NRA pēta dīvainās "reformas" Saeimas administrācijā

Neatkarīgā, uzrunājot Saeimas kancelejas vadītāju Māri Steinu, vēlējās uzzināt, kas Saeimā tiek saprasts ar Saeimas administrācijas reorganizāciju un kādēļ savus amatus grasās pamest pieredzējuši, profesionāli kadri.

- Var teikt, ka mani šurp atveda neizpratne par to, kas te pie jums notiek. Raugi, dzirdēju, ka gaidāma Saeimas administrācijas reforma vai reorganizācija. Vienlaikus redzu informāciju, ka Saeimas ģenerālsekretāre Karina Pētersone, izpilddirektors Valdis Ziemelis un jūs, Māri, vai nu grasāties iet prom no darba, vai arī jūs grib «aiziet». Savulaik tiku mācīts vērtēt iestāžu un uzņēmumu pārvaldes efektivitāti. Saeima ir (tiesa, mazliet saviebos pēc 2014./2015. gada «pārkārtojumiem», kuriem neatradu ne profesionālu pamatojumu, ne efektivitātes apliecinājumu) starp tiem valsts institūtiem, kuros «liekvārdības» ir salīdzinoši vismazāk. Un kāpēc jūs, es atvainojos, ākstāties ar to slepeno istabu? Ja ir neprofesionāli padarīts darbs, tad jāpasaka, kas ir par to brāķi atbildīgs. Bet deputātu vide to zelē kā «Jēkaba ielas 6/8 skandālu». Kam tas vajadzīgs? Jums, Saeimai? Kas tas tāds ir - šis skandāls?

Tātad - kas tā par reformu, kāpēc pieredzējuši profesionāļi pamet darbu, un vai tas ir saistīts ar «Jēkaba ielas 6/8 skandālu»? Kas notiek?

- Jā, dažas saistības te tiešām varētu būt. Sāksim varbūt ar pēdējo aktualitāti, kas īsti noticis un kas ar ko saistīts?

Pēdējie notikumi varētu būt it kā nelielās reorganizācijas rezultāts, kura notika pēc visiem zināma gadījuma - triju datoru zādzības - 2014. gada martā. Toreizējam Saeimas Nacionālās drošības komisijas priekšsēdētājam Valdim Zatleram un toreizējai Saeimas priekšsēdētājai Solvitai Āboltiņai radās doma izveidot tieši prezidijam pakļautu iekšējās drošības vadītāja amatu, attiecīgi reorganizējot šo jomu, proti, noņemot kancelejas direktoram pienākumus un atbildību par slepenības režīma nodrošināšanu.

2014. gada augustā viņi šo ideju arī realizēja. Šie pienākumi tika iekļauti jaunizveidotā amata aprakstā un uzticēti Jānim Gulītim, kuru Solvita Āboltiņa toreiz stādīja priekšā prezidijam kā augsta līmeņa profesionāli. Man uzdeva apstiprināt viņa amata aprakstu un pieņemt viņu darbā. Atteicos to darīt, jo, pirmkārt, nedrīkstēju pārkāpt likumu - pieņemt darbā šajā amatā cilvēku bez pielaides valsts noslēpumam. Un, otrkārt (šodienas acīm skatoties, tas ir ļoti būtiski), - prezidijs nebija izvērtējis viņa līgumdarbu, kas apliecinātu pretendenta spēju strādāt ar dokumentāciju. Toreiz šis konflikts nonāca pat tik tālu, ka Solvita Āboltiņa ierosināja mani atlaist no darba, ko gan neizdevās līdz galam realizēt, jo likums viennozīmīgi bija manā pusē. Solvita Āboltiņa prezidija vārdā pat vērsās tiesā, bet vēlāk no prezidija puses prasība tika atsaukta.

- Labi, bet kāds tam sakars ar slepeno istabu?

- Vistiešākais. Ministru kabineta noteikumi Nr. 21 Valsts noslēpuma, Ziemeļatlantijas līguma organizācijas, Eiropas Savienības un ārvalstu institūciju klasificētās informācijas aizsardzības noteikumi, kuri regulē šo jomu, ir uzrakstīti ļoti viennozīmīgi. Par valsts noslēpuma aizsardzības pasākumiem atbildīgo loks, lai izslēgtu kolektīvo bezatbildību, ir ļoti šaurs. Atbildīgs ir tikai iestādes vadītājs (mūsu gadījumā - Saeimas prezidijs) un - nepieciešamības gadījumā - pilnvarotā persona (mūsu gadījumā - iekšējās drošības vadītājs), kura ir tieši pakļauta prezidijam. Savukārt iestādes vadītāja un iekšējās drošības vadītāja pilnvaras ir ļoti plašas: viņi var uzraudzīt visus pasākumus, kas saistīti ar valsts noslēpumu un tā apriti un aizsardzības pasākumiem, dot norādījumus šajā sakarā un, ja kāds darbinieks tos nepilda, nekavējoties ziņot uzraugošajai valsts drošības iestādei (mūsu gadījumā - Satversmes aizsardzības birojam). Kā mēs zinām no Saeimas priekšsēdētājas Ināras Mūrnieces intervijas televīzijā, viņa par drošības prasību neievērošanu Saeimā arī attiecīgi ziņoja kompetentām iestādēm - Satversmes aizsardzības birojam, Drošības policijai un prokuratūrai. Jājautā, protams, vai tas bija jādara zināms arī masu medijos, pirms uzsāktajam kriminālprocesam ir kādi rezultāti. Otrs jautājums - vai bija disciplināri jāsoda darbinieki, pirms Drošības policija ir noskaidrojusi vainīgos.

Un, ja atgriežamies pie jūsu piesauktajām slepenajām telpām, tad, cik noprotu no medijos sniegtās informācijas, te nav runa ne par neobjektīvu iepirkuma procedūru, ne par nekvalitatīvu būvi, ne arī par līdzekļu pārtēriņu tajā. Runa ir par ļoti būtisku tieši drošības procedūras neievērošanu. No pieredzes, kad par šiem jautājumiem vēl atbildēju es, zinu, ka Satversmes aizsardzības birojs uz šādām lietām skatās ļoti stingri.

- Bet kurš tad tagad šajā gadījumā varētu būt atbildīgs?

- Laika posms no ēkas Jēkaba ielā 6/8 apgūšanas sākuma līdz nodošanai ekspluatācijā ir garš un ietver sevī gan 11. Saeimas pilnvaru laiku, gan 12. Saeimas pilnvaru laiku.

Kad īsti tika pieņemts lēmums par Saeimas Nacionālās drošības komisijas apspriežu telpas pārvietošanu uz ēku Jēkaba ielā 6/8, nevaru zināt, jo pie tāda lēmuma pieņemšanas klāt neesmu bijis. Vai to prezidijs nolēma toreizējās Saeimas priekšsēdētājas Solvitas Āboltiņas vadībā vai tagadējās Saeimas priekšsēdētājas Ināras Mūrnieces vadībā, vai pat to pieņēma Saeimas iekšējās drošības vadītājs Jānis Gulītis bez prezidija ziņas, tiešām nezinu. Vienīgie, kas uz šo jautājumu varētu droši zināt atbildi, ir tie divi prezidija locekļi, kas bija prezidija sastāvā gan 11. Saeimā, gan 12. Saeimā. Bet noteikti zinu, ka 2012. gadā, kad sākās ēkas Jēkaba ielā 6/8 rekonstrukcijas projekts, nekādas slepenās telpas tur netika plānotas. Un līdz pat 2014. gada augustam, kad līdz ar prezidija lēmumu tika izmainīts mans amata apraksts un līdz ar to beidzās manas pilnvaras un atbildība par slepenības režīma nodrošināšanas pasākumiem, nekas tamlīdzīgs tajā ēkā netika plānots.

- Tad kāpēc TV, medijos parādās ziņas, ka kancelejas direktors var zaudēt amatu?

- Nezinu īsti, kurš no prezidija locekļiem tā pajokojis, jo tagad, redzot savārītās ziepes, ja jau turpinām jokot, patiesībā man pienāktos pateicības raksts. Savulaik taču esmu centies novērst iespējamos cēloņus šīm nepatikšanām, atsakoties pieņemt darbā cilvēku, kuru virzīja amatā, pārkāpjot likumu.

- Jā, bet, cik zinu, Jānis Gulītis Saeimu jau pametis?

- Kā mēs visi zinām, pirmajā februārī Saeimas priekšsēdētāja televīzijas intervijā atklāja, ka Saeimā konstatēti pārkāpumi drošības jomā.

Tālāk, kā jau iepriekš minējām, uzzinājām to, ka ir izbūvētas telpas Saeimas Nacionālās drošības komisijas apspriedēm Saeimas ēkā Jēkaba ielā 6/8. Bet šīs telpas nevar akreditēt, jo daļai no darbu veicējiem - ēkas projekta autoriem un būvdarbu veicējiem - nav bijis industriālais drošības sertifikāts. Tā ir kategoriska prasība, lai šādas telpas varētu akreditēt kompetentā institūcija - Satversmes aizsardzības birojs. Šīs elementārās lietas neievērošana (ja nemaldos, šāda norma ir ietverta pat Ministru kabineta noteikumu Nr. 21 pašā sākumā) varētu tikt uzskatīta par ļoti nopietnu pārkāpumu, kas arī varētu būt iespējamais iemesls darba attiecību pārtraukšanai.

- Bet kāpēc tad atlūgumu ir iesniedzis Valdis Ziemelis?

- Zinu noteikti, ka Valda Ziemeļa amata aprakstā nav ne pilnvaru, ne atbildības par valsts noslēpuma aizsardzības pasākumiem. Būvniecības un finanšu vispārīgie jautājumi - tie ir, jā. Bet šajā jomā saistībā ar ēkas Jēkaba ielā 6/8 rekonstrukciju un nodošanu ekspluatācijā par pārmetumiem neko neesmu dzirdējis. Tātad - varbūt ir kādi citi iemesli. Tas jājautā viņam pašam.

- Un kāpēc tad amatu grasās pamest Karina Pētersone? Viņa taču valsts noslēpuma aizsardzības noteikumu izpratnē nav ne iestādes vadītāja, ne drošības vadītāja?

- Kā mēs atceramies, 2015. gada 10. septembrī notika pēkšņa reorganizācija, kuras rezultātā tika radīta struktūra, kas paredzēja ģenerālsekretāra amatu, kurā tika iecelta Karina Pētersone. Šis amats ir analogs kancelejas direktora amatam citu valstu parlamentos, piemēram, Lietuvas, Igaunijas, Polijas un vairākos citos parlamentos. Bet mūsu parlamentā atšķirībā no šo valstu parlamentiem ģenerālsekretāra amatam netika pakļautas visas Saeimas struktūrvienības. Vairākas struktūrvienības nav pakļautas ģenerālsekretārei, bet kopējā atbildība par jebkuru problēmu Saeimā tiek pieprasīta no viņas. Nav gan kam pajautāt, kāpēc 2015. gada 10. septembra reorganizācija bija tik neloģiska, jo to dokumentu izstrādātāji, uz kuru pamata reorganizācija tika veikta, mums nav zināmi. Tas viss stipri sarežģī darbu, un domāju, ka tas varētu būt viens no viņas aiziešanas iemesliem. Varbūt ir vēl kādi citi iemesli - tas jājautā viņai.

- Tagad atkal tiek vēstīts, ka paredzēta vērienīga Saeimas administrācijas reorganizācija. Kas mainīsies šoreiz?

- Zinu tikai pašas ģenerālsekretāres kārtējā sanāksmē teikto, ka varētu mainīties nodaļu pakļautība. Varbūt mainīs kāda amata nosaukumu, varbūt labos 2015. gada reorganizācijā pieļautās nepilnības, varbūt Saeimas kancelejā atgriezīs kādu no atdalītajām nodaļām, jo 2015. gadā no desmit nodaļām, kas bija kancelejā, atstāja tikai trīs. Pārējās sadalīja dažādā pakļautībā un visu to struktūru nosauca par administrāciju. Citas - ārpus Saeimas kancelejas esošās - struktūrvienības netika aiztiktas.

- Paziņojums «reorganizācija» bez profesionāla pamatojuma ir tukša skaņa. Varbūt vārds «reorganizācija» te ir vien formāla izkārtne? Varbūt tā vietā vairāk der vārds «intriga», kuras nolūks - «sakārtot» kadrus pēc sava privāta ģīmja līdzības un vajadzības.

- Lai kādu struktūru reorganizētu, ir jābūt nopietnai analīzei un konstatētiem būtiskiem trūkumiem tās funkcionēšanā. Ja skatāmies kancelejas darbu, tad dokumentu aprite, daudzveidīgās datubāzes, Saeimas pasākumu tehniskais nodrošinājums, deputātu informētība pašlaik Saeimā ir atbilstoša mūsdienu augstajām prasībām. Kaut vai paskatieties, cik plaši un operatīvi ir pieejami visi ar likumdošanu saistītie dokumenti, Saeimas sēžu stenogrammas, audio un video translācijas. Tehniski tiek nodrošināta raita balsošanas norise, dienaskārtības aktualizēšana un citas procedūras Saeimas sēdēs. Tajā visā ir liels Saeimas kancelejas darbinieku kā vienotas struktūras ieguldījums.

Protams, nevar jau izslēgt pārsteigumus, bet, pat mēģinot veikt tādu pseidoreorganizāciju, Darba likuma normas tik un tā ir jāievēro, un tas, domāju, tādas formālas reorganizācijas iespēju mazina. Un visbeidzot, pamatot kaut kādas vēl reorganizācijas nepieciešamību saistībā ar šīm slepenajām telpām notikušo nejēdzību, būtu pēdējais, kas kādam varētu ienākt prātā.