Par likumiem un lēmumiem, kas izsauc iedzīvotāju stresu, par profesionalitātes trūkumu Saeimā, valdībā un ierēdniecībā un citām aktuālām problēmām Neatkarīgās intervija ar Saeimas deputātu, Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas priekšsēdētāju Sergeju Dolgopolovu (Saskaņa).
- Iedzīvotāju vidū stresu rada varas iestāžu plāni likt pārbūvēt tvaika atsūcējus, obligāti mainīt elektroinstalāciju, uzspiest obligātu ugunsdzēsības signalizāciju. Par kādu naudu lai pērk šo tehniku un veic pārbūves?
- Man uz galda stāv papīra lapas ar garu sarakstu - tie ir Ministru kabineta noteikumi, kas regulē mājokļa lietas. Mājoklis ir vissvarīgākais - jebkuras valsts pamatu pamats. Cilvēkam vajag jumtu virs galvas. Tā ir svarīga problēma valstī. Prakse rāda, ka pat cilvēki, kas aizbraukuši strādāt uz ārzemēm, mēģina saglabāt mājokli Latvijā savā īpašumā. Būtu ļoti loģiski, ja tas būtu atsevišķas reglamentēšanas jautājums, kur būtu saprotami spēles noteikumi - kā mājokli var uzbūvēt, kā ekspluatēt, kādi cilvēkiem ir pienākumi, atbildība un tiesības. Pie šāda normatīvo aktu klāsta, ņemot vērā, ka ar to nodarbojas vismaz četras un dažkārt vēl vairākas ministrijas, ir neizbēgami, ka noteikumos rodas pretrunas. Jo tas ir viens regulēšanas subjekts - dzīvojamā māja vai viendzīvokļa māja.
Tagad ir izveidots jauns Mājokļu politikas departaments. Esmu palūdzis tā vadītājam izstrādāt tādu kā rokasgrāmatu lietotājam - lai cilvēki var izlasīt, kādi viņam ir pienākumi un tiesības.
- Cik šo normatīvo aktu ir?
- Gandrīz 100. Ekonomikas ministrija, Finanšu ministrija, VARAM, Tieslietu ministrija - visas ir pielikušas savu pirkstu. Ja bērnu uztic septiņām auklēm, tad bērns paliek bez uzraudzības. Jūs pieminējāt plānus grozīt regulējumu par signalizāciju un tvaika nosūcējiem... Var jau uzrakstīt likumu par to, ka visi jāpadara laimīgi, taču tad rodas jautājumi, kāds ir tehniskais risinājums, cik tas maksās, kas to darīs. Un, ja tur paskatīsies uz šiem projektiem rūpīgāk, varbūt būs redzams, ka jau no paša sākuma tie nekam neder.
Saeimā ir iesniegts likums par dalītā īpašuma izbeigšanu attiecībā uz daudzdzīvokļu mājām. Tā ir ļoti nopietna, plaša problēma. Izplatīts gadījums ir, kad māja pieder vieniem - privātīpašniekiem vai pašvaldībai, bet zeme pieder citam. Kā to risināt? Tieslietu ministrija ir sacerējusi likumu, ka tā zeme dzīvokļu īpašniekiem ir piespiedu kārtā jāizpērk. Rodas konflikts. Uzspiežot vieniem pārdot, otriem izpirkt, ir aizskartas viņu tiesības uz īpašumu. Lai valsts mērogā atrisinātu šo problēmu, vajag 250-280 miljonus eiro. Tas ir viens no piemēriem.
- Ļoti liela daļa cilvēku dzīvo no rokas mutē. Nebūs naudas, lai kaut ko izpirktu.
- Tā ir. To problēmu nevar atrisināt pilnībā. Tikmēr problēma ar laiku paliek aizvien smagāka. Jādomā ar galvu, nevis ar datoru, rakstot kādus priekšlikumus. Lielās pilsētās ir vēl daudzas citas problēmas - ar autostāvvietām un citām lietām.
- Ar autostāvvietām ir viena problēma, kas īpaši krīt uz nerviem. Pie bērnu slimnīcas nav kur nolikt auto, ja to novieto stāvvietā, tad jāmaksā barga nauda. Cilvēks jau tāpat ir milzu stresā, jo viņam jāved uz slimnīcu slims bērns, bet viņam vēl noslauc naudu par auto novietošanu...
- Tā bērnu slimnīca, kas ir Gaiļezera rajonā, atrodas uz privātas zemes, līdz ar to rodas šīs problēmas. Pārdaugavā ir vismaz varianti - var meklēt, kur novietot auto par velti, vai braukt iekšā slimnīcas teritorijā par maksu.
- Bet bērni ir mūsu nākotne, bērniem vajadzētu gādāt visu ko, lai tas ir par velti. Bet te uz katra soļa jāmaksā.
- Uz slimnīcu var braukt arī ar sabiedrisko transportu.
- Slimu bērnu vest ar trolejbusu?
- Slimu bērnu nevajag vest, bet es runāju par tiem gadījumiem, kad vecākiem jāapmeklē bērns slimnīcā. Tad var padomāt, vai ir mērķtiecīgi braukt ar auto vai ar sabiedrisko transportu.
Bet jāpiekrīt, ka problēma pastāv, jo jāņem vērā privātā īpašuma neaizskaramība. Tur nav vienkārša risinājuma.
Cita lieta, ka ierēdņiem ļoti bieži ir tendence meklēt kādus vienkāršus risinājumus sarežģītai problēmai, kas būtu saistoši visiem. Tas parasti ne pie kā laba nenoved. Nevar voluntāri lemt par tādām lietām, kas saistās ar cilvēka dzīvi, cilvēka paražām. Ir jārēķinās ar cilvēku.
- Kāda ir jūsu iecere par mājokļu normatīvo aktu sakārtošanu? Tam būtu jābūt kādam «jumta likumam» vai kaut kā tā?
- Pirmkārt, jāsakārto vismaz tas, kas jau ir, jānovērš pretrunas starp likumiem. Piemēram, visās mājās ir ūdensskaitītāji. To paredz Ministru kabineta noteikumi. Bet nekur nav rakstīts, ka ūdensskaitītājiem jābūt tādiem, lai tos nevarētu apiet un lai varētu attālināti nolasīt rādītājus. Tas ir ārkārtīgi svarīgi, jo pavērtos iespējas veikt tiešos norēķinus par patērēto ūdeni. Tad būtu iespējams noteikt starpību starp tiem dzīvokļiem, kur ir skaitītāji, kur nav, kur ūdeni nezog, kur zog. Lai nebūtu tā, kā ir pašlaik, kad godīgi maksātāji maksā par tiem, kas pārkāpj likumu. Tagad tas jautājums varētu būt tehniski atrisināts. Pirms gadiem 20 par to nevarēja domāt, jo nebija attīstīta tehnika, lai nodrošinātu šāda veida mērījumus, bet tagad jau var domāt, ka nepieciešams nodrošināt tiešus norēķinus. Jo, kad parādās starpnieki, tad ir problēmas. Jo starpnieki mēdz būt godīgi un ne īpaši godīgi. Ir bijuši gadījumi, ka apsaimniekotājs bankrotē un nauda, ko patērētāji godīgi maksājuši, ir pazudusi. Un cilvēkam jāmaksā vēlreiz - par to, kas jau samaksāts, un jaunie rēķini. Esmu pārliecināts, ka vairākums apsaimniekotāju tāpat kā vairākums cilvēku, kas dzīvo Latvijā, ir godīgi, taču, ja ir iespējas tehniski novērst blēdības, pirms tās jau notikušas, tad tās ir jāliek lietā.
- Nepatīkami, ka jāmaksā nodoklis par savu vienīgo mājokli. Jūrmalas iedzīvotāji bija pārbiedēti ar to, ka viņiem var nākties maksāt milzu summas tāpēc, ka blakus kāds pārdevis namu par milzu miljoniem un tāpēc arī apkārtējiem īpašumiem pieaugs kadastrālā vērtība. Tur gan pašvaldība pēcāk var kaut ko pieregulēt un piešķirt atlaides...
- Pašvaldība nav vainīga. Tas ir likumdošanas jautājums. Ir nekustamā īpašuma nodoklis, kas balstīts uz kadastrālām vērtībām. Valsts nosaka, ka pašvaldībām ir tiesības piešķirt atvieglojumus nodokļa nomaksā. Taču, plānojot valsts budžetu, pašvaldībām tiek plānoti ieņēmumi no nekustamā īpašuma nodokļa bez jebkādām atlaidēm. Ja būtu plānots uzreiz ar atlaidēm, tā būtu pašvaldības kompetence, kam atlaides piešķirt, un tas būtu pašvaldības nodoklis. Taču tas nav pašvaldības nodoklis. Tas ir valsts nodoklis, un no tā ir atkarīgi kopējie valsts budžeta ieņēmumi. No tiem savukārt atkarīgs, vai pašvaldība var pretendēt uz dotācijām no valsts budžeta, no pašvaldību izlīdzināšanas fonda, vai nav. Pašlaik no 119 pašvaldībām 100 pašvaldības ir dotējamas. Desmit dzīvo uz nulles, un deviņas ir barotājas.
Šeit jautājums ir daudz plašāks un nopietnāks. Pašlaik valsts budžets ir tikai grāmatvedības dokuments, kura uzdevums sabalansēt ieņēmumus un izdevumus. Vajag armijai, izglītībai un tā tālāk. Līdz ar to jāsavāc tik daudz līdzekļu, lai segtu visus izdevumus. Un tad sākas - vajag palielināt akcīzes nodokļus, izdomāt jaunus nodokļus un paaugstināt esošos tikai tādēļ, lai segtu izdevumus. Bet normāli būtu, ja budžeta uzdevums būtu stimulēt ekonomikas attīstību. Budžeta deficīts varētu būt arī lielāks, ja uz tā rēķina tiktu stimulētas ekonomikas izaugsmes programmas. Piemēram, nesen parādījās informācija, ka mūsu valsts eksportā trešo vietu ieņem jaunās tehnoloģijas. Tas ir lieliski! Ar tām varētu panākt īsto izrāvienu un veiksmes stāstu, ne to, kas ir uz papīra un ar ko lielījās bijušais premjers Valdis Dombrovskis. Mums vajag attīstīt tās nozares, kas būtu mazāk atkarīgas no ārējiem faktoriem un kas rada produktu ar augstu pievienoto vērtību - vienalga, vai tie ir kādi taustāmi produkti vai pakalpojumi. Savulaik tādi bija komercbanku pakalpojumi, bet tagad tas jau sen garām - neesam vairs nekāda «banku Šveice» un esam tikpat pelēki kā valstis apkārt mums. Lai kļūtu pievilcīgi, vajag ar kaut ko atšķirties. Ja nav ar ko atšķirties, tad nav arī pievilcības.
Ļoti bieži Saeimas vairākums un valdība sāk zāģēt zaru, uz kā sēž. Tā tas ir izdarīts ar termiņuzturēšanās atļauju programmu, kas ir tikpat kā likvidēta. Iepriekš valsts ar šo programmu piesaistīja ļoti ievērojamus līdzekļus. To visu varēja gudri regulēt, veicināt investīcijas. Piesaistāmās investīcijas varēja nebūt tikai nekustamie īpašumi, varēja tās aktīvāk piesaistīt arī ražošanai. Bet nu tā vietā viss ir izdarīts greizi, nokaujot vistiņu, kas dēja zelta oliņas. Nevarēja normāli noteikt prioritātes, bet tā vietā sāka grozīt spēles noteikumus. Investori visā pasaulē kļūst īgni, ja tiek mainīti spēles noteikumi, neiet uz tādām valstīm, kur nevar zināt, kādi spēles noteikumi gaidāmi.
Termiņuzturēšanās atļauju saņēmēji ir ieguldījuši šeit naudu, ir plānojuši šeit kaut ko darīt. Viņi ir kļuvuši par šejienes nodokļu maksātājiem. Bet viņiem uzliek vēl papildu slogus. Katrs šāds papildu slogs signalizē, ka šeit nav investīcijām labvēlīga vide.
- Jaunākie dati par ārējo investīciju apjomu ir dramatiski - kritums ir diezgan liels. Jūs jau dažus faktorus, kāpēc tas tā, minējāt. Kādi vēl ir faktori, kas veicinājuši šo kritumu?
- Politiskā elite Latvijā diemžēl degradējas.
- Kurā virzienā degradējas?
- Mazinās profesionalitāte. Katra joma prasa zināšanu apjomu un analītiskās domāšanas spējas - prasmi izvērtēt sekas. Katru lēmumu pieņemot, vajag izvērtēt arī, kur paklāt salmus, lai neveiksmes gadījumā kritiens būtu mazāk sāpīgs. Taču šāda veida riski netiek rēķināti. Tāpēc, ka tie, kas balso par šāda veida likumiem, kā, piemēram, ar termiņuzturēšanās atļaujām, uzskata, ka tikai viņu pārliecība par to, kas ir labi vai slikti, ir noteicošais. Tā vietā vajag izrēķināt, kādi kuram lēmumam būs ieguvumi, kādi zaudējumi. Katram jautājumam ir savi plusi un savi mīnusi. Tā bilance ir jāvērtē. Ja lēmumu pieņemšanā parādītos profesionalitāte, tad jebkuras lietas varētu saprātīgi sakārtot. Taču profesionalitātes pietrūkst. Tas ir skarbi, bet fakts.
Ne tikai politiskajā vidē, bet arī tajā līmenī, kas gatavo lēmumus - ministrijās - profesionalitāte ir ļoti gājusi mazumā.
- Nupat jūsu komisija skatīja grozījumu projektu Civildienesta likumam. Viena no domām ir atkal atļaut civildienestā strādāt pensionāriem. Kāds šādam grozījumam ir mērķis?
- Norma liegt pensionāriem strādāt civildienestā tika ieviesta pirms daudziem gadiem, kad nebija vēl tik lielas emigrācijas uz ārzemēm. Pašlaik atrast darbiniekus valsts pārvaldei ir ārkārtīgi grūti. Tas ir ne tikai zemā atalgojuma, bet daudzu dažādu iemeslu dēļ. Pašlaik ir tik liela problēma ar kadriem, ka vecais ierobežojums ir kļuvis lieks.
Par pensionāriem ir mans priekšlikums, taču apzinos, ka pēc būtības tas neko daudz neuzlabos. Tā būs tikai liekas normas atcelšana. Visiem uzlabojumiem būs fragmentārs raksturs, kamēr likumdošanā nenotiks kvalitatīvi jauni uzlabojumi - jauns likums par valsts dienestu, kas aptvers gan valsts, gan pašvaldībās strādājošos.
- Inga Koļegova nekļuva par VID priekšnieci. Kāpēc?
- Nepazīstu šo ZZS virzīto kandidāti, taču man šaubas raisīja tas, ka viņa pieļāvusi kļūdas savā amatpersonas deklarācijā. Nezin vai būtu labi viņu iecelt vadīt dienestu, kas pārbauda amatpersonu deklarācijas. Varbūt viņa ir laba vadītāja, kas prot menedžēt, taču vajag ne tikai šīs spējas, bet arī pamatzināšanas jomā, kurā grasās strādāt.
- Nākamajam VID priekšniekam nolemts maksāt krietni lielāku algu nekā iepriekšējiem. Vai tas pareizi darīts?
- Es iebildu pret VID algu palielināšanu. Ja esam savulaik pieņēmuši vienotu atlīdzības sistēmu, tad visi izņēmumi, kas varētu būt kā pilotprojekti vai kas tamlīdzīgs, varētu būt kā atsevišķi uzdevumi, kas būtu formulējami Ministru kabineta pārejas noteikumos. Nevar iestrādāt likuma tekstā izņēmumu, kas atšķiras no likuma koncepcijas. Tad likums zaudē jēgu.
Cita lieta - ka vienotās atlīdzības sistēma jau ir novecojusi. Tā bija vajadzīga tad, kad vajadzēja taupīt, dziļas krīzes laikā.
Mums ir jāiet uz efektīvu valsts pārvaldes modeli - ar minimālu pārvaldnieku slāni, liekot uzsvaru uz projektu risinājumiem, nevis uz daudzu dažādu departamentu uzturēšanu. Var slēgt, piemēram, līgumu ar ekspertu grupu uz diviem, trijiem gadiem par to, ka viņi radīs kvalitatīvu produktu.
- Finanšu ministre Dana Reizniece-Ozola stūma strukturālo reformu - centās apvienot divas VID struktūrvienības, taču Saeimā Saskaņa sabloķējās ar Vienotību un ministres priekšlikumu neatbalstīja. Kāpēc?
- «Strukturālās reformas» ir kļuvušas par spekulatīvu jēdzienu. Ko nu kurš saprot ar šo jēdzienu. Apvienot Ekonomisko policiju ar Finanšu policiju nav strukturālā reforma, bet reorganizācija.
- Nu tad jāvaicā citādi. Kāpēc Saskaņa bija pret reorganizāciju?
- Nav pilnas skaidrības, kāds efekts no apvienošanās, nav skaidra procedūra, kā tā notiks. Kāpēc mums būtu jāatbalsta kas tāds, kas nav izstrādāts līdz galam??