prieks, ka viņš ar tādu apņēmību iet, un mani iepriecina tas, ka viņš saka – jā, es gribu, nevis tur laužas. Tas ir pozitīvi, bet man tomēr ir sajūta, ka viņš nav tas īstais, ambiciozais, politiķis, jo tad viņš būtu arī kādas ZZS daļas oficiālais līderis. Viņš nav partijas līderis, un manā skatījumā tikai partijas līderis nes īsto ambiciozitāti. Kučinskis zināmā mērā ir tehnokrāts.
– Vai viņam izdosies izveidot valdību?
– Domāju, ka viņam izdosies. Lai arī abi mēs esam no Valmieras, viņu labi nepazīstu. Esmu lasījis gan viņa intervijas, gan citu intervijas par viņu, un tās ir pozitīvas. Kas attiecas uz viņa izvirzītajām prioritātēm, tad arī no Vienotības viedokļa man nav, ko pārmest. Tur ir gan iekšējā, gan ārējā drošība, tur ir izglītība, zinātne, tā ka, domāju, viņam izdosies veiksmīgi pabeigt šo [valdības izveidošanas] procesu un būt sekmīgam Ministru prezidentam. Kā viņš tiks uztverts sabiedrībā, man ir grūtāk pateikt. Tur var būt dažādas kombinācijas un ne viss ir atkarīgs no viņa.
– Nesen Ventspils mērs Aivars Lembergs vienā preses konferencē Vienotību sadalīja pa grupējumiem. Viņš nosauca «sešnieku», tā dēvēto «Valmieras grupējumu» un «to, ko mēs saucam par Jauno laiku». Pie kura grupējuma tad pats piederat?
– Pie «sešnieka» galīgi nē. Pie Jaunā laika arī ne un nevaru teikt – arī pie Valmieras grupējuma.
– Varbūt tuvāk pie Āboltiņas, un tas tā kā pie Jaunā laika?
– Es tomēr ienācu vēlāk, un Vienotība ir evolucionējusi. No tāda viedokļa nevar teikt, ka Jaunais laiks un Vienotība ir vienādības zīme. Vienotība jau ir kaut kas cits, tāpēc man šķiet, ka nav korekti tos kaut kādā veidā sasaistīt. Arī Valmieras grupējums, man liekas, ir sen beidzis eksistēt. Starp citu, es nekad neesmu bijis Valmieras grupējumā.
– Bet Kučinskis?
– Viņš ir trāpījies, ka kādu laiku ir dzīvojis Valmierā un strādājis Valmierā. Tāpēc uzskatīt, ka Kučinskis ir no Valmieras grupējuma, ir nepareizi, bet ir patīkami, ka no manas dzimtās pilsētas ir tik daudz spējīgu politiķu. Jā, es esmu no Valmieras, bet tas nenozīmē, ka esmu kaut kādā Valmieras grupējumā. Aivars Lembergs vienmēr ļoti tēlaini runā, un tā ir taisnība, bet jāskatās būtība, ne tik daudz forma. Viņš atraktīvi runā, un man patīk, kā viņš lietas pasniedz, bet ne vienmēr piekrītu tam, ko viņš saka.