Krievijā, Maskavā, no 23. līdz 25. maijam notika starptautiska augstākā līmeņa drošības ekspertu konference, kura pamatā bija veltīta kiberdrošībai. Tajā piedalījās 95 valstu pārstāvji. Tur bija arī pirmais atjaunotās Latvijas ārlietu ministrs, vairāku Saeimu deputāts Jānis Jurkāns. Viņš tikās arī ar Krievijas Federālās drošības dienesta direktoru Nikolaju Patruševu un citām amatpersonām. Neatkarīgā vēlējās noskaidrot, par ko Maskavā tika runāts.
- Netiku lasījis, ka šajā konferencē būtu bijis kāds Latvijas pārstāvis. Kā jūs tur gadījāties?
- Jā, diemžēl no Latvijas tur neviena nebija. Tur bija, es saskaitīju, piecpadsmit Eiropas Savienības valstu pārstāvji, vīri, kuri atbild par drošības lietām. Bija piecu NATO valstu pārstāvji. Pat vācietis… Dzirdēju, kā Vladimirs Putins, runādams Pēterburgā, sūrojās, ka amerikāņi daudziem silti ieteikuši nebraukt uz šo konferenci. Bet vācieši tā kā neklausīja… Iepretī mums. Bet mani kā goda viesi uzaicināja Nikolajs Patruševs, kurš ir otrais cilvēks Krievijā. Viņš pakļaujas tikai prezidentam.
Konference bija veltīta drošības problēmām mūsdienās. Un es gribu teikt, ka šādos forumos ir ļoti būtiski tikties ar cilvēkiem… Jo vairāk, ja apspriežamie jautājumi veltīti starptautiskajai drošībai. Mūsdienās ar drošību aizvien vairāk saprotam kiberdrošību - kā pasargāt savu valsti, starptautiskas organizācijas, bankas un privātpersonas no kiberuzbrukumiem. Kiberterors ir jauns un grūti kontrolējams terorisma paveids. Vienīgais veids, kā ar to cīnīties, ir būt zinošākiem par viņiem un spēt aizsargāt savas informācijas sistēmas, savas datu bāzes no iespējamiem uzbrukumiem.
Šodien cilvēki varbūt vēl domā, ka aizsardzību, drošību nosaka tanku un lidmašīnu skaits, bet principā ir tā, ka šodien drošību lielā mērā jau garantē spēja cīnīties pret kiberterorismu un kibernoziedzību. Piemērs. Nesen no Londonas veselu dienu nepacēlās neviena British Airways lidmašīna. Informācijas tehnoloģiju problēma. Tas bija terora akts. Nekādu sprādzienu, nekā… Konferencē stāstīja par miljardiem, kurus noziedznieki katru gadu nozog bankām. Un - New York Times piemērs… Iedomājieties - jūs uzrakstāt rakstu, aizsūtāt to uz savu redakciju, bet pa ceļam kāds ielien jūsu tekstā, ieliek tur pavisam ko citu, redakcija to nepamana un publicē… Bija ļoti liels skandāls. Tā var sanaidot ne tikai mani ar jums, bet arī firmas un tā tālāk. Mēs nevaram vairs būt droši, ka mūsu komunikācijā - vienalga, vai privātā, vai biznesa, vai valstiski nozīmīgā, neiejauksies kāds, kura mērķis ir jūs diskreditēt, apzagt vai šantažēt. Vēl viens aspekts - mobilie sakari, mobilie telefoni… ņemsim kaut vai Ēģipti… caur mobilo telefonu sakariem savāc laukumā tūkstošus, un notiek valsts apvērsums. Kā mēs varam kontrolēt, kāds ir informācijas saturs, kuru zibenīgā ātrumā un milzīgos apjomos izplata satracinātam pūlim?
Kā pret to cīnīties? Tika izteiktas dažnedažādas iniciatīvas. Tika rosināts, ka ANO vajadzētu pieņemt īpašu hartu. Līdzīgi, kā ir hartas dažādās citās jomās, kā ir harta par gaisa piesārņojumu… Es atbraucu pilns ar jautājumiem un domāju, ko darīt Latvijā. Mums divi procenti IKP jādod NATO. Pieņemu, ka tos divus procentus vai lielu daļu no tās naudas varētu izlietot, lai Latvijā izglītotu cilvēkus kiberlietās, lai mums būtu speciālisti, kuri spēj aizsargāt bankas, datu bāzes utt. Igaunijā ir šāds ekselences centrs, bet tas neliedz mums uzstādīt valstisku mērķi un nopietni finansēt IT speciālistu izglītošanu. Domāju, ka piecu desmit gadu laikā Latvija var kļūt par vienu no vadošajiem kiberdrošības centriem pasaulē - ar drošākajām bankām, ar datu aizsardzības un pārvaldes sistēmām. Tam, protams, ir vajadzīgi nopietni līdzekļi, bet tā būs mūsu izvēle - pirkt tankus vai izglītot savus jauniešus un padarīt Latviju par valsti, kurā ir smadzenes, kas rada augstas pievienotās vērtības produktus. Ne tikai IT jomā - zinātnē vispār. Nav mums citu resursu kā smadzenes.
- Es tomēr gribu šo secinājumu, darāmā daļu izvērstāku, globālāku… Jo tas ir ļoti svarīgi, un mani pārsteidz, piemēram, tas, ka starptautiskās organizācijas šajās lietās līdz šim bijušas neefektīvas…
- Mēs kļūstam arvien ievainojamāki no to draudu puses, kurus rada datorvīrusi, personīgās informācijas noplūde, kā arī nesankcionēta pieeja jebkuras organizācijas, institūcijas vai privātiem datiem. Es nedomāju, ka mēs varam sevi simtprocentīgi pasargāt no kibernoziegumiem, jo vienmēr atradīsies kāds, kas būs gatavs un pratīs uzlauzt sistēmas ļaunprātīgos nolūkos. Mūsu uzdevums ir padarīt šo viņu nodarbi maksimāli sarežģītu - gan darbietilpības ziņā, gan izmaksu ziņā, gan arī sodāmības ziņā. Lai kibernoziegums kļūtu «dārgs» visos aspektos. Šādā veidā mēs varam ierobežot kibernoziedzības īpatsvaru un izplatību. Bet tam mums ir vajadzīgi augstas raudzes IT speciālisti.
Kibernoziedznieki mobilos sakarus izmanto visvairāk. Kriminālie sindikāti aktīvi izmanto e-pasta, interneta, telefona sakaru anonimitāti, tādēļ bez īpašas piepūles izvairās no tiesībsargājošo iestāžu uzmanības. Ar internetbanku starpniecību kriminālie grupējumi veic noziedzīgos darījumus ātrāk nekā jebkad agrāk. Un līdz šim to nav spējušas ierobežot nekādas aizdomīgus darījumus identificējošās barjeras.
Maija sākumā notika vērienīgākais kiberuzbrukums vēsturē. Vairāk nekā 75 tūkstoši uzbrukumu 99 valstīs. Uzbrukumos tika izmantots tā saucamais izspiedējvīruss, kurš bloķē upura datorā esošos dokumentus, kamēr netiek samaksāta pieprasītā summa, kura pārskaitāma virtuālajā valūtā bitcoin. Uzbrukumiem tika pakļautas Lielbritānijas slimnīcas, Krievijas Iekšlietu ministrija, Spānijas telekomunikāciju lieluzņēmums, ASV piegāžu uzņēmums FedEx, Vācijas dzelzceļa uzņēmums Deutsche Bahn un citi.
Jebkurš nopietns kibernoziegums var apdraudēt valsts drošību. Nerunājot nemaz par piekļuvi tautsaimniecības infrastruktūrām - elektrotīkliem, lidostām, drošības dienestu datu bāzēm utt. Iedomājieties, kādus sociālus nemierus var izraisīt, teiksim, medicīniska rakstura informācijas nopludināšana ar mērķi vai nu izspiest naudu, vai radīt sabiedrībā neapmierinātību ar valdošo varu un tās spējām gādāt par valsts drošību.
Slepenās informācijas aizsardzība ir viens no svarīgākajiem uzdevumiem. Un, apzinoties draudus, ko tas rada starptautiskajai drošībai un stabilitātei, gan militārajā, gan civilajā sfērā, ANO Ģenerālā asambleja jau 2010. gadā pieņēma rezolūciju par informācijas un telekomunikācijas nozaru attīstību un to drošību. Efektīvi drošības pretlīdzekļi ir kļuvuši par galveno starptautisko prioritāti. Līdz šim gan noziedznieki iet mums lielu soli priekšā. Arī pēdējais Londonas terora akts tika koordinēts ar mobilo sakaru palīdzību. Drošības dienestiem bija jāspēj šo komunikāciju pārtvert un novērst vājprātīgo nevainīgu cilvēku slaktiņu.
- Labi, ANO ir kaut kā reaģējusi. Vai Latvija ir reaģējusi?
- Latvijai it kā ir kiberdrošības stratēģija līdz 2018. gadam. Bet, cik es saprotu, tas viss ir tikai bērnu autiņos. Kibernoziegumu klāsts ir ļoti plašs: terorisms, naida kurināšana, intelektuālā īpašuma aizsardzība, neslavas celšana, kaitnieciska informācijas aprite (bērnu pornogrāfija utt.), noziegumi pret pārvaldes kārtību, dokumentu viltošana un izmantošana… Kā teicu, Latvijā, paldies Dievam, vēl dzīvo gana daudz mācīties gribošu jauniešu, kurus izglītojot mēs varētu būt konkurētspējīgi starptautiskā mērogā.
- Man šajā sarakstā pietrūkst vienas pozīcijas. Kibernoziegumi valstu attiecībās. Mums te tagad, piemēram, papilnam spekulāciju ar to, kā Krievija jaucās ASV prezidenta vai Francijas vēlēšanās u.c. Proti - vai valsts var būt kibernoziedznieks?
- Tā vai citādi, taisnība vai netaisnība, bet problēma ir tā, ka to pārbaudīt ir grūti.
- Man liekas, ka starptautisko institūtu attieksme pret šo lietu ir gļēva un pasīva tāpēc, ka lielie grib paturēt šo te kā ieroci.
- Redziet, problēma ir… Tur bija daudzu Āfrikas valstu pārstāvji… Tehnoloģija iet uz priekšu, attīstās, mums vai katru gadu mums ir jauns aifons… Proti - bagātās valstis iet uz priekšu, nabagās - atpaliek. Vai bagātie dos mums to tehnoloģiju? Tāpēc es runāju par to, ka Latvijai vajadzētu mēģināt ieņemt šo nišu, runāt ar NATO cilvēkiem par to, ka mums nevajag tankus, mums vajag izglītotus ļaudis rītdienai tieši šajās jomās.
- Tomēr - kas ir aizstājis starptautisko organizāciju efektivitāti šajās lietās? To reakcija taču acīmredzami atpaliek no situācijas…
- Apvienotās nācijas zaudē svaru… Apskatieties, ko dara amerikāņi, kuri lielā mērā nosaka pasaules politikas klimatu. Viņi iet prom no Parīzes nolīgumiem. Tas ir savtīgi, tas ir bīstami. Tas ir… pret spalvu visas pasaules sabiedrībai. Viņi iet prom no tirdzniecības nolīgumiem Klusā okeāna valstīs. Ko Donalds Tramps runā? Savedīsim savu māju kārtībā paši, jo neviena starptautiska organizācija nevar mums palīdzēt vai veicināt šo sakārtošanu, bet tikai traucē. Tāpēc es tagad slēdzu ciet Ameriku, es ieviesīšu te kārtību, mēs kļūsim spēcīgi un vareni un… tad jau redzēsim. Apmēram tā.
- Par ko jūs runājāt ar Nikolaju Patruševu?
- Jā, man bija privāta saruna ar viņu un ar viņa palīgiem. Viņi man jautāja, cik mums ir nepilsoņu. Nebija runa par to, ka krievus te apspiež, bet - ko valsts dara, lai mazinātu to cilvēku skaitu, kuriem liegtas politiskas tiesības. No tā es izlobīju, ka Krievija starptautiskajā arēnā vairs tik daudz nerunās par to, ka Latvijā krievus pazemo, bet gan par to, kā samazināt nepilsoņu skaitu. Tas nav normāli, ka tik daudziem cilvēkiem (ap 260 tūkstošiem) tik sarežģītos politiskos apstākļos nav politisku tiesību.
Taču Latvijas politiskā elite tajā nav ieinteresēta. Tā jau no sākta gala ir ieinteresēta turēt attiecību proporciju 75 pret 25. Lai Saskaņai tiek tie 25 procenti. Tie neko nemaina. Vai, izmainot šīs proporcijas, mēs varam izmainīt attiecību temperatūru ar Krieviju? Es nezinu. Bet - katrā gadījumā pieņemu, ka var.
- Tas tomēr, redzot pašreizējās pozas, ir it kā lokāls jautājums. Tostarp Baltijas forumā nesen tika teikts, ka, salīdzinot ar pagājušo gadu, Eiropas attiecības ar Krieviju pasliktinājušās. Kāda jums reāli liekas šo attiecību nākotne?
- Ļoti lielā mērā haosu Latvijas - Eiropas - Krievijas attiecībās ienesa Donalds Tramps. Jau ar to, ka viņa darbiniekus sāka apsūdzēt par sakariem ar Krieviju, sāka runāt, ka viņam pašam un radiem ir bizness Krievijā. Un globālisti, kuri zaudēja vēlēšanās, apsūdz Krieviju, ka tā iespaidoja vēlēšanu rezultātus. Tajā pašā laikā es zinu, ka tika veiktas aptaujas starp iedzīvotājiem, pilsoņiem, kuri balsoja par Trampu. Jautāja: vai tevi kāds kaut kādā veidā iespaidoja? Nedzirdēju, ka kāds būtu teicis - jā, es tā balsoju tāpēc, ka internetā lasīju to un to… Bet - tas ir viens aspekts.
Otrs aspekts ir tas, ka šī sērga, šis makartisms - sarkanie zem gultas - atnāca uz Eiropu. Jā, arī franči sāka runāt par Krievijas iejaukšanos Francijas vēlēšanās, pārmeta Putinam, ka viņš atbalstīja Lepēnu. Bet - Tramps jau arī viņu atbalstīja. Galu galā - katrai valstij var būt politiķi, partijas, kurām tā simpatizē vai nē. Atkarībā no tā, kāda ir viņu politika iepretī, teiksim, Krievijai. Tāpēc es domāju, ka ir jānogaida līdz rudenim. Pēc vēlēšanām Vācijā, neatkarīgi no tā, kas uzvar, un arī neatkarīgi no amerikāņu mēģinājumiem iespaidot Eiropas politiku iepretī Krievijai, domāju, ka Eiropa attiecībās ar Krieviju sāks lauzt ledu. Vācijai tas ir vajadzīgs ekonomiski. Šodien Vācijai ir grūti ekonomiski iztikt bez tirdzniecības sakariem ar Krieviju. Mēs zinām, ka Vācija 50% no visa tā, ko saražo, pārdod. Šodien Eiropā ir milzīgs naudas bads. Grieķu, spāņu, dienvidu, Vidusjūras valstu pirktspēja ir ļoti zema. Krievijas tirgus ir liels, un attiecīgi tur ir liela pirktspējas amplitūda. Domāju, ka rudenī vai nākamgad iestāsies atkusnis Eiropas un Krievijas attiecībās.
Turklāt domāju, ka Krievija šodien saprot - tās svars lielā mērā nav atkarīgs no kopprodukta uz vienu iedzīvotāju, bet tieši no starptautiskā svara. No tā, cik lielā mērā ar viņiem rēķināsies. Domāju, ka rēķināsies.
Un te ir vēl viens aspekts - ja to nedarīs Rietumi, tad to darīs ķīnieši. Vai iegrūst Krieviju Ķīnas apkampienos būtu izdevīgi Eiropai un amerikāņiem? Vai amerikāņiem būtu izdevīgi, ja austrumos, Āzijā būtu viens hegemons - Ķīna? Tāpat kā amerikāņi ir Rietumu pasaules hegemons. Domāju, ka, neskatoties uz dažnedažādām pretrunām, Tramps tomēr negrib palaist Krieviju draudzēties ar Ķīnu. Turklāt situācijā, kad ASV mediji arvien atrod kaut kādas iespējas kritizēt Trampu, Vladimira Putina un Sergeja Lavrova izteikumi ir ļoti rezervēti. Viņi pagaidām skaļi nekritizē amerikāņus. Tilti netiek dedzināti.
- Ko tas nozīmē Latvijai? Nesen lasīju ziņu, ka Latvija Krievijai ir trešā nedraudzīgākā valsts. Un kā tikt vaļā no drauda, ka Krievija teju bruks Latvijai virsū?
- Domāju, ka neviens no tā negrib tikt vaļā. Jo - sabiedrības apziņas militarizācija - tas darbojas baigi labi. Tāpēc domāju, ka tagad vajadzētu saprast - ja jūs gribat dzīvot drošībā, ja jūs gribat, lai Latvijas bankas būtu drošas, vajag izglītot cilvēkus… Kibernoziegumi drīz vien ienesīs pasaulē ļoti lielu sajukumu, nopietnus apdraudējumus. Bet, ja mēs Eiropā būtu tāda kā otra Šveice, kur labāk nekā visur citur tiek aizsargāti dati, Latvija attīstītos. Te nāktu iekšā firmas, būtu investīcijas, jo mums būtu ko piedāvāt.
- Tostarp pašā Latvijā arī kaut kas notiek. Piemēram, ko jūs domājat par pašvaldību vēlēšanu iznākumu?
- Domāju, ka pašvaldību vēlēšanas vēlreiz apliecināja to, cik zema ir mūsu politiskā kultūra. To, cik augstu vilni sit korupcija. Varu minēt piemēru. Jūrmalā tika izplatīta avīze, kurā ir manas bildes, intervija ar mani. Tajā es slavēju Gati Truksni. Patiesībā tas ir četrus gadus vecs teksts, kas runāts pilnīgi citā situācijā un kontekstā. Tā taču ir blēdība! Tad ko gaidīt no šādu cilvēku darbības domē? Un - viņi nav vienīgie. Bet, runājot par lielo bildi, domāju, ka jau vasaras beigās, rudenī sāksies jaunu partiju veidošanas process… Piemēram, Jutu Strīķi un Jāni Bordānu, kuri tagad saņēma nopietnu atbalstu, tas iedrošinās veidot ko lielāku, spēcīgāku, lai mēģinātu palaist Vienotību pa skuju taku. Vienotība, iespējams, transformēsies, pārejot citās struktūrās. Iespējams, pie tā paša Mārtiņa Bondara. Savukārt nacionāļi, kuri sevi pozicionē tā, it kā gribētu pārvērst Rīgu par Brīvdabas muzeju, arī ir visiem apnikuši. Cilvēki meklēs kaut ko jaunu.
Bet visvairāk satraukties vajadzētu Saskaņai. Saskaņa dramatiski zaudē savu vēlētāju atbalstu. To mēs redzējām jau Saeimas vēlēšanās, kur viņi dabūja sešas vai septiņas balsis mazāk. Un arī tagad - Rīgas domē, kur Saskaņai bija 39 vietas, ir 32. Tas ir liels kritums. Domāju - krituma iemesls vispirms ir tas, ka vēlētājs neiet vēlēt… Arī Saskaņas vēlētājs domā: nu, ko es iešu, viss skaidrs... Otra lieta - latvieši, kuri varbūt atbalstīja Saskaņu iepriekšējās vēlēšanās vairāk nekā tagad, ir atgājuši nost no Saskaņas politisku iemeslu dēļ. Domāju, ka diezgan lielu kaitējumu pats sev izdarīja Nils Ušakovs sarunā ar Jāni Domburu. Un arī Jāņa Urbanoviča intervija nebija veiksmīga. Jo, ja pašvaldību vēlēšanās runā nevis par to, kā tu pēc iespējas ātrāk sakārtosi Brīvības vai vēl kādas ielas vai kā tu palīdzēsi nabagiem maksāt nekustamā īpašuma nodokli un tā tālāk, bet divdesmit septiņus gadus pēc neatkarības atgūšanas vēl cilā jautājumu par okupāciju, turklāt, lokoties un baidoties ņemt mutē pašu vārdu «okupācija», tad nav brīnums, ka tas vēlētājus atgrūž.
Ir jāsaprot, ka mēs dzīvojam XXI gadsimtā. Ir jāsaprot - lai Latvija vispār varētu pastāvēt, jābeidz zagt. Politiķiem jāprot redzēt Latviju globālā kontekstā. Politiķiem jāprot redzēt Latvijas vīziju jaunajā Eiropā. Jo Eiropa mainīsies. Latvijā jābūt politiķiem, kuri visas šīs parādības sapratīs.