Ostrovska: Amerika mums mūžīgi ir teikusi priekšā, ko darīt, ko nedarīt...

Politoloģe Dr.philos. Ilze Ostrovska intervijā Neatkarīgajai stāsta par to, kā tas, kas patlaban notiek Amerikā, Eiropā, arī Ukrainā, var atsaukties uz Latviju un ko vērta šajā norišu kontekstā ir mūsu politiskā elite.

- Kā vērtējat Latvijas politiskās elites funkcionēšanu?

- Manuprāt, lielākā mūsu un arī citu nelaime ir tāda, ka Amerika ar daudzām attīstītākām un mazāk attīstītām pasaules valstīm ir izdarījusi to pašu, ko dara nesaprātīgi vecāki, lutinot savus bērnus. Amerika mūžīgi ir teikusi priekšā, ko darīt, ko nedarīt… Un visi pie tā ir pieraduši. Tiktāl, ka pēc Donalda Trampa ievēlēšanas, bet sevišķi tad, kad viņš jau kampaņas laikā paziņoja, ka no aukles funkcijām Amerika atteiksies, te radās tāda kā panika. Piedevām paklausība ir ne reti saistīta ar to, ka par katru pareizi izdarītu darbu kaut ko iedod. Samaksā. Tu dabū skolā desmitnieku, tev samaksā. Arī pie tā amerikāņi bija mūs zināmā mērā pieradinājuši. Bet… nu var arī gadīties, ka vairs nedos. Tas ir tas trakākais. Turklāt vēl apjukums sakarā ar to, ka varētu nākties patstāvīgi lemt un domāt.

- Tās gan pamatā ir politisko aprindu, varas bailes…

- Protams, protams. Bet es domāju, ka tās nav pārgājušas vēl līdz šim. Vienu brīdi gan bija cerība, ka Trampa nostāja mainīsies, ka tā bija tikai priekšvēlēšanu retorika. Bet tagad visi saprot, ka acīmredzot tomēr ir nepieciešams sākt domāt. Un tad ir lielais jautājums - vai ir spēja domāt? Vai ir spēja domāt gan par to, kā izlīdzināt finansiālo situāciju, gan arī par to, kuri lēmumi ir pareizi, kuri nepareizi? Turklāt nāk klāt vēl tādas bailes, ka… šodien tu pieņem vienu lēmumu, bet pēc tam ASV viss mainās. Impīčments vai kaut kas un… izrādās, ka pieņemts nepareizais lēmums.

Tehniski to visu var ļoti labi vērot - varbūt pat ne tik daudz Latvijā… Bet, ja paskatāmies no malas, piemēram, uz tādu valsti kā Ukraina, uz to, kas tur notiek pēdējās nedēļās elites aprindās. Tādas kā žurku cīņas slēgtā telpā, jo kaķis ir pateicis - tieciet galā paši… Notikušo ASV viņi ir uztvēruši, manuprāt, kā signālu mainīt politisko eliti arī Ukrainā. Bet izmaiņas vienā vietā atbalsojas citā vietā. Vispirms, protams, satelītvalstīs.

- Mani studiju biedri no Kijevas vēsta, ka Petro Porošenko paši Rietumi jau sākotnēji turējuši par tādu kā pagaidu, par pārejas laika figūru.

- Man viņa tomēr mazliet žēl… Jo tad, kad citi grāba naftu, derīgos izrakteņus, metalurģiju, elektroenerģiju, viņam atlika tikai šokolāde. Šokolādes oligarhs. Tas vien jau liecina, kā pārējie oligarhi ar viņu rēķinājās no sākta gala un ko viņam uzticēja. Bet tagad, protams, ir jautājums, kas tad Ukrainā nāks oligarhu varas vietā. Tur ir jābūt nevis vienkārši vēlēšanām, bet, kā jau teicu, jānotiek kardinālai sardzes maiņai. Jānāk citādiem cilvēkiem.

Bet pagaidām tur ir apjukums. Šķiet, ka to, kādus lēmumus pieņemt, grasās noteikt iekšlietu ministrs, armija un ar armiju saistītā Nacionālā drošības padome. Tie centīsies, tā sakot, turēt savu līniju. Reālas varas groži aizvien vairāk no oligarhu rokām pāriet arī uz birokrātiju. Ir nepieciešams skaidri novilkt robežas - kurš ir kurš? Tas ir sarežģīti.

- Es gan labāk gribētu redzēt valstisku situācijas risinājuma, reālu Ukrainas nākotnes piedāvājumu…

- Aizvien enerģiskāk skan paziņojumi par kabineta nomaiņu un tad par ārkārtas parlamenta un prezidenta vēlēšanām. Politologu, speciālistu vidē ir piedāvājums pieņemt likumu par okupētajām teritorijām.

- Kas ir okupants? Krievija?

- Jā, protams.

- Krievija tā neuzskatīs.

- Jā. Jo šis ir variants B. «Iesaldētais konflikts.» Bet viņiem izdevīgāks variants A, kad reāli, de facto, viņi kontrolē Doņecku un Luhansku, bet apmaksā visu Ukraina (ukraiņu analītiķi uzskata, ka separātistu karš un pārvalde Krievijai izmaksā gadā aptuveni 1,5-2 miljardus dolāru, kurus ļoti jau nu vajadzētu, lai sedz Ukraina). Pagaidām ir tikai attiecību saasināšanās - tirdzniecības blokāde no Ukrainas puses, Ahmetova uzņēmumu konfiskācija Donbasā, bezcerīgi iestrēgusī Minskas vienošanās.

- Tātad - varas militarizācija… Bet ko par to Ukrainā saka politiskā opozīcija?

- Visvarenākā politiskā opozīcija Ukrainā ir Jūlijai Timošenko. Vēl tādā kā iebaidīšanas līmenī spēj funkcionēt Ļvovas mērs, Rietumukraina. Tur ir, tā sakot, savs viedoklis, kuru var uzskatīt par opozīcijas viedokli un ar kuru tomēr rēķinās. Bet - tas viss var novest arī pie Ukrainas saskaldīšanas. Sazvērestības teoriju piekritēji ar to ņemas jau trīs četrus gadus

- Un kā tas, kas pašlaik notiek plašākā kontekstā - Eiropā, pasaules telpā, atsauksies uz Latviju?

- Latvijā situācija ir atkarīga no tā, cik lielā mērā mūsu austrumu kaimiņš spēj kontrolēt mūsu politisko telpu. Jo vairāk viņš spēj to kontrolēt, jo mazāka ir iespēja, ka tiks izmantoti citi līdzekļi, lai panāktu šo kontroli. Es domāju - militāri līdzekļi. Ja to var nodrošināt bez militāras iejaukšanās, bez atklāta konflikta ar NATO… Bet NATO Latvijā šobrīd izpaužas vairāk nekā pirms gada. Tāpēc man šķiet, ka nekādas lielas vēlēšanās konfliktēt nav… Vārdu sakot - kamēr šī kontrole pār politisko telpu ir pietiekami liela, tikmēr nekādu citu risinājumu no tās puses nebūs.

- Bet - sākāt jūs ar to, ka mūsu politiskā elite tikusi lutināta no Amerikas puses. Vai tas nozīmē, ka tad, ja šī lutināšana beigsies, politiskā kontrole no Krievijas puses te kļūs efektīvāka?

- Protams, te tās ietekmes sfēras bijušas kaut kā procentuāli sadalītas. Bija gan Krievija, gan ASV, gan nabaga Eiropa, kura tikai maksāja un maksāja par citu pasūtīto mūziku. Pēdējā laikā, Latvijas birokrātijai nostiprinoties reālas varas sadalē, ES ietekme gan palielinās. Pat tad, ja ASV tagad nodarbosies pati ar sevi, ar savām problēmām, nešķiet, ka Amerikas vietu varētu pilnībā ieņemt Eiropa. Kur nu vēl gaidāmais «krupis» - divu ātrumu Eiropa. To laikam nāksies norīt.

- Tad beidzot mums jāsāk domāt par nacionālas valsts nostiprināšanu…

- Tīri teorētiski. Praktiski - diez vai atjēgsies. Jo nu jau divdesmit septiņu gadu laikā nav bijis pamanāms, ka te varētu attīstīties patstāvīga valstiska pieeja, tikai lozungi... Nevis viena vai divu politiķu pieeja, bet kāda politiska slāņa («šķira» būtu pārāk skaļš vārds, arī «elite» ir pārāk nozīmīgs…) redzējums. Vai tiešām Latvijā nevarētu parādīties kaut vai neliela, bet saliedēta grupa, kura varētu uzņemties patstāvīgu atbildību? Kurai būtu spējas apzināties stratēģiskās attīstības nozīmi, kura uzņemtos atbildību par lēmumiem un par valsti? Es tādu šobrīd neredzu.

- Tomēr Brexit varianti mums šobrīd nāktu par sliktu…

- Jā. Viennozīmīgi. Pie mums taču tagad visi ir šausmās par to, kas notiks, kad beigsies pēdējā lielā naudas ieplūdināšana. Tagad visi galvenokārt nodarbojas ar vaimanoloģiju - kas būs, kas būs… Tad par ko te vispār ir runa, par ko ir runa? Elites līmenī. Par iespēju parazitēt uz citiem? Gan starptautiski, gan iekšpolitiski - uz sabiedrību, tautu kā nodokļu maksātājiem?

- Ņemot vērā visu šo kontekstu, kāda ir perspektīva? Kādi risinājumi?

- Atgriežamies vēlreiz pie metaforas par sliktiem vecākiem, kuri neprot audzināt savus bērnus, kuri viņus izlaiž un izlutina. Šīm sekām (šai lutināšanai gan no Amerikas, gan - lielā mērā - arī no Krievijas puses… tikai katrs lutināja savā lauciņā) es risinājumu pašlaik neredzu. Dzīvē šādi bērni ļoti bieži nonāk kolonijā vai nodzeras.

- Ko šī līdzība var nozīmēt politikas, valsts līmenī?

- Ukrainā - militāru apvērsumu. Latvijā - birokrātijas apreibumu no varas un patvaļu, pārējiem nevarīgi nolūkojoties.

- Ko tas dos? Kas to veiks?

- Ukrainā izsludinātā tirdzniecības blokāde it kā ir spēka struktūru inspirēta. Bet nākamais solis pēc šādām blokādēm bieži ir izvērsta karadarbība. Vai Eiropa to pieļaus? Gan Krievijā, gan ASV kurss var mainīties. Līdz ar to mainīsies arī attieksme un veidi, kā tiks kārtotas attiecības ar citām valstīm. Notikt var viss. Varbūt neviens arī nesāks risināt jautājumus militāriem līdzekļiem. Bet - vienmēr pastāv provokāciju iespēja. Provokācija ir kā lavīna, kas uzņem ātrumu, veļoties no kalna…

Taču patlaban ir attīstījies kas briesmīgāks par jebkuru apvērsumu un iekšējiem konfliktiem.

Manā uztverē, tā ir absolūtā nespēja apzināties, pie kā var novest Islāma pasaules centieni pārņemt Eiropu. Latviju tas pagaidām skar mazāk, jo mēs esam nabadzīgi un nevajadzīgi. Kad pirms vairāk nekā desmit gadiem, runājot par to, kas Latvijā varētu notikt 2020. gadā, pieminēju islāma ietekmes palielināšanos, par mani smējās. Taču, kad 2012. gadā Kapitālam uzrakstīju rakstu par migrāciju, vairs nesmējās. Lai arī tas vēl nebija ne 2014., ne 2015. gads.

Jo, ja mēs paši nevaram mobilizēties situācijas uzlabošanai eiropeiskas civilizācijas apstākļos, tad tādi, kādi esam šobrīd, mēs nebūsim spējīgi izdzīvot un nostāties pretī citai reliģijai, ideoloģijai un tām cilvēku masām, kas ienāks. Un viņi simtprocentīgi ienāks, lai šeit valdītu. Šokējoši, ka bezmaz vai kā attaisnojums terora aktiem Londonā atskan: «Tas ir vietējais musulmanis, ne imigrants!» Bet tā taču ir Eiropas bezspēcība atzīt, ka izgāzušās multikulturālisma politikas vietā nepieciešama cita, ka dažādu civilizāciju kultūras nav «sablenderējamas», ka nepieciešama cita imigrācijas politika Eiropas vērtību un pašu eiropiešu saglābšanai.

Paskatieties, kas notiek saistībā ar imigrantu pārvietošanu! Vai esat kādreiz pavērojis, kādu profesiju bēgļi te parādās? Parādās tie, kuri var nodrošināt savam anklāvam infrastruktūru. Pavāri, šuvēji, šad tad mediķi, tulki… Bet, ja ir infrastruktūra, kas apkalpo masu, tad šai masai ir nepieciešama pārvaldība. Piekrītat? Tas nozīmē, ka vajadzēs nodrošināt apstākļus anklāva pārvaldītājiem. Nepieciešamas jaunas pieczvaigžņu viesnīcas. Savējās. Jo viņi nedzīvos «neticīgo» viesnīcās. Manā skatījumā, process noris ļoti mērķtiecīgi.

- Tātad, jūsuprāt, šīs cilvēku masas ienākšana ir tālredzīgi, apzināti, tīši organizēts process? Kas to organizējis?

- Pieņemu, ka Islāma pasaule… bagātās musulmaņu valstis (Saūda Arābija, Apvienotie Emirāti u.c.). Visi, kas uzbriedināja Islāma valsti un sekmēja karus Tuvējos Austrumos, revolūcijas Ziemeļāfrikā. Viennozīmīgi - tas ir organizēts process. Pieņemu gan, ka tika plānots, ka tas viss notiks lēnāk un pamazām. Jo, paskatieties, cik plānveidīgi un pakāpeniski tika uzaudzēts musulmaņu procents visās Rietumeiropas valstīs. To var redzēt ar neapbruņotu aci.

- Taču man šķiet, ka šis process ir pietiekami ilgs, lai Eiropai pret to jau būtu gan sava reljefa politika, gan prakse. Varbūt ES līderi ir šā procesa sabiedrotie?

- Es nekad neizslēdzu to, ka par naudu pat ēzelis kāpj pāri sētai. Un Eiropas nevarība var būt ļoti lielā mērā apmaksāta. Jo Islāma pasaulei ir ļoti liela nauda. Un vēl pie visa klāt… vilšanās ES…

- Islāma pasaulē strādā tas, kas pie mums nekā nedarbojas. Ideja, ideoloģija…

- Jā.

- Tad viņi a priori ir uzvarētāji. Jo spēj ar to konsolidēt.

- Par to jau es runāju. Par mūsu nevarību. Par idejas neesamību. Bija un teorētiski ir vienotās Eiropas ideja. Bet tā - daudzu apstākļu ietekmē - vāja. Kaut visas Eiropas valstis atsevišķi ir vēl vājākas nekā ES. Mans viedoklis ir (lai man sakarā ar Krieviju pieraksta, ko grib) - ja kāds vispār kārtējo reizi apturēs šīs, es teiktu, tektoniskās pārmaiņas, kas mūs Eiropā sagaida ļoti drīz, tad tā būs Krievija. Ja Krievija pret tām nostāvēs, tad nostāvēs arī Eiropa. Vismaz Ziemeļeiropa. Bet, ja Krievija nenostāvēs un salūzīs, tad Eiropa tiks iznīcināta. Jā, ir vērotāji, kuri Krievijai pieraksta musulmaņu plūsmas virzīšanu uz Eiropu. Nu, bet, ja tā, tad taču viņi to var jebkurā brīdī pārtraukt un kontrolēt, vai ne? Jautājums, vai vēl var kontrolēt?

Un ir vēl viena cita sazvērestības teorija, saskaņā ar kuru Eiropas elite jau šobrīd zina, ka tai nāksies pārvākties uz dzīvi Austrālijā vai Jaunzēlandē. Tāpēc, ka, iespējams, Eiropa jau ir «norakstīta». Vai ne tāpēc Austrālijā ir strikta imigrācijas politika un ļoti negatīva nostāja pret t.s. musulmaņu bēgļiem, dzelžainas prasības imigrantiem pieņemt austrāliešu vērtības?

- Kādas transformācijas laika gaitā notikušas mūsu politiskajā vidē? Vai parādās kas konstruktīvs un pozitīvs? Kā vērtējat iekšējo situāciju?

- Ir nīkšana no vienām vēlēšanām līdz otrām. Turklāt - vairs ne no Latvijas vēlēšanām, bet - no vienām ASV vēlēšanām līdz otrām. Un… vēl būs vēlēšanas Francijā, vēlēšanas Vācijā… Ir mērķi, ļoti daudz mērķu. Līdz Lepēnas ievēlēšanai vai neievēlēšanai, līdz Merkeles ievēlēšanai vai neievēlēšanai… Tie ir tie tuvākie mērķīši, ar kuriem mēs dzīvojam. Vēl jau, protams, ir vēlēšanas Latvijā 2018. gadā.

Šogad ir vēl vietējās, pašvaldību, vēlēšanas. Pastāv uzskats, ka pašvaldības - tā ir saimnieciska lieta. Līdz ar to kaut kādai ideoloģijai tur nav vietas. Tās ir muļķības. Lai būtu labāk saprotams, minēšu vienu piemēru. Savā laikā, divdesmitajos gados, Ņujorkā bija laba pludmale, uz to varēja aizbraukt visi, kas grib. Sāka braukt arī melnie. Tad, lai to pārtrauktu, Ņujorkas vadība uzbūvēja gaisa tiltu starp diviem pakalniņiem. Tik zemu, lai zem tā var izbraukt balto mašīnas, bet nevar izbraukt autobuss, kas parasti veda melnos. Līdz ar to melnie pludmalē netika. Pašvaldību darba klasika. Domāju, ka Latvijā ir pamatots satraukums par atšķirīgo iespēju iekārtot bērnus bērnudārzos ar latviešu valodu un krievu valodu. Krievu valodas bērnudārzos vietu pietiek. Visiem. Gan latviešu, gan krievu bērniem. Latviešu - vietu par maz. Kā tā?

Vēl viens politisks jautājums, kuru cenšas apklusināt pat sociālajos tīklos. Kadastrālās vērtības pacelšana tomēr ir politiski motivēta lieta. Kāds (no kādas citas valsts) kaut kur uzcēlis dārgu, par nezināmas izcelsmes naudu (to vajadzēja steidzīgi atmazgāt) māju, pārdevis (virs tirgus vērtības) par dārgu naudu, un tas top par iemeslu celt kadastra vērtību visai teritorijai. Bet blakus tai mājai, kas nopirkta par miljonu, dzīvo cilvēki, kuri savas mājas ir uzcēluši savām rokām. Viņi nevar samaksāt paceltos nodokļus. Un jūs teiksiet, ka tas nav politisks jautājums?

- Es uzskatu, ka gan pozīcija, gan opozīcija Saeimā šobrīd ir maksimāli labi iekārtojušās nekā nedarīšanai… Katrs, protams, ietur savu pozu.

- Taisnība. Un viņi dara visu, lai nekas nemainītos. Kaut kādu jaunu politiķu parādīšanās tiek ļoti rūpīgi filtrēta. Tāpēc, ka nav lielu izaicinājumu, bet gan Rietumos, gan Austrumos ir mammītes, kuras teic priekšā, ko darīt. Un, ja sanāk kaut kāda šmuce, tad tas tā ir tāpēc, ka mammītes nav varējušas savā starpā vienoties. Vismaz līdz šim. No šā stāvokļa izsist laukā, manā skatījumā, var tikai ļoti liela kataklizma. Piemēram, Islāma pasaules invāzija.

- Kāpēc tad kaut vai šie draudi nerada saprātīgus politiskus piedāvājumus?

- Tas taču ir bīstami. Kaut ko piedāvājot, jūs jau necīnāties kā opozīcijas pārstāvis pret pozīciju. Jūs cīnāties pret mammām. Mammas ir bargas. Viena daļa tagad jūtas pazaudējusi mammu. Otri… Manuprāt, tagad abām pusēm, abu mammu bērniem ir tā problēma, ka nevar sagaidīt mammu vienošanos.